Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
09: Shortparis, Laska Bar
24: Sting, Arēna Rīga
26: The Neighbourhood, Arēna Rīga
OKTOBRIS
06: The Cure, Arēna Rīga
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Positivus 2022 otrās dienas atskats

Lauris Anstrauts, 18. jūlijā

Jau izejot no mājām, lai dotos uz Lucavsalu, bija skaidrs, ka vismaz vienā aspektā Positivus otrā diena būs labāka par pirmo, jo sagaidīja silta sestdiena, bez neviena lietus mākoņa saredzamā attālumā. Un tas nemainījās arī līdz pašām festivāla beigām, ļaujot baudīt festivālu bez uztraukšanās par iespējamību samirkt lietū. Turklāt arī muzikāli sestdiena izrādījās piesātinātāka — ja piektdien visu triju skatuvju programma pārklājās samērā nedaudz, tad sestdien jau pat uz festivāla divām galvenajām skatuvēm atsevišķi koncerti notika paralēli. Protams, savu lomu tajā nospēlēja arī Megan Thee Stallion koncerta pārcelšana uz sestdienu, bet, arī, ja programma paliktu sākotnēji plānotajā veidolā, domāju, ka šāds iespaids rastos tāpat.

Dienas programmu uz festivāla galvenajām skatuvēm iesākās ar igauņu Gram-Of-Fun un pašmāju reperes Viņa koncertiem otrajā lielākajā Lāčplēša skatuvē. Abos gadījumos māksliniekiem šķiet, nedaudz patraucēja samērā agrais uzstāšanās laiks, kas ietekmēja publikas aktivitāti. Tomēr tīri muzikālā ziņā nekādus pārmetumus izteikt nevar. Viņa atrādīja savu jauno dzīvās uzstāšanās veidolu ar visai roķīgu pavadošo sastāvu, savukārt Gram-Of-Fun ar savu vieglo fankmūziku labi piestāvēja dienas ievadam. Savukārt šūgeizeriem Tribes of the City, kuri uz tās pašas skatuves kāpa nedaudz vēlāk, patraucēja tehniskas problēmas, kas koncerta sākumā padarīja grupas skanējumu mazāk niansētu nekā ierasts, tomēr viņi tāpat spēja sniegt solīdu uzstāšanos.

Tikmēr galvenās LMT skatuves programmu iesāka Ņujorkas reperis Bas, kurš piedāvāja nedaudz atslābinātāku hiphopa variāciju nekā pārējie ārzemju reperi šajā festivālā, bet sanākušie klausītāji enerģijas līmeni tāpat uzturēja augstu. Viņš arī atzina, ka, dodoties uz Positivus, nezināja, vai viņam te vispār ir kaut viens fans, tāpēc bija patīkami pārsteigts par to, ka publika bija tik aktīva un pat zināja vārdus daudzām no dziesmām. Jācer, ka atsauksmes pēc šī festivāla liks arī citiem hiphopa māksliniekiem un viņu menedžeriem mazāk šaubīties par to, vai ir vērts savos tūres grafikos iekļaut Latviju.

Tomēr, lai cik liels un aktīvs būtu pūlis pie Bas, to tāpat pārspēja mūsu pašu ansis, kura koncerts noteikti bija viens no līdz šim iespaidīgākajiem Latvijas hiphopa vēsturē. Kā jau bija solīts, tas bija sava veida atkārtojums pagājušās vasaras koncertam Mežaparkā, nospēlējot visu Liela Māksla albumu no sākuma līdz beigām ar tām pašām vizualizācijām, vien pa vidu iestarpinot Labs Suns, uz kuru pievienojās Evija Vēbere, kā arī noslēdzot ar nu jau par klasiku kļuvušo Zāles. Tiesa gan, atmosfēras ziņā šis koncerts nebija gluži tāds pats, jo festivālos publika tomēr laikam ir aktīvāka, tāpēc mošpitus šeit varēja redzēt krietni vairāk nekā Mežaparkā. Daļu no dziesmām, piemēram, Pīle vai Sports, vai, nedaudz negaidīti, pat minēto Labs Suns, tas lieliski papildināja. Tomēr brīdī, kad mošpits atvērās arī pie drūmās F5 F1, gan likās, ka daži laikam ir aizmirsuši lēkāšanai pa vidu arī paklausīties, ko ansis savās dziesmās stāsta. Tā gan, protams, bija tikai maza daļa no pūļa, koncertam kopumā radot fantastisku atgriezeniskās saites sajūtu.

