Slēptie Skaņu Dārgumi I Daļa

Kā jau noprotat pēc nosaukuma, tad raksts būs veltīts albumiem, kas kaut kādā ziņā ir paslīdējuši garām vai caur rūpīgajām hype cilvēku ausīm, tādēļ albumi netiek dēvēti par vieniem no krutākajiem pasaules vēsturē. Skaidrs, ka jēdziens nenovērtēs vai vēl trakāk pārvērtēts ir tik plašs, ja otro var attiecināt gandrīz uz katru populāru grupu, tad vārdu nenovērtēts un iekļaut šajā sarakstā var arī, piemēram, kādu The Beatles vai Radiohead albumu. Tiesa tā būtu absolūta ņirgāšanās, bet tā kā man patīk izņirgāties par visu apkārt esošo, tad domāju, ka šādu joku droši varētu nostrādāt kādā no turpmākajiem rakstiem.
Pirmajā daļā vairāk izcelšu slēptus (varbūt tomēr ne) 21. gadsimta albumus, kas nobāl tādu kritiķu dārlingu kā Radiohead Kid A, Wilco Yankee Hotel Foxtrot, Daft Punk Discovery, Arcade Fire Funeral vai Lū Rīda un Metallica kopdarba Lulu priekšā, bet varbūt tomēr ne? Varbūt es esmu totāls muļķis un visi šos albumus ir dzirdējuši? Tikai par tiem daudz nerunā, jo kā zināms par labu mūziku labāk mazāk runāt, vairāk klausīties. Tā kā atvainojos tiem visiem, kuri būs dusmīgi izlasot šo rakstu, jo visi šie albumi taču kaut kur ir dzirdēti. Nedusmojies, labāk koncentrējies uz pozitīvo un paklausies Gustavo.

The Exploding Hearts — Guitar Romantic

“Rokmūzika nomira, jo nomira The Exploding Hearts,” tā pēc 100 gadiem saviem mazbērniem varētu stāstīt kāds nemirstīgs indiānis.

Runājot par šo grupu tiek izceltas divas lietas — pirmkārt, traģiskā autoavārija, kuras laikā nomira gandrīz visi grupas dalībnieki, otrkārt, grupa ir vienkārši fantastiska. Uzradusies laikā, kad modē bija visādas modīgas garāžgrupas un pie katras no tām korumpētie mūzikas kritiķi rakstīja “Wow, viņi izklausās tik autentiski”, The Exploding Hearts izcēlās ar to, ka viņi patiešām bija autentiski un apskatot albuma vāciņu vai noklausoties kādu dziesmu rodas sajūtu, ka tā ir kaut kādas senas britu klasiskā pankroka grupas neizdotā albuma kopija. Es nemeloju un grupas dalībnieki man nav samaksājuši, jo viņi vienkārši ir miruši un tīri fiziski viņi to nevar izdarīt. Bet ne jau tādēļ albums ir tik superlielisks, gandrīz katra no desmit dziesmām ir hits un noklausoties kādu no tām vienu reizi, tev rodas tā superīgā sajūta, ka tu šo dziesmu zini visu mūžu un jau otrajā reizē tu esi tā pakļauts rokenrola enerģijai, ka pilnīgā aizmirsti par Brendona Flauversa no The Killers uzdoto jautājumu “Are We Human or Are We Dancer?” Patiesībā es esmu pelnījis atrauties pa zobiem, jo pieminēt The Exploding Hearts un The Killers ir maniakāli slikts tonis un skaidrs, ka šajā divkaujā uzvar pirmie un man nebūtu iebildumu, ja tas vecais indiānis kā nākamo teikumu saviem mazbērniem teiktu “The Exploding Hearts bija labakā 21. gadsimta rokgrupa, ja nezinājāt?”

Life Without Buildings — Any Other City

Ja tev vienkārši totāli besī jeņķi, jo esi britmūzikas fanāts (Noā Gagagers b.., grupa The Beats), pat ja viņi spēlē klasisko britu 1977. gada pankroku kā The Exploding Hearts, tad laiks pārcelties uz dūmakaino Skotiju, kur 21. gadsimtā bija izplatījusies mēra epidēmija vārdā Life Without Buildings. Jāatzīst, ka par šo grupu labāk neko daudz nezināt un domāt “ai atkal kaut kādi kārtējie post punk revival onkuļi un tantes”, lai sev spētu sagādāt mazu prieciņu un gandrīz nokristu no krēsla klausoties satriecošo Any Other City, tādēļ par grupu stāstīšu neatklājot pārlieku daudz detaļu. Jāatzīst, ka britiem šāds izteiksmes veids ir diez gan iecienīts, slavenākais protams ir Marks Edvards Smits un grupa The Fall, no mūsdienu apvienībām gribētu izcelt Art Brut, bet Life Without Buildings kaut kādā veidā pamatīgi atšķiras, jo grupas “odziņa” nav kāds sociāli ironisks džeks, bet gan meitene, kas rada nedaudz nestabila, nelīdzsvarota, aizmāršīga, psihopātiska cilvēka iespaidu, kas īpaši parādās dziesmā New Town. Muzikāli grupa šķietami visu laiku spēlē vienu un to pašu ģitāras rifu, bet kuru tas interesē? Mani nē, katrā ziņā, ja tu neesi dzirdējusis šo albumu, tad tu neesi dzirdējis pilnīgi neko un ja dzirdēsi to, tad būs vien jāsaka nevis “ai atkal kaut kādi jaunie džoj divižion, kas sūkā pa 10 reizēm vairāk nekā Joy Division”, bet gan “viena no nenovērtēkajām indī mūzikas pērlēm”

Ja gribas vēl, tad grupai ir vēl pāris lieliski singli un fantastisks dzīvais albums, kur Life Without Buildings enerģija atspoguļojas daudz spilgtāk un dzirksteļojošāk.

Dungen — Ta det lugnt

Šie zviedru puikas spēlē rokmūziku veciem jauniešiem, kas domā, ka mūsdienās nekas prātīgs netiek radīts un ka vislabākās narkotikas tapa sešdesmitajos. Ta Det Lugnt ir psihodēliskā acid roka albums, kas mierīgi varētu iznākt arī vecajos labajos sešdesmitajos, skaidrs, ka tas ir modīgi producēts un brīžiem ieskanas kāds motīvs no mūsdienīga indī roka (bungu un ģitāru skaņas atgādina par Deerhoof). Grupa ar šo albumu pierāda, ka mierīgi var dziedāt arī savā dzimtajā valodā un tas pat neorģinālākajai, no ārzemēm nokopētākajai mūzikai dod kaut kādu svaiguma garšu un ja paveiksies kāds džeks Latvijā par jums moš kaut ko uzrakstīs, lai gan ne tikai. Ja domājat, ka Tame Impala ir labākie 21. gadsimta psihodēliķi, tad varat tā domāt arī turpmāk, bet tie patiesībā ir Dungen. Īsts eroks.

Nākamajās daļās, kas taps kaut kad būs pietiekošs materiāls, pievērsīšos citām valstīm un gadu desmitiem.