Blogs: Daft Punk, Avicii, Džeimss Blants jeb Eirovīzijas Latvijas atlase

Jau pavisam drīz Ventspilī sāksies Eirovīzijas nacionālās atlases fināls, lai no 12 dziesmām noskaidrotu, kura tad ir pelnījusi doties uz lielo konkursu. Ja iepriekšējos gados finālistus līdz pat notikumam biju dzirdējis gana pavirši, tad šoreiz situācija ir citāda — saņēmu akreditāciju uz pusfinālu, kā rezultātā 24 brīnumus novērtēju dzīvajā Palladium janvāra beigās. Tas palīdzēja gan nolemt, ka arī es dažiem domubiedriem nākamgad centīšos pieteikties konkursam (uz to iedvesmoja Oskars Deigelis un viņa varenā iekša), gan arī saprast, kas ir kas 2014. gada Eirovīzijā. Par to tad arī sīkāk šajās rindās.

1. Ralfs Eilands & Valters Pūce — Revelation

Lai vai kā man reizēm nebesītu atsevišķi Eilanda jaunskunga izgājieni vai gabali, es joprojām domāju, ka pērn viņš bija pelnījis doties uz Stokholmu, un arī šogad viņam ir viens no labākajiem gabaliem. Katrā ziņā kaut ko tik kvalitatīvu Eirovīzijā gadās redzēt pavisam, pavisam reti, tāpēc ir žēl, ka viņš pat pašmāju trijniekā diez vai iekļūs.

2. Markus Riva — Lights On

Zinot, kādus brīnumus Riva izpildīja kādreiz (čau, Paradīzes Vasara vai Bike), šis noteikti ir liels solis pareizajā virzienā. Tiesa, dziesma nav arī nekas īpaši izcils — atskaitot kopumā gana patīkamu tembru pantiņā un kopumā gaumīgo vizuālo tēlu, kompozīcija no galvas pazūd aptuveni 12 sekundes pēc tās beigām.

3. Katrīna Bindere — Moment And Tomorrow

Draugi, pastāstiet man, lūdzu, ar ko šī atšķiras no vidējās aritmētiskās Eirovīzijas kompozīcijas jebkurā konkursā vai atlasē? Slaida dziedātāja, vidējs temps, atmiņā nepaliekoša melodija, pēc būtības padebīls piedziedājums (All we have is this moment and tomorrow) — drošu sirdi varam doties tālāk, šim uzmanību nepievēršot.

4. Dons — Pēdējā Vēstule

Es nedzīvoju ne mazākajās ilūzijās, ka ir iespējams kāds cits iznākums kā Susuriņa uzvara, taču ir patiešām žēl, ka tā. Ne tāpēc, ka dziesma būtu draņķīga — nebūt ne, tā ir viena no Dona spēcīgākajām kompozīcijām, lai vai kā reizēm nekristu uz nerviem, taču, aizsūtot dziedātāju uz Kopenhāgenu, rezultāts būs aptuveni tāds pats kā Aishas veļas mazgātāju gadījumā. Skarbi un žēl, bet šim nebūtu jāuzvar.

5. Samanta Tīna — Stay

Ak, Samanta! Liekas, ka šī lieliskā un nopelniem bagātā skatuves māksliniece Eirovīzijā ir tāda pati mēbele kā Lauris Reiniks savulaik. Respektīvi, it kā esot vienam no favorītiem, bet bez reālām izredzēm uz uzvaru, kaut gan triumfam visu laiku izdodas maksimāli pietuvoties. Arī šis gads nebūs izņēmums, un nelīdzēs pat visu mūsdienu aktuālo lētās popmūzikas motīvu kopēšana un pāris puspliki latvju kalnieši fonā.

6. Niko — Here I Am Again

Liekas, ka muzikāli diži vairāk eurodance par šo nav iespējams, turklāt visu papildina Niko mīlestība pret Daft Punk, klaji plaģiējot viņu maskas. Vai gadījumā nevar būt tā, ka šis dizains ir francūžu intelektuālais īpašums?

7. MyRadiantU — Going All the Way

Labojiet, ja kļūdos, bet liekas, ka mūsu atlasē jau pāris gadus nav bijusi dzīvā „rokgrupa”. Var redzēt, ka vizuāli šie džeki ir iespaidojušies no Hurts. Muzikāli drīzāk White Lies nekā jebkas cits. Pēdējā albuma White Lies. Uz iepriekšējo brašuļu fona izklausās ļoti jauki, bet visādi citādi — nekas īpašs vai atmiņā paliekošs.

8. Olga — Saule Riet

Par Olgas dziesmas līdzību ar Avicii viss jau ir pateikts — ja nu gadījumā to neesi dzirdējis, kāds pat ir pacenties tās salikt kopā. Man gan gribētos izcelt arī Džeimsa Blanta Bonfire Heart — nesaprotu, kā līdz šim neviens to nav pamanījis, jo pirmās taktis ir identiskas! Ar kolēģiem spriedām — ja jau Eiropai patīk Avicii un Džeimss Blants, kāpēc lai viņiem nepatiktu abi kopā un latviski? Neskatoties uz acīm redzamo plaģiātismu un Guntara Rača savam līmenim atbilstošo tekstu, es gribētu, lai vienīgai kaut cik reālais Dona konkurents uzvar. Jo šis vismaz atšķiras no pelēkās masas un nav kā mūsu ikgadējais piedāvājums.

9. Aminata Savadogo — I Can Breathe

Iespējams, ka Aminata un viņas draudzenes izskatās pēc Japānas vingrošanas izlases par godu šobrīd notiekošajām Olimpiskajām spēlēm. Diemžēl tas arī ir vienīgais, ko par šo dziesmu varu pateikt, jo tā ir neizteiksmīga pat uz Eirovīzijas fona.

10. Aarzemnieki — Cake To Bake

Līdzīgi kā Roberto iepriekšējā desmitgadē, Aarzemnieki savā valstī nekad nebūtu populāri, kamēr pie mums slavai daudz nevajag. Viņi abi labākajā gadījumā ir parastu ielu muzikantu līmenī, arī kompozīcija ir neizteiksmības kalngals, un ja godīgi, man ir žēl, ka Latvijā iegūt atpazīstamību ir tik viegli. Jo ja tā nebūtu, mēs šo dziesmu finālā visdrīzāk neredzētu.

11. Eirošmits — If I Could (Get Away)

Tiešām jauka parodija par Eirovīziju bez īpašām pretenzijām uz kaut ko vairāk. Īpaši gribas uzteikt pirmo pusi ar gaisa ģitārām, bungām un visu citu — šādi taču ir foršāk, nekā skatīties uz māžošanos ar īstiem instrumentiem, kamēr skan fonogramma, vai ne?

12. Katrīne Lukins — You Are The Reason

Kaut gan meitenei pie vokāla dzīvajā ir jāstrādā daudz un uz skatuves esošajām divām bungām ir tieši nulle jēgas, skatoties tīri pēc dziesmas kvalitātes, šīs ir pārliecinoši labākais piedāvājums šī gada Latvijas atlasē. Lielisks komerciālās popmūzikas paraugs, kura piedziedājumu no galvas izmest ir ļoti smags darbs. Turklāt tā itin nemaz neizklausās pēc Latvijā radītas dziesmas, kas viennozīmīgi ir pluss. Žēl, ka Dons, Olga un iepriekš minētie trūkumi to liegs aizvest uz konkursu, jo Katrīnei no atrādīšanās Eiropā varētu būt lielāka jēga nekā jebkuram citam no šī duča dalībniekiem.