The Pains Of Being Pure At Heart - Belong
"Atkal tas plikgalvis atvilcies," tērpies ādas tērpā un astoņdesmito gadu saulasbrillēs pie sevis norūc producents Flood, kad viņa ūberfutūriskajā birojā nedrošā solī iečāpo The Pains Of Being Pure at Heart vokālists Kips Bermans tērpies kreklā ar uzrakstu Zero un savai ādas krāsai pieskaņotā peldcepurē. Tieši šis nevainīgais joks, pārauga sadarbībā, kas ja ne visu laiku, tad 2011. gada vēstures grāmatās ieies ar trekniem, sarkaniem burtiem.
Tiešām The Pains of Being Pure At Heart, kuru debijas albums spēja sasniegt augstāko novērtējumu tādai jaunai un svaigai grupai kāda ir The Pains, respektīvi BNM birku un 10/12 vērtējumu, pateicoties teicamām melodijām un astoņdesmito gadu indī estētikai, ir nolēmuši spert soli vienalga kādā virzienā, pieaicinot producēšanas milzi Flood, bet pie skaņu pults Flood siāmas dvīni un nepārprotami ģeniālo skaņu burvi Alanu Mūlderu — domājot loģiski šādai sadarbībai varēja būt vairāki iznākumi, piemēram minēšu tikai negatīvos, albums, kas painus padarīs par jaunajiem U2, jauns Siamese Dream u.t.t. Bet paldies dievam fakts, ka The Pains atrodas deviņdesmito gadu kulta twee/noise pop leibla Slumberland paspārnē, šāda netaisnība nemaz nedrīkstēja notikt.
Gaidot albumu es cerēju, ka tas patiesi būs kas revolucionārs, jo leģendārā frāze "Mēs idealizējam The Pastels un The Smashing Pumpkins" lika saaustīties, jo vienkāršs un sirsnīgs indī pops savienojamā ar Korgana melanholiski episkajiem ģitāras rifiem ir kas nedzirdēts un absolūti svaigs — manas cerības tikai paspilgtināja titulskaņdarbs, kas izklausās tieši tik labi kā cerēts, bet diemžēl līdz šī skaņdarba līmenim pārējais albuma materiāls neaizsniedzas un pārējais plates materiāls ir nedaudz uzlabots, labāk producēts grupas debijas albums, bet tas nekas, jo plates pēcgarša ir ļoti salda un ģitārpopsīga, domājams, ka tiem, kas izauguši skatoties MTV raidījumu 120 Minutes vai arī vienkārši ir deviņdesmito gadu indī fani būs sajūsmā un kronēs Belong par vienu no gada albumiem, kādā aukstā decembra vakarā.
Atšķirībā no kārtīga popmūzikas albuma, kur ir tikai dažas labas popdziesmas, šeit gandrīz visas 10 plates dziesmas ir ļoti augstā līmenī. Pirmās trīs plates dziesmas ir šāviens desmitniekā — korgasmīgais pasteļtonis Belong, dziesma ar tālumā noslēpto shoegaze rifu Heaven's Gonna Happen Now un vienkārši perfektā popdziesma Heart In Your Heartbreak. The Body sintezatori atgādina par to, ka albuma producents ir Flūds, bet dziesma numur pieci Anne With an E ir savdabīga balāde, kas liecina par to, ka teiciens "best Jesus And Mary Chain tribute band" vēl ir aktuāls, pateicoties Psychocandy bungu ritmam. Sekojošie Even In Dreams un My Terrible Friend ir tik lipīgi cukuroti, ka tiem varētu pievienot Come Saturday numur divi birku. Girls of 1000 Dreams ir pancīgs noizpops, kas man atgādina Velocity Girl dziesmu Lisa Librarian. Noslēdzošie šūgeizi Too Tough un Strange melodiju ziņā nav pieskaitāmi pie plates virsotnēm, bet noskaņas ziņā tie nostrādā pietiekoši labi. Īpaša laba manuprāt ir Strange pēdējā minūte, kas rada tādu pašu zosādu kā My Bloody Valentine Sometimes.
Belong ir pilns ar klišejām, gandrīz katrā dziesmā var atrast pa kādai atsaucei uz citu grupu, bet kuru tas interesē? Popmūzika, vārda perfektākajā nozīmē, nav Štokhauzena avangarda cienīgs mustrojums, tai ir jābūt diezgan muļķīgai un stulbai, pilnai ar klišejām un bērnības naivuma ideāliem, galvenais lai noskaņiski un melodiju jomā viss ir kārtībā. Un fakts, ka plates 10 dziesmas ir augstā līmenī, arī ar to, ka grupa nav vienkārši kādas grupas tribute, bet gan grupa ar savu skaņu, kuru jau šobrīd kāds pat uzdrošināt kopēt (piemēram, Dream Diary vai dažbrīd Yuck), padara Belong par ļoti ļoti labu albumu. Skaidrs, ka mēs nedzīvojam ideālā pasaulē un pa radio 100 reizes dienā neskan The Field Mice mūzika vai dziesma Belong, bet tāda ir viena no tām sāpēm par to, ka tu sirdī esi pārāk patiess.