Cīņa par vasaras dziesmas titulu kļūst arvien interesantāka, un nu tajā iesaistās arī Kanādiešu indīroka apvienība TOPS. Pēc trīs gadu pārtraukuma trijotne ir gatava atgriezties ar jaunu plati, kas tiek pieteikta ar saulaino singlu Petals. Ar saviem iepriekšējiem albumiem TOPS jau atrādīja savas spējas uzrakstīt izcilus indie ierakstus, un Petals nedod pamatu uztraukumam, ka šīs spējas būtu zudušas. Tas ir viegls, melodisks indie pop skaņdarbs ar funk ietekmi, ko par vēl lieliskāku padara tā liriskais saturs. Iespaidu uz tekstu un ieraksta muzikālo pusi visticamāk atstāja pavadītais laiks saulainajā Losandželosā, kur tapa jaunākais ieraksts. To soliste Džeina Penija raksturo kā “tīņu vecuma sapņa piepildījumu – dzīvot kopā ar savu grupu un spēlēt kopā garāžā”. Šo sajūtu ir izdevies pārnest arī uz Petals, kas ir augstvērtīgs pieteikums nākamajam ierakstam. TOPS nākamais albums gaidāms jūnija otrajā dienā, un nav šaubu, ka tas šovasar tiks klausīts ne vienu reizi vien.

Pēc tam, kad trīs gadu laikā tika izdoti vienpadsmit ieraksti, amerikāņu reperis Jonwayne paziņoja par pārtraukumu savā karjerā. Pauze galvenokārt bija nepieciešama, lai pievērstos cīņai ar alkoholismu. Taču tā neilga mūžību, jo jau pēc diviem gadiem viņš paziņoja par atgriešanos ar jaunu albumu Rap Album Two. Tas dienasgaismu ieraudzīja jau februāra nogalē, taču pelnīto uzmanību līdz šim īsti nav guvis. Kā noslēdzošajā skaņdarbā apgalvo viņš pats, ja viņu tik ļoti uztrauktu popularitāte, atliktu bītam pielikt kādu hook, un tam būtu neskaitāmi klausījumi. To, iespējams, var attiecināt uz vienu no labākajiem ieraksta skaņdarbiem – Afraid of Us. To viņš velta visiem tuviniekiem, draugiem, kuri vienmēr ir viņu atbalstījuši un bijuši viņam klāt. Afraid of Us nav tikai pateicība, bet arī atvainošanās visiem, ka viņš nespēja sniegt to pašu. Tas labi iederas Rap Album Two kopējā noskaņā un tematikā. Ja šis jaunums bija paslīdējis garām februāra mēnesī, tad ir laiks atgūt iekavēto un noklausīties vienu no gada sākuma kvalitatīvākajiem hiphopa albumiem.

Pagājušajā nedēļā mūzikas mediji bija pārpludināti ar ziņām un apskatiem par britu popmūzikas spīdekļa Eda Šīrana jaunāko albumu, un tajā visā bija pavisam vienkārši palaist garām kādus patiešām uzmanības vērtus jaunumus. Starp tiem noteikti jāizceļ Sanfrancisko mūziķes Melinas Dutertes jeb Jay Som ļoti kvalitatīvo debijas plati Everybody Works, kas tika izdota Polyvinyl izdevniecības paspārnē. Nav vienkārši noraksturot šo plati ar žanru nosaukumiem, jo tajā sastopamas dažādas ietekmes. Lai gan tas ir visai daudzpusīgs ieraksts, tas nebūt necieš no tā, padarot ierakstu par vēl interesantāku. Uz citu skaņdarbu fona īpaši pamanāms tā jaunākais singls Baybee. Dziesma no citām galvenokārt atšķiras ar vieglām ģitārām, kā arī lielāku uzsvaru uz sintezatora skaņām. Tas ir kvalitatīvas popmūzikas paraugs, kas brīžiem sāka trūkt iepriekšējās nedēļas laikā. Ieteicams jau tagad pievienot šo skaņdarbu savām pavasara un vasaras mūzikas listēm, jo tas lieliski papildinās siltās un saulainās dienas.

