The Streets - Computers & Blues
Pēdējās pāris dienās ļoti daudz esmu domājis par to, cik ātri skrien laiks. To darīju gan veidojot Valentīna dienas miksteipu, gan klausoties jaunāko The Streets veikumu. Varbūt tā ir tikai un vienīgi parasta nostaļģija, bet baudot Computers & Blues visu laiku mēģināju saprast, kā tik ātri varēja paskriet šie deviņi gadi? Grūti sasaitīt Original Pirate Material ar tik senu gadskaitli...
Domāju, ka nevienam neatklāšu jaunu Ameriku sakot, ka Maika Skinera devums hiphopa attīstībā ir nenovērtējams. Ja Eminemu visi pazīst un atcerēsies kā pirmo (vismaz pirmo superzvaigzni) balto reperi, tad Streets ir iegājis vēsturē kā hiphopa celmlauzis Lielbritānijā. Jau ar pirmajiem darbiem ieguvis pamatīgu popularitāti kā fanu, tā kritiķu vidū, Skiners ir palīdzējis cilvēkiem visā pasaulē saprast, ka arī baltais reperis no Eiropas ir reperis, kuru ir vērts klausīties. Viņa teksti vienmēr bijuši ļoti dziļi un jēgpilni, kas patīkami kontrastējuši uz žanra lielā vairuma darbu fona.
Savā piektajā studijas albumā birmingemietis mums piedāvā tās pašas veiksmes formulas, kuras iepriekš — trāpīgus, brīžiem ironiskus, bet ļoti patiesus tekstus, kas izrunāti nedaudz dziedošā manierē. Tam visam pievienojam klāt visai dīvainos ritmiskos motīvus (līdzīgus kā vienmēr, nevienam citam nav tādu bītu), kas šoreiz muzikāli ir daudz „vieglāki” un gaistošāki. Ikkatrā sekundē var sajust to, ka viņš beidzot var atviegloti uzelpot, to, ka šoreiz mūzika radīta tīri priekam, nevis cenšoties kādam izpatikt vai kaut ko pierādīt. Tās ir beigas, kurās var izpaust visu, kas sakrājies, tomēr sērīgo beigu vietā radītas priecīgas — galu galā beidzot puisim būs iespēja darīt citas lietas un beigt, kā viņš saka, „atbrīvoties no The Streets vārda, kas Maikam esot pamatīgi pieriebies”.
Cita starpā gribētos atzīmēt to, ka ritmi reizē ar gaisīgumu kļuvuši daudz dejojamāki — ko tādu pie citiem Skinera darbiem darīt ir pagrūti. Pie šī fakta vainojami sintezatoru efekti, kuri iepriekš nebija šī mūziķa arsenālā. Patīkami, ka brits tos ir izmantojis pieņemamās devās un veiksmīgi, tādējādi uzlabojot savu mūziku — netrūkst taču piemēru, kuros mēģinājumi eksperimentēt ar sintezatoriem sabojā pat ļoti daudzsološus darbus! Tāpat starp pozitīvajiem aspektiem jāpiemin viesmākslinieku izmantojums — lai gan palīgi ir pieaicināti tieši pusē no 14 kompozīcijām, ikviens no viņiem tur iederas gluži organiski. Īpaši gribas izcelt abus pazīstamākos viesus — Klēru Magvairu un Robertu Hārviju no The Music (viņš dzirdams trīs gabalos). Tieši skaņdarbi ar viņu līdzdalību, manuprāt, arī ir tie labākie — gan Going Through Hell, gan We Can Never Be Friends, gan Lock The Locks, gan arī The Streets solo ievadošajā Inside Outside.
Deviņi gadi, pieci diski un uz visiem laikiem ierakstīts vārds vēstures grāmatās — tāds ir The Streets devums mūzikas pasaulei. Computers & Blues nav viņa labākais albums, taču tas ir kvalitatīvs noslēgums viņa stāstam. Aiziet, esot virsotnē un radot vienīgi augstvērtīgus darbus — to spēj vien daži!
8/10