Uz brīdi izkāpjot no hiphopa, Lāčplēša skatuves programmas nagla sestdien bija viena no šī brīža interesantākajām jaunajām rokgrupām pasaulē Black Country, New Road, kuru uzstāšanās bija īsts komandas darbs, vokālus dziesmās iedziedot dažādiem grupas dalībniekiem. Dziesmu starplaikos viņi izskatījās nedaudz bikli, pat pēc saviem standartiem, bet viss no skatuves skanošais gan izklausījās vairāk nekā pārliecinoši. Koncerta labākais moments pienāca, kad pie Turbines / Pigs, kuras iesākumā visi grupas dalībnieki apsēdās uz skatuves, pēc slēpšanās aiz mākoņiem atkal parādījās ļoti spoža saule, pastiprinot dziesmas lēni ieraujošo efektu.

No viņu uzstāšanās gan pēdējās dziesmas laikā nācās doties prom, jo ar dienas aizkavēšanos bija pienācis laiks uz galvenās skatuves beidzot kāpt Megan Thee Stallion. Jau dodoties koncerta virzienā kļuva skaidrs, ka tas būs atšķirīgs no visiem līdz šim festivālā piedzīvotajiem, jo pat piekļūšana skatuvei no attāluma bija apgrūtināta, nemaz nerunājot par iespēju nonākt tai pavisam tuvu. Turklāt daļas fanu vēlme nepārtraukti spiesties uz priekšu padarīja pirmajās rindās esošo eksistēšanu arvien grūtāku, tāpēc daži devās meklēt drošākas vietas, no kurām vērot koncertu. Tiesa gan, var arī saprast vēlmi uz skatuves notiekošo redzēt pēc iespējas labāk, jo Megana piedāvāja ne tikai ugunīgu repošanu, bet arī iespaidīgas dejas un harizmātisku personību, kas visus sanākušos pārņēma savā varā. Turklāt arī viņas stratēģiski izvēlētais dziesmu saraksts, kurā lielākie hiti tika atstāti uz beigām, nodrošināja to, ka tas uzņēma apgriezienus arvien vairāk un vairāk — no brīža, kad koncerta viduspunktā izskanēja viņas un Cardi B hits WAP, tā enerģija līdz pat beigām nenokrita ne uz sekundi.

Pa vidu abiem hedlaineriem nelielu atslodzi piedāvāja basģitāras virtuozs Thundercat, kura priekšnesums, kā jau kolēģis Gundars to iepriekš prognozēja, bija perfektais saulrieta koncerts. Ceļojot starp dziesmām no dažādiem savas karjeras posmiem, viņš apbūra klātesošos ar savu virtuozitāti, kā arī amizanto personību, starp dziesmām regulāri pats sevi uzjautrinot ar jokiem par Meganu, anime un džezu, un šķietami nemaz neuztraucoties par to, vai kāds tos vispār saprot. Šķiroties no Latvijas publikas ar savu Tik Tok hitu Funny Thing un grūvīgo Them Changes, viņš radīja perfektu koncerta noslēgumu, kas vēl joprojām atstāj patīkamu pēcgaršu.

Tikmēr paralēli viņam uz Lāčplēša skatuves ar dīdžejsetu uzstājās leģendārais austrāliešu elektronikas duets The Avalanches. Kā jau to varēja sagaidīt, zinot viņu skanējumu kā producentiem, šīs dīdžejsets bija žanriski daudzveidīgs ceļojums dažādu periodu deju mūzikā. Iesākuši ar klasiskā soula skaņdarbiem, vēlāk viņi devās jau pie mūsdienīgākām elektronikas skaņām, lai uz beigām pievērstos disko. Bet visu viņu spēlēto vienoja kopīga iezīme — nekustēties pie tā bija visai grūti.

Un tad jau bija pienācis laiks festivāla noslēdzošajam koncertam, kuru daudzi festivāla viesi bija gaidījuši vairāk nekā 2 gadus. Tāpēc nav brīnums, ka, jau pašā koncerta sākumā atskanot abiem svaigākā A$AP Rocky albuma Testing lielākajiem hitiem A$AP Forever un Praise the Lord, pūlis uzsprāga ne pa jokam. Diemžēl šī enerģijas izlāde izrādījās nedaudz par spēcīgu, kā rezultātā Rokijam nācās ik pa brīdim iepauzēt koncertu, lai parūpētos par sanākušo drošību. Iespējams, ka viņš pats ko līdzīgu jau bija paredzējis, jo koncerta vidusdaļā izskanēja pilnīgi jauna dziesma, kā arī atslābinātāk skanošās L$D un Sundress, kas nedaudz nomierināja pūli, lai uz koncerta beigām atkal pagrieztu enerģijas līmeni tuvu maksimumam, noslēdzot to ar masīvo Lord Pretty Flacko Jodye 2. Protams, kā jau varētu sagaidīt no šāda līmeņa zvaigznes koncerta, muzikālā daļa tika papildināta ar dūmu šaltīm, ugunīm un konfeti, kas padarīja to arī par vizuālu piedzīvojumu. Kopumā tas viss likās tieši tik iespaidīgi, kā jau bija gaidīts, vienīgi, tā kā drošības apsvērumu dēļ ik pa brīdim nācās koncertu iepauzēt, tas izvērtās krietni īsāks nekā tas varēja būt, bet pie tā jau Rokija fani var vainot tikai paši sevi.

