Nedēļas dziesmas 12/01

Bombay Bicycle Club — Luna

Mazāk par mēnesi atlicis līdz Londonas puišu Bombay Bicycle Club nākamās plates izdošanai, kas pēc skaita jau būs ceturtā. Novembrī mēs tikām iepazīstināti ar pirmo gaidāmā ieraksta singlu Carry Me, decembra vidū radiostaciju apritē ienāca It’s Alright Now, bet klāt nu ir trešais albuma vēstnesis — Luna. Arī šoreiz ir jūtamas jaunās vēsmas, kas bija saklausāmas šī albuma iepriekš publicētajos skaņdarbos, un tiek likts liels uzsvars uz elektroniskās mūzikas elementu klātesamību. Tas gan netraucē viņiem paeksperimentēt ar instrumentiem, jo, piemēram, šoreiz skaņdarbā ir saklausāma marimba. Turpināta tiek sieviešu vokālu izmantošana un pirmo reizi šajā sakarā palīdz Reja Morisa, kuras balss platē izskanēs vēl citos skaņdarbos. Iepriekš ar to palīdzēja Lūsija Rouza, kuru mēs dzirdējām, piemēram, Carry Me, bet arī Rejas Morisas balss labi saskan ar Džeka Stedmena vokālu. Pārmaiņas, kuras ieviesīs jaunais ieraksts, izklausās daudzsološi un liek to gaidīt vēl vairāk nekā pirms tam.

/Staņislavs Fisenkovs/

Wild Beasts — Wanderlust

Dzirdot jauno Wild Beasts singlu, biju pārsteigts. It kā jau šo teju trīs gadu laikā kopš Smother nekādas kardinālas izmaiņas grupas skanējumā nav notikušas, taču tajā pašā laikā Wanderlust skan pavisam citādi. Pulsējošais bīts, kas skaņdarbu caurvij no pirmās līdz pēdējai sekundei, aizrauj, Heijdena vokāls — apbur. Interesanti, ka apdziedāts tiek ekstenciālais „kas es esmu un ko es vēlos darīt turpmāk” jautājums. Interesanti tāpēc, jo liekas, ka Wild Beasts šobrīd vēl labāk nekā jebkad iepriekš saprot, ko, kā un kāpēc vēlas pateikt ar savu mākslu.

/Normunds Vucāns/

4 Guys From the Future — Skin on Fire

Šie dāņu puikas kļūst arvien labāki un interesantāki ar katru nākamo singlu. Skin on Fire ir trešais piedāvājums no viņu otrā studijas albuma Adagio, kas tika izdots pērnā gada oktobrī, un tā ir romantiska dziesma par mūžam aktuālo tēmu — mīlestību un atkarību no tās. Pēc grupas vokālista Bjarkes Porsmoses vārdiem, viņš tajā izlicis savas jūtas pret divām sievietēm, kas pavedinājušas viņu ar savu seksapīlu un skaistumu un likušas daudz ko saprast par sevi pašu. Skin on Fire muzikālais noformējums savukārt ir amizanta rotaļa starp Bītliem un The Smiths. Sasodīti lipīgs gabals, kas, vēstot par atkarību, raisa nebeidzamu brīvību!

/Jana Udovenko/

Chromeo feat. Toro y Moi — Come Alive

Chromeo ir Chromeo — ja esi dzirdējis kaut vienu viņu dziesmu, tad diezgan labi vari nojaust, kādas ir pārējās, jo elektrofanka žanrā nekādus jaunus divriteņus katru nedēļu vai kaut gadu neizgudrosi. Tiesa — tas nemazākajā mērā nav apvainojums, jo no skaņdarba uz skaņdarbu viņi skan arvien aizraujošāk un aizraujošāk! Gaidot ceturto kanādiešu studijas albumu White Woman, mūsu priekšā ir trešā dziesma no tā. Visdrīzāk pēc pusgada Come Alive neviens neatcerēsies, taču piektdienas vakarus vismaz tuvāko mēnešu laikā šī melodija padarīs jaukākus. Piekritīsi — šo klausoties nekustēties nav iespējams!