Pagājušajā Positivus festivālā pabijušie amerikāņi Ho99o9 maijā izdos savu debijas albumu United States of Horror, un kā pirmo tā singlu nesen prezentēja albuma tituldziesmu. Salīdzinot ar viņu iepriekšējiem EP un singliem, kur dzirdamajā materiālā bija sajaukts eksperimentāls hiphops un hardcore punk, bieži vien virsroku ņemot tieši pankroka pusei, šis singls ir krietni tuvāks hiphopam nekā jebkas no viņu agrākā materiāla. Nekur gan nav pazudusi panciskā enerģija, kas arī ir šīs dziesmas lielākais trumpis, kompensējot to, ka neviens no dueta dalībniekiem nav gluži starp tehniski spēcīgākajiem reperiem, tāpat ierasti labā līmenī ir arī viņu teksti, kas šeit ir visai radikāli politiski. Tā kā Ho99o9 bija vieni no desmit māksliniekiem, ko iekļāvām savā šī gada Intro skaņas sarakstā, viņu gaitām sekosim līdz pastiprināti, un nebūs nekāds pārsteigums, ja šī nebūs pēdējā reize šogad, kad viņi parādās mūsu slejās.

Jāatzīst, ka par skotu duetu WOMPS iepriekš tikpat kā neko nebiju dzirdējis, bet viņu jaunākais singls Darling mani apbūra jau no pirmās noklausīšanās reizes. To klausoties, gan vokāls, gan instrumentālā daļa gribot negribot liek aizdomāties par The Cure ziedu laikiem, tāpat nelielas asociācijas rodas arī ar viņu nu jau piemirstajiem novadniekiem Glasvegas. Kā jau var nojaust no augstāk rakstītā, Darling ir emocionāla un skaisti melanholiska dziesma, kas īpaši patiks post-panka cienītājiem. Šobrīd ir grūti spriest par to, ko no WOMPS sagaidīt nākotnē, bet ceru, ka šī nebūs pēdējā viņu dziesma, kas piesaista manu uzmanību.

Kad pašmāju festivāls izsludina māksliniekus, tad mēnešos pirms notikuma vienmēr tiek pievērsta pastiprināta uzmanība viņu aktivitātēm. Arī gadījumā, ja par mākslinieku neko daudz nebiji dzirdējis līdz izziņošanai, jo nevēlies palaist garām kaut ko svarīgu. Uz alt-J ir visai grūti attiecināt otro daļu par to, ka iepriekš nekas daudz nebija dzirdēts, bet tie ir vieni no māksliniekiem, kuriem nāksies cītīgāk sekot līdzi. Šīsvasaras Positivus hedlaineri ir publicējuši pirmo singlu no jūnija ievadā gaidāmā Relaxer albuma. 3WW būs nākamās plates ievadskaņdarbs, kas, šķiet, ir loģiska izvēle, ņemot vērā, ka tas iesākas visai lēnām un klusi, bet sasniedz kulmināciju pašās beigās. Jaunā dziesma liekas arī kā loģisks turpinājums viņu iepriekšējiem ierakstiem. Tas iesākas akustiski, kas raksturīgs viņu debijai An Awesome Wave, taču tuvojoties izskaņai, 3WW kļūst arvien elektroniskāks, bet mazākā mērā nekā viņu iepriekšējais ieraksts. Neiztrūkst arī viņu skaņai raksturīgais, grupas līdera Džo Ņūmena vokāls, ko nogalē vēl lieliski papildina Elijas Rovzelas balss (viņa, starp citu, pirms gada viesojās Salacgrīvā ar grupu Wolf Alice). Iespējams, no hedlaineriem vairāk tika gaidīts kāds īsāks un spilgts hits, bet kopumā tā ir ļoti pārliecinoša atgriešanās. Jāsaka, ka par alt-J mūziku nebija bijusi tik pastiprināta interese, kāda ir šobrīd, kopš viņu debijas. To, vai tas ir šī singla spožuma iespaidā, vai tādēļ, ka viņi šovasar būs redzami Positivus, rādīs laiks.

Kopš iepriekšējā Beach Fossils albuma ir pagājuši četri gadi, bet šķiet, ka nākamais ieraksts tika gaidīts veselu mūžību. Bruklinas apvienība šīs desmitgades sākumā priecēja ar divām platēm divos gados un vēl vairākiem mazāka formāta ierakstiem. Tieši tādēļ pāris gadu klusums varēja darīt bažīgu, domājot par grupas statusu un nākotni. Taču vakar puiši atgriezās ar svarīgu paziņojumu – nākamais albums būs, un tas tiks izdots jūnija pirmajās dienās. Papildus tam grupa publicēja pirmo jauno singlu četru gadu laikā – This Year. Tajā saglabātas Bruklinas scēnas ietekmes, piemēram, ģitāru skanējumā, bet sperts arī solis uz priekšu. Beach Fossils skanējums ir noslīpētāks un vieglāks, nedaudz liekot aizdomāties par Real Estate. To, kā pārmaiņas izpaudīsies plates garumā, noskaidrosim pavisam drīz, jo pavasaris jau ir klāt, un līdz vasaras pirmajām dienām nav tālu. 

