Mēneša albums: janvāris

Jau pāris dienas noslēdzies gada pirmais mēnesis, līdz ar to pienācis laiks atskatīties uz mūziku, kas mums likusies vissvarīgākā 2015. gada pašā sākumā. Lai arī tas tikai nupat, nupat ir sācis ieskrieties, mūziķi nesnauž un jau esam sagaidījuši vairākus pat ļoti nopietnus pieteikumus tam, ka arī šogad labas mūzikas netrūks. Vairākus no šiem piemēriem meklē zemāk.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: The Vaccines — Handsome

Godīgi atzīšos, ka mana mēneša dziesmas izvēle pārsteidz pat mani pašu. Lai gan man gāja pie sirds viņu debijas albums, pēc viduvējā otrā ieraksta un vēlāk sekojošā bezcerīgā singla Melody Calling, no "vakcīnām" negaidīju vairs jau neko. Tomēr, noklausoties viņu jauno singlu Handsome, pirmā prātā ienākusī doma bija: "šis ir daudz labāk nekā biju gaidījis", kam sekoja vēl ne viena vien noklausīšanās reize. Vaccines vienmēr ir pratuši radīt lipīgas melodijas, bet nu izklausās, ka viņi ir atguvuši arī savā debijas albumā dzirdamo degsmi, spējot radīt absolūtu grāvēju. Iesaku saglabāt šo dziesmu savos atskaņošanas sarakstos un gaidīt vasaru, jo esmu par 86,4 % pārliecināts, ka Handsome kļūs par vienu no lielākajiem šīs vasaras festivālu grāvējiem.

Mēneša albums: Panda Bear — Panda Bear Meets the Grim Reaper

Lai gan Animal Collective daiļradē visi četri grupas dalībnieki ir vienlīdzīgi un kādu izcelt būtu nekorekti, vērtējot tikai tās dalībnieku solo veikumus, manā (un arī daudzu citu) vērtējumā Noa Lenokss jeb Panda Bear pārējiem ir soli priekšā. Vēl viens apliecinājums tam ir arī viņa jaunais, pēc skaita piektais, solo albums Panda Bear Meets the Grim Reaper, kas, vismaz man, liekas interesants visā tā garumā (un pēdējā laikā man ar albumiem tā negadās nemaz tik bieži). Lai gan albuma nosaukums ir visai drūms (un dažviet tādi ir arī dziesmu teksti), skan tas lielākoties visai pretēji — gaiši un krāsaini. Neizpaliek visiem Animal Collective dalībniekiem raksturīgā tieksme uz eksperimentiem, psihodēliju un dīvainām skaņām, bet tai pat laikā Panda Bear Meets the Grim Reaper ir visai melodisks albums un dažbrīd pat gribas dziedāt tam līdz (ja vēl visu laiku varētu saprast, ko īsti Lenokss tur dzied). Man gribas teikt, ka šis ir labākais ar Animal Collective saistītais ieraksts kopš Merriweather Post Pavillion, un domāju, ka tam būtu jābūt pietiekami lielam komplimentam.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Kanye West — Only One

Pagājušajā gadā ik pa laikam varēja lasīt baumas par jaunā Kanjes albuma tapšanu. Tās vēsta, ka ieraksts ir jau pabeigts un atskaņots vairākās nelielās ballītēs izredzētajiem. Janvārī arī mēs beidzot sagaidījām kaut ko vairāk par baumām — veselas divas jaunas dziesmas no Kanjes. Only One, kas mūs sasniedza šīgada pirmajā dienā, palika atmiņā ar savu ļoti spēcīgo un aizkustinošo vēstījumu. Lirikas tika rakstītas no viņa mātes perspektīvas, kura noraugās uz viņu no debesīm. Nozīmīgs pienesums ir Polam Makartnijam, kurš bija piesēdies pie taustiņiem, un daudziem jauniešiem viņš līdz šim bija kāds nezināms onkulis. Protams, varam sākt meklēt Only One trūkumus, kritizēt autotune, bet tas ir Kanje un, šķiet, nevajag apšaubīt viņa ģenialitāti. #yeezus

Mēneša albums: Sleater-Kinney — No Cities to Love

Viena janvāra nedēļa tika atvēlēta tieši Sleater-Kinney dāmām, jo pēc jaunā albuma No Cities to Love noklausīšanās bija vēlme iziet cauri visai viņu diskogrāfijai. Šo pieredzi varu dēvēt par ļoti vērtīgu un, iespējams, to tuvākajā laikā būtu jāatkārto. Piebiedrošos St. Vincent jeb Annijai Klārkai, kura atzina, ka tieši jaunākais apvienības veikums viņai ir vismīļākais. Iemesls tam visticamāk ir šī ieraksta melodiskums, kāds nebija novērojams iepriekšējiem Sleater-Kinney albumiem. Pēc desmit gadu pauzes atgriezties ar izcilu albumu nav vienkārši, bet viņām tas ir izdevies. Pie pārējiem septiņiem augstvērtīgiem ierakstiem var pielikt No Cities to Love, kas gada beigās noteikti būs sastopams neskaitāmos albumu topos.