Šeit laikam nepieciešama neliela atkāpe par pūļa uzvedību šajā festivālā  — kolēģis Kārlis Arājs jau šodien par šo tematu izteicās portālā Delfi, un kopumā viņam piekrītu, bet izmantošu iespēju šeit pieskarties vēl dažiem aspektiem, ko viņš nebija pieminējis. Pirmkārt, daudz lielāka problēma par nemācēšanu uzvesties mošpitos, manuprāt, bija jau pieminētā daļas festivāla apmeklētāju vēlme hedlaineru koncertos par katru cenu nokļūt tuvāk skatuvei, pat tad, kad ir acīmredzami, ka īsti jau vairs nav spraugu, kurās ielīst. Tieši tas arī rada vislielākos draudus kādam no pirmajās rindās esošajiem tikt saspiestiem.

Otrkārt, man īsti nav veidu, kā to pārbaudīt, bet radās iespaids, ka festivālā bija visai daudz apmeklētāju, kuri ikdienā koncertus apmeklē maz un mošpitu iepriekš, iespējams, redzējuši tikai YouTube. Tomēr tas viņus neatturēja no iesaistīšanās, spītējot sapratnes trūkumam par to, kā mošpiti strādā. Protams, visiem ar kaut ko jāsāk, bet, uzvedoties kā idiotam, diez vai ko jaunu iemācīsies. Šeit gan atkal jāpiebilst, ka tas attiecas tikai uz mazu daļu festivāla apmeklētāju un man kopumā netraucēja, bet skaidrs, ka, audzējot gan mošpitu, gan vispārējas koncertu apmeklēšanas kultūru, mēs visi tikai iegūsim.

Treškārt, gribētos redzēt labākas pūļa kontroles prasmes arī no apsardzes darbiniekiem un festivāla plānotājiem — protams, viņi nevar ietekmēt to, kā apmeklētāji uzvedas mošpitā, bet kopējo pūļa kustību gan. Saprotu, ka pie mums īsti nav pieredzes ar šāda mēroga un formāta koncertiem, jo tādi gluži vienkārši šeit tikpat kā nekad iepriekš nebija redzēti, bet, ja tiek aicināti šāda veida mākslinieki, tad ir jārēķinās ar izaicinājumiem, ko tie nes. Protams, šoreiz viss beidzās bez starpgadījumiem, bet pietiktu kādam apmeklētājam neīstajā brīdī pakrist, lai pēc tam par festivālu būtu jārunā daudz drūmākās noskaņās. Tāpat arī gribētos nākamgad redzēt lielāku galveno skatuvi, jo esošajā veidolā pie tās gluži vienkārši nepietika vietas visiem. Ja skatuve un tai pieguļošais placis būtu kaut par pārdesmit metriem platāks, domāju, ka koncertu baudīšana būtu daudz patīkamāka.

Šī gan bija pavisam neliela darvas piedeva kopējā medus mucā (vēl nelielus mīnusiņus varētu ielikt par visu tualešu novietošanu vienuviet, kas koncentrēja cilvēku plūsmu vienā teritorijas stūrī, kā arī nepietiekamo ēdināšanas piedāvājumu, kā dēļ dažbrīd izveidojās milzīgas rindas), bet kopumā pēcgarša pēc atkalredzēšanās ir visnotaļ salda. Festivāla programma, manuprāt, bija viena no interesantākajām tā pastāvēšanas vēsturē un, pats galvenais, par spīti izaicinājumiem, ko festivālu rīkotajiem šogad rada gan Covid-19, gan nemitīgas loģistikas problēmas, pilnīgi visi no izziņotajiem ārvalstu mūziķiem arī ieradās festivālā. Turklāt arī Lucavsala kā festivāla lokācija, manuprāt, ir ļoti optimāls variants, turklāt piedāvā diezgan lielas iespējas laika gaitā vēl izplesties. Protams, daļa sūdzējās par to, ka bez Salacgrīvas piedāvātajām ainavām festivāla atmosfēra uzreiz vairs nav tā pati, bet, manuprāt, pilsētas festivāla piedāvātās ērtības drīz vien liks par to aizmirst, īpaši ņemot vērā to, ka festivālu apmeklē dažādu vecuma grupu cilvēki. Tāpēc ceru, ka Positivus Rīgā ir uz palikšanu un ka nākamais gads uz tā skatuvēm būs ne mazāk aizraujošs.

Foto: Gundars Zaburdajevs

Tavs komentārs