Izlaist skaņdarba remiksus, vēl pirms ir izdots pats oriģināls, īsti nav pieņemta prakse, bet norvēģu producents Todd Terje ne pirmo reizi ir izvēlējies darīt, kā pašam labāk gribas. Pagājušajā nedēļā izdotaja singlā ir atrodami divi remiksi - viens no leģendārā elektronikas producenta Four Tet, otrs - no norvēģu līdzgaitnieka Prins Thomas. Lai gan peļams noteikti nav arī otrs remikss, Four Tet veikums, manuprāt, izceļas krietni vairāk, sajaucot Todd Terje sapņaino disko ar enerģskiem tehno ritmiem. Rezultāts, šķiet, skan tieši tā, kā varētu iedomāties skanam abu šo producentu kopdarbu, tiesa gan, lai uzzinātu, kā patiesībā skan Jungelknugen oriģināls, nāksies pagaidīt, līdz iznāks Todd Terje jaunais albums.

Nav pagājis nemaz gads kopš Ty Segall izdeva Emotional Mugger. Tam sekoja arī neliela pietura garāžas departamentā ar GØGGS, vienu no daudzajām rokgrupām, kurā viņš ir spēlējis. Ar katru jaunu ierakstu viņš ir centies attīstīt savu skanējumu un tas tikai padara katru nākamo ierakstu neparedzamāku. Orange Color Queen ir pirmais vēstnesis no devītā solo ieraksta, kurš būs pieejams jau janvāra beigās. Tā ir akustiska balāde, kas parāda Ty Segall gaišo pusi un ir par viņa draudzeni. Var jau teikt, ka kompozīcijas par mīlestību ir vieglāk salikt kopā nekā citas. Šajā gadījumā galvenais uzsvars ir vairāk uz pašu mūziku, ne vārdiem vai to vēstījumu. Dziesmas noskaņu palīdz radīt skaidrais skanējums, kas kalifornijas garāžroka karalim nav īsti raksturīgs aspekts, bet tieši šis varētu būt nākamais solis viņa mūzikas evolūcijā. Par tādu Ty Segall kādu viņu pazīst lielākā daļa viņš kļūst dziesmai uzņemot tempu un katras rindas noslēdzošajam vārdam ievelkoties garākam par citiem. Neskatoties uz to kā mainās mūzika, ir viena tikai viens nemainīgais, kas vienmēr paliek ar Ty Segall - septiņdesmito glam roks.

Bieži negadās dzirdēt par jauniem un talantīgiem māksliniekiem to karjeras pirmsākumos, ja tie nav nākuši no ASV, Apvienotās karalistes vai Austrālijas robežām. Federica Caiozzo un Giampaolo Speziale ir starp tiem izņēmumiem, kuru izcelsme nav meklējama kādā no angliski runājošām zemēm. Malihini dibināšana notikusi Romā, bet tagad šis itāļu pop duets par mājām dēvē Londonu. Debijas singls Waiting ir gana pievelkošs, neskatoties uz tā neparasto vēstījumu. Labi noproducētā kompozīcija stāsta par nepatiesi uz nāvi notiesātu cietumnieku un maldinošu mīlestību. Ar šādu pirmo iznācienu latiņa nostādīta ļoti solīdā līmenī gan liriski, gan mūzikāli. Varbūt tieši ar šo formulu itāļu popmūzikas scēna varētu piedzīvot plašāku atpazīstamību līdzīgi kā tas pēdējos gados noticis ar spāņu garage rock grupām. 

