Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Toro Y Moi - Anything in Return

Rūdolfs Sietiņš, 2013. g. 21. janvārī

Mans vecākais kolēģis uzskata, ka katram īstam mūziķim ir jāiziet ilgs un mokošs process uzstājoties dažādos bāros līdz līmenis ir pietiekoši augstā līmenī un konkrētais izpildītājs vai izpildītāju grupa ir gatava lielajam šovbiznesam. Vēl mans kolēģis pārmet mūsdienu mūzikai, ka tajā ir pilns ar guļamistabas sliņķiem — kuri prot mūziku taisīt tikai uz kompīša, bet kad šiem slinkajiem radījumiem ir jālien uz skatuves, viņi saņems labākajā gadijumā ar alus pudeli pa galvu. Neapstrīdēšu viedokli, bet jāatceras, ka guļamistabas invāzija sākās jau deviņdesmitajos, kad modē nāca dažādi plakāti no žurnāliem “Mana” un “Laba”, tātad jau deviņdesmitajos tādi izpildītāji kā Backstreet Boys meiteņu (un arī mazu jauku zēnu) sirdis iekaroja caur guļamistabām. Un patiesībā kā var neiemīlēties piemīlīgajos Nika Pārkera (vai Kārtera) vaibstos, ja tie uz tavām miesām noraugās ik dienas, precīzāk tu noraugies uz Niku Pārkeru (vai Kārtera), nevis viņš uz tevi.

Kādēļ šāds tik garš un bezjēdzīgs ievads? Tādēļ, ka Toro J Moijs ir tipisks mūsdienu guļamistabas mākslinieks — viņš savus ierakstus rada sēžot savu vecāku māju guļamistabā savā smirdīgajā apakšveļā, bet tajā pašā laikā ir pietiekoši smuks, pievilcīgs un popsīgs, lai jau izaugušās deviņdesmito gadu meitenes noplēstu Bekstrītu plakātus no sienām un tos aizstātu ar Čaza Bandika piemīlīgi savdabīgajiem sejas vaibstiem.

 

Šķiet, ka Toro Y Moi menedžments ir izvēlējies ļoti skaidru un iedarbīgu stratēģiju — savus albumus izdot gada sākumā, klusajā periodā, kad cilvēki it kā ir izslāpuši pēc jaunas mūzikas, bet mūziķi to vēl nedod tik lielā daudzumā kā citos gada mēnešos, tādēļ Toro Y Moi vienmēr pratis uzvarēt, pat ja albums nebūs tik lielisks kā cerēts, tad to cilvēki tāpat noklausīsies. Paldies, Dievam, šoreiz “guļamistabas sliņķis” nav noslinkojis un atkal piedāvā skanīgu dīvainas popmūzikas albumu, kas saplūst kā viens, neradot izteiktus kāpumu un kritumu momentus. Savu konceptuālā mākslinieka talantu un to, ka viņš ir kaut kas vairāk kā kārtējais guļamistabnieks Toro Y Moi jau parādīja ar savu iepriekšējo albumu Underneath The Pine, šoreiz šis virziens ir attīstīts vēl par kādu pussolīti vai solīti augstākā līmenī.

Albums sākas ar velkošu ģitāras partiju un Džastina Timberleika cienīgu vokālu, tajā pašā neaizmirstot par inficējošiem sintiem un sempliem dziesmā Harm In Change, bet turpinās ar jau nu hitsingliem Say That un So Many Details. Šie trīs skaņdarbi, kas jau atsevišķi ir perfekti izstrādāti līdz sīkākajām detaļām, saplūstot kopā rada nāvējošu mijiedarbību, kas neirotiskiem cilvēkiem spēs radīt kaut ko sirdstriekai līdzīgu. Šāda konsekvence tiek ieturpināta arī turpmāk un neviena dziesma albumā neliecina par nogurumu un kādu vēl radošo krīzi. Tomēr, lai gan pirmie trīs albuma skaņdarbi ir lieliski, tomēr par plates virsotni gribētu izcelt, iespējams potenciālo hitu High Living (albumā novietots ar skaitli 8). Tā ir dziesma ar fantastisku melodiju un lielisku regeju apakšā.

Rakstot tik daudz saldu, cukurotu komplimentu Toro Y Moi virzienā aizmirsu pieminēt, ka kā vienmēr Toro Y Moi mūzika vairāk darbojas uz cilvēka noskaņu, mazāk uz proletāriskiem lipīguma faktoriem, tādēļ ir vajadzīgs laiks, pacietība un īpašs noskaņojums, lai gan šo, kā arī iepriekšējos solomākslinieka daiļdarbus prastu izbaudīt tā kā tie ir jāizbauda. Ar pilnu krūti un mīlestības pilnu sirdi pret intelektuāļu un hipsteru popmūziku.

Skaidrs, ka par šo albumu aizmirsīsim gada beigās, bet kāpēc, lai sevi nepalutinātu ar karstu popmūzikas vannu šajā drūmi aukstajā laikā.

7.5/10

Tavs komentārs