/Normunds Vucāns/

Ashnikko — Damsel

Par Latvijā radītu mūziku rakstu visai reti galvenokārt tāpēc, ka ir grūti to vērtēt uz kopējā mēroga, tomēr ik pa laikam ir kaut kas, par ko gribas uzrakstīt. Ashnikko gan par Latvijas mūziķi var nosaukt tikai daļēji, jo viņa ir amerikāņu meitene, kas šobrīd dzīvo Rīgā, bet viņa ir aktīvi iesaistījusies vietējā hiphopa skatuvē, kurā ienes svaigas vēsmas. Pirmkārt jau tāpēc, ka Latvijā iepriekš tikpat kā nebija neviena, kas kvalitatīvi skaitītu angļu valodā (tas gan visai saprotami, jo, kā nesen Pieci intervijā izteicās Pikaso — lai repotu angliski nepieciešams arī domāt šajā valodā), otrkārt, iepriekš īsti nebija dzirdēts, ka Latvijā būtu kāda meitene, kas labā līmenī nodarbotos ar hiphopu pat par spīti tam, ka pasaulē šī tendence kļūst arvien izplatītāka. Tam klāt nāk arī tas, ka viņai gluži vienkārši padodas tas, ko viņa dara, un Damsel tam ir labs pierādījums. Minimāls bīts ar spēcīgu baslīniju perfekti piestāv viņas agresīvajam skaitīšanas stilam, savukārt teksti tiek spļauti kā uguns, liekot saprast, ka nekādu joku šeit nebūs un katrs, kurš viņu nepietiekami novērtēs, tiks aprakts (starp citu, nezinu vai viņa ir ietekmējusies arī no Latvijas hiphopa, bet rinda I'm the female cookie monster, but I'm snackin on corpses man atgādina Eliota sākotnejo materiālu).

Ashnikko pēdējā laikā ir iesaistījusies arī Dirty Deal Audio kolektīvā, kas, manuprāt, ir viens no lielākajiem dārgumiem Latvijas mūzikā (šo gabalu gan nav producējis kāds no tā pamata dalībniekiem), un domāju, ka šī sadarbība ir izdevīga visām iesaistītajām pusēm, veicinot attīstību savā starpā. Pie tam, ja nu viņai izdodas izsisties savā dzimtajā zemē, tas var pagriezt prožektoru arī uz Latvijas bītmeikeriem (nav noslēpums, ka Latvijā daudzi ir sasnieguši vērā ņemamu līmeni). Protams, pagaidām Ashnikko vēl nav līdz galam gatava pasaules līmenim, bet, šķiet, ka nākotnē viņa līdz tam var nonākt.

/Lauris Anstrauts/

Rae Morris — Skin

Tādas jaunas dziedātājas kā Reja Morisa pie mūzikas pasaules debesīm parādās katru gadu gana kuplā skaitā, un šobrīd pastāv gana liela iespējamība, ka pēc pāris gadiem par šī stāsta varoni neviens vairs neatcerēsies. Protams, šobrīd tik drūmas prognozes izteikt ir pāragri, jo nule kā klajā laistais Skin ir brīnišķīgs skaņdarbs, kas lieliski atklāj deviņpadsmit gadus vecās anglietes potenciālu. Interesanti uzrakstīts savam vecumam ļoti nobriedušas sievietes garadarbs, kuru rotā viņas interesantais vokāls, kas vienlaikus izklausās iespaidīgi pārliecinošs un ļoti trausls. Cerēsim, ka šī nav pēdējā reize, kad mums ir iemesls savās slejās pieminēt Morisas jaunkundzi! Ak, jā — un šobrīd viņas oficiālajā lapā Skin ir pieejams absolūti bez maksas!

/Normunds Vucāns/

TEETH — Eat Spit

Londonieši TEETH bija pati pirmā grupa, par ko rakstīju eRokam, un nu, pēc dažu gadu pārtraukuma, viņi ir atgriezušies ar jaunu materiālu. Viņu pirmais albums gan diemžēl tā arī palika lielākajai daļai nepamanīts, lai gan tas skanēja ļoti interesanti, tomēr grupas dalībnieki tāpēc vien rokas nolaist netaisās. Izskatās gan, ka jaunajā albumā viņi būs arī diezgan pamatīgi nomainījuši stilu, jo maksmimālistiskas skaņas eksplozijas, masīvos ritmus un skaļos izsaucienus Alises Glāsas stilā šeit nomainījusi klasiskāka elektroniskās mūzikas skaņa, kas vismaz instrumentāli nedaudz atgādina LCD Soundsystem un citas dance-punk kustības grupas. Mani šīs pārmaiņas nedaudz apbēdina, jo tieši pieminētās īpašības lika man uzķerties uz viņu debijas albuma izliktās ēsmas, pie tam tās viņu mūziku padarīja patīkami ārprātīgu (neprasiet man paskaidrot). Tomēr nav arī tā, ka viņi ar šo skanējuma maiņu būtu aizšāvuši garām — Eat Spit izklausās interesanti pat par spīti tam, ka šāda stila mūzika teorētiski ir izgājusi no modes, savukārt tās tekstā ir saglabājies tas pats apzinātais absurdisms, kas iepriekš kalpoja par grupas vizītkarti.

/Lauris Anstraurs/