Jana Udovenko

Mēneša dziesma: Will Butler — Anna

Būt lielā brāļa ēnā nekad nav viegli. Jo īpaši, ja lielais brālis ir veiksmīgas indie supergrupas līderis un jūsu vārdi ir gandrīz identiski. Runa ir par Arcade Fire solistu Vinu Batleru un viņa jaunāko brāli Vilu, kurš sarāvis muzikālās ģimenes saites un nu kaļ savu ceļu pats. Acīmredzot Oskara nominācija par filmas Her skaņu celiņu nebija pietiekami liels sasniegums vai, tieši otrādi, ideāls atspēriena punkts, lai šogad izdotu savu debijas plati. Nosaukta par Policy, tā tiks izdota 10. martā, taču jau tagad mums ir iespēja paokšķerēt albuma skanējumā ar pagājušajā gadā izdoto Take My Side un nule izdoto Anna. Atšķirībā no Take My Side, Anna ir daudz amizantāks gabals ar ne mazāk amizantu videoklipu, spriganām klavierēm, jaunā viļņa ritmiem un feinu saksiņu. Jau tagad nevaru sagaidīt, kad šo drillēs ballītēs, lai var jokaini dejot un dungot līdzi Money, m-money, money, money, money, m-money.

Mēneša albums: Viet Cong — Viet Cong

Pirmo reizi izdzirdot Viet Cong, biju patīkami pārsteigta par viņu spēcīgajām post-punk ietekmēm, taču iegrožot šo Kanādas četrotni vienā žanrā būtu grēks. Viet Cong ar postpanku spēlējas kā ar plastilīna bumbiņu, mainot tās formu pa labi un pa kreisi, un viņu debijas albums to izcili demonstrē. Ievaddziesma Newspaper Spoons iesākas kā skaņu ceļš šausmu filmai, taču pusceļā pārtop par elektronisku šūpuļdziesmu. Elektroniskās vēsmas ar smeldzīgām ģitārām lieliski apvienotas arī dziesmā March of Progress, savukārt noslēdzošais skaņdarbs Death ir episks vienpadsmit minūšu gabals, kas no miermīlīga indie skanējuma pārtop katarktiskā troksnī, savukārt noslēdzas ar jestru postpanku. Viet Cong albumā ir ļoti daudz slāņu un detaļu, kurām rakties cauri, atskaņojot plati vēl un vēl, un katru reizi pārņem prieks cik eksperimentālā līmenī viņi spējuši aiznest tik viendabīgu žanru kā postpanks.

Jana Kohno

Mēneša dziesma: Only You — The Pressure

Par mūziku jāraksta, iedomājoties, ka lasītājs nezina itin neko, bet jārada iespaids, ka autors zina visu. Šoreiz ir tā, ka es nezinu, par ko es rakstu, un, šķiet, ka tam pat nav jāizbrīna, jo kalifornietes Reičelas Fenanas retro poproka projektam Only You nav ne liels vecums, ne bagāta singlu bagāža — vien četri gadi un pāris dziesmas, no kurām jaunākā — The Pressure — sākas ar milzīgi izstieptu intrigu, kura saglabājas līdz ģitāru un Reičelas graujošā (pozitīvā ziņā) vokāla sprādzienam, kurš ir līdz vājprātam lielisks un kurā dziesma sasniedz absolūto perfekciju, kļūstot par smagnēju roka balādi, liekot plēst matus, dauzīt stiklus, kļūt par feministi vai vienkārši mazliet stiprāk ritmiski piesist kāju pie grīdas. Piebildīšu vēl tikai, ka dziesma nekādi nenogurdina. Jau ceturto dienu un nakti.

