Viet Cong – Viet Cong

Aizvadītā gada noslēgumā, apkopojot gada albumu un dziesmu topu rezultātus, nācās secināt, ka visai liels uzsvars bija likts uz elektronisko mūziku. Iesākot šo gadu, ir vēlme ieraudzīt vairāk nozīmīgus ierakstus, kuros var saklausīt ģitāru stīgu skaņas. Šajā ziņā janvāris bijis labs mēnesis, jo dienasgaismu ieraudzīja izcilais Sleater-Kinney albums No Cities to Love un kanādiešu Viet Cong debijas plate Viet Cong.

Pirmā iepazīšanās ar šo apvienību bija viņu EP Cassette, kas tika ierakstīts tūres vajadzībām, un pēcāk izdotais pirmais singls Continental-Shelf.  Šie ieraksti parādīja, ka arī 2015. gadā var radīt visai oriģinālu un baudāmu post-punk mūziku. Tomēr interneta plašumos atrastais Death, kas, starp citu, ir albuma noslēdzošais skaņdarbs, parādīja, ka kvartets nebaidās arī no eksperimentiem vienpadsmit minūšu garumā. Līdz ar to radās jautājums par to, kāds būs pats albums — vai tas skanēs līdzīgi dzirdētajam singlam un mazalbumam vai eksperimentālajam Death. Atbildēt uz šo jautājumu var ar abiem piedāvātajiem variantiem, jo ir iespējams saklausīt šo abu novirzienu apvienojumu.

Viet Cong debija tiek ievadīta ar Newspaper Spoons un tajā saklausāmām dārdošajām bungām, kuras ir izlaistas caur neskaitāmiem skaņas efektiem. To papildina skaļās un haotiskās ģitāras skaņas, bet paspilgtina puišu vokāli. Otrajā pusē gan skan visai mierīgs sintezators, kas var atgādināt ērģeles skaņas. Te var saskatīt šos abus elementus — eksperimenti ievadā un daudziem saprotamāks vai baudāmāks skanējums noslēgumā.

Klausoties šo albumu, šķiet, ka katram dalībniekam ir vienlīdz liela nozīme dziesmu rakstīšanā un būtu grūti izcelt vienu līderi viņu vidū. Tāpat rodas priekšstats, ka platē esošā noskaņa var nebūt sveša grupas Women pazinējiem. Tas, protams, nepārsteidz, jo divi tās dalībnieki pēc apvienības pajukšanas (galvenokārt nesaskaņu rezultātā, bet arī ģitārista nāves dēļ) ķērās pie nākamā projekta — Viet Cong. Runājot par salīdzinājumiem, daudzi noteikti vēlēsies pieminēt Joy Division vai tā turpinājumu New Order, kas arī nebūtu kļūdaini.

Nav īsti vēlmes izcelt kādus konkrētus skaņdarbus, jo viss albums kopumā skan izcili un, šķiet, kā viens vesels tas un būtu jābauda. Tomēr tajā pašā laikā grēks būtu neizcelt iepriekš jau pieminēto ieraksta noslēgumu — Death, ko novērtē pat pats Maks Demarko. Ja vēl līdz šim brīdim nav skaidrs, kāpēc daudzi nebeidz slavēt šos puišus, tad episkais noslēgums liks to saprast.

Lai gan mums priekšā vēl vienpadsmit mēneši, kuru laikā mūs ausis priecēs neskaitāmi ieraksti, jau šobrīd ir vēlme apgalvot, ka Viet Cong ir viens no šī gada labākajiem albumiem. Pastāv arī gana liela iespēja, ka tieši viņi būs šīgada skaļākie debitanti. Tas nav izsalkums pēc rokmūzikas, bet gan šo kanādiešu spēja radīt patiešām teicamu plati.

8,5/10