Mēneša albums: Man Without Country — Maximum Entropy

Gudrie vēsta, ka entropija ir tas pats, kas nekārtība, tāpēc nav skaidrs, vai, nodēvējot savu albumu par Maximum Entropy, šis duets, kas pirms četriem gadiem aizsākās vien kā muzikālo ideju apmaiņas un apspriešanas projekts tiešsaistē un nu izaudzis līdz otrajam albumam, apliecina, ka viņu albums ir kā bezformīga soma, kurā bezmērķīgi, nekārtīgi un haotiski viss samests. Patiesībā Maximum Entropy ir viens no kārtīgākajiem albumiem, kas dzirdēts, turklāt diez gan stingri ieturēts elektroniskās mūzikas rāmjos, uzturot nepārtrauktu ambientu noskaņu, mazliet uzspodrinot to ar kādu drūmāku shoe-gaze elementu un tā pamatīgi piešķiļot bīstamo popmūzikas uguni (pat iekļaujot vecās labās Sweet Harmony kaverversiju), kas Man Without Country padara traki līdzīgus M83. Šis ir tieši tāds — kārtīgs, bez piejaukumiem — elektroniskās mūzikas albums, kādu jau sen gribēju dzirdēt — gruntīgs pamats potenciālajiem elektroniskās mūzikas mīļiem un arī pašiem puišiem.

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: Marilyn Manson — Deep Six

Fanot par Merilinu Mensonu 2015. gadā ir palicis tik nestilīgi, ka droši var apgalvot — tas ir ļoti stilīgi. Vīrs, kurš pēc brīvas gribas atvadijās no savām ribām, lai spētu pats sevi apmierināt vientuļos ziemas vakaros, šogad atgriezies ar svaigu albumu Pale Emperor. Deep Six, lai gan nedaudz atgādina ņūmetāla versiju par Interpol, ir nostaļģijas pilns gabals, kas lieliski atgādina par laimīgajām bērnības dienām, kad Mensons bija baisākais cilvēks pasaulē. Ne velti šis ir komerciāli veiksmīgākais Mensona singls kopš Dope Show.

Mēneša albums:The Sidekicks — Runners In The Nerved World

Grupa, kas sirdī panki, bet tomēr spēlē aizraujošu klasisko indie roku. Protams, neaizmirstot par pankroka jauneklīgo enerģiju. Runners In The Nerved World ir albums, kas paredzēts visiem Built To Spill, The Shins un Band of Horses faniem, jo pie kloķiem ķēries šo grupu mīļākais producents Fils Eks. Un vispār šīs grupas neko jaunu (vai labu) nav izdevušas sen vai ļoti sen, tā kā The Sidekicks izdevies trāpīt īstajā vietā un laikā ar savu skanējumu. Lai gan albums nebūt nav izcils un kaut kur vidusdaļā tā enerģija un sirsnīgais šarms samazinās, manuprāt, albuma pirmās četras dziesmas būs viens no spilgtākajiem dziesmu kopumiem šogad.

Normunds Vucāns

The Wombats — Greek Tragedy

Janvāris mani ļoti pārsteidza muzikālajā ziņā — pat neatceros, kad iepriekš pēdējo reizi viena mēneša ietvaros būtu parādījušās tik daudz jaunas dziesmas, kas mani patiešām interesē un noteikti manā mūzikas atskaņotājā viesosies vēl ilgu laiku. Vēl lielāks bija mans pārsteigums tad, kad apjautu, ka vislielāko iespaidu ir atstājis The Wombats atgriešanās gabals. Iespējams, tas tā ir tāpēc, jo no viņiem neko īpašu vairs negaidīju un būtībā savā prātā blici jau biju norakstījis.  Kā tagad izrādās, pāragri — puiši ir pamatīgi pieauguši, Grek Tragedy ir viņu karjeras vislabākais teksts, muzikāli trio izklausās ļoti mūsdienīgi un interesanti, turklāt joprojām izklausoties pēc The Wombats. Ja šīs īpašības izdosies saglabāt arī visa jaunā albuma garumā, esmu drošs — vombati šogad būs patīkams pārsteigums ne man vien.

Mēneša albums: Rae Morris — Unguarded

Domāju, ka droši var apgalvot — šobrīd visiem ir skaidrs, ka tas mirklis, kad Rī Morisa sasniegs arī meinstrīma auditoriju nu jau ir vairs tikai laika jautājums, bet tas savukārt nozīmē, ka mums ir par vienu foršu popzvaigzni vairāk. Rī talants labi bija jūtams jau pērn janvārī klausāmajos pirmajos singlos, taču tik labu, viengabalainu un noslīpētu albumu no viņas negaidīju. Unguarded ir plate, kura šogad noteikti būs svarīga ne tikai janvāra kontekstā vien. Mūsu priekšā ir pirmā 2015. gada megadebija, kas latiņu citiem jaunajiem izpildītājiem ir uzcēlusi ļoti grūti aizsniedzamos augstumos!