Ik pa laikam populāri un jau sevi pierādījuši mūziķi nolemj mesties uz vienu roku un muzicēt kopā. Līdz šādam lēmumam nonākuši arī Lykke Li ar Miike Snow un Peter Bjorn and John dalībniekiem. Šobrīd šis projekts vienkārši plūst pa straumi, jo turpmākie plāni joprojām īsti nav zināmi vai vēl tikai top. Dream Awake ir jau otrā kompozīcija, ko jaunā zviedru supergrupa izdevusi zem nosaukuma LIV. Tā ir dedzīga, gandrīz 6 minūtes gara balāde, kurā solistes Lykke Li vokāls viegli mijas ar mazliet nomācošo un depresīvo pavadījumu. Šķiet, ka tiesi šiem skandināvu kaimiņiem bēdu atspoguļošana mūzikā nesagādā pilnīgi nekādas problēmas, bet gan piesķir tai papildus enerģiju un noskaņu. Vesels albums ar šādu formula nebūtu nekas jauns, bet arī par sliktu nenāktu. 

Lai arī Jamie T pie mūzikas pasaules apvāršņa ir teju desmit gadus, viņš vēl arvien ir ellīgi interesants un ne pārāk paredzams. Jūlija sākumā Džeimijs atkal iznira no gadu ilgušā klusuma, lai klausītājiem nodotu tumšo, agresīvo un acīmredzami Rage Against The Machine iedvesmoto Tinfoil Boy, apstiprināja, ka top jauns albums, un tad vēlāk nomierināja tos, kas jau bija paspējuši satraukties par iespējamo virziena maiņu viņa mūzikā, izdodot grūvīgo Power Over Men, kas būtu labi iederējusies viņa pēdējā ierakstā Carry On The Grudge. Un tagad, tieši pirms viņa nu jau ceturtā albuma Trick oficiālās izdošanas dienas (kas ir jau rīt), viņš pavisam sajaucis gaisu, nometot mums uz galvas ieraksta trešo singlu Drone Strike, ar kuru Džeimijs apstiprina, ka viņa mīlestība pret hiphopu nekur nav pazudusi, un izjauc jebkādus pareģojumus par to, ka savā jaunajā albumā viņš varētu vienkārši doties tālāk indie teritorijā. Līdz ar to, nav īsti saprotams, ko gaidīt no rīt iznākošā Trick, bet jebkurā gadījumā, ir skaidrs, ka, lai arī kāds būs šis albums, garlaicīgs tas noteikti nebūs. 

Visiem patīk Bobs Dilans. Arī šim kungam patīk Bobs Dilans – vismaz es tā pieņemu, jo citādi viņa jaunākā dziesma tik stipri neskanētu pēc šī leģendārā dziesminieka (jā, tur ir arī mutes harmonikas). Behind The Wall pamatā ir pavisam vienkāršas akustiskās ģitāras pavisam vienkārša akordu secība, kuras pavadījumā Kails Krafts teju piecu minūšu garumā izdzied savu pesimistisko vīziju par iespējamo post-Donalda Trampa Ameriku, kurā jau pastāvošās sociālās problēmas saasinās līdz visai distopiskam līmenim (un pēdējā pantā paužot mazītiņu cerību, ka viss tomēr būs kārtībā). Dziesmas teksts ir spēcīgs un labi uzrakstīts un pilnīgi prasās, lai to citētu - taču to šoreiz nedarīšu, atstājot šo atklāsmes prieku tiem, kas šo skaņdarbu paši noklausīsies.

Par to, ka soul mūzikas vārdu kāds spēj nest arī mūsdienās, varēja pārliecināties Leona Bridžesa pērnā gada debijas platē Coming Home. Tomēr, šajā sakarā nevajadzētu aizmirst arī par veco gvardi. Šai paaudzei diez vai kādreiz būs savs Džeimss Brauns, bet kāds kungs, kas agrāk pelnījis naudu viņu atdarinot, gan tepat vien ir. The Screaming Eagle of Soul jeb Čārlzs Bredlijs tagad jau iemantojis atpazīstamību arī ar savām kompozīcijām. Un ne velti, atsauces uz sešdesmito un septiņdesmito gadu fanka un soul mūziku viņa daiļradē netrūkst. Pirmajā aprīlī Bredlijs izdeva savu trešo albumu – Changes. Tajā arī sastopams singls Ain’t It a Sin (oriģināli izdots RSD 2013 ietvaros). To caurvij smagnējs ģitāras rifs, kas ieslēdz automātisku fanka vilni un diktē kompozīciju visos tās aspektos. Uz šī viļņa fona Bredlijs uzlicis savu vokālo rokrakstu, pie reizes attaisnojot savu iesauku un atrādot arī pa kādai stilistiski Džeimsa Brauna raksturīgai niansei.

Pirmais singls no jaunā Youth Code albuma Commitment to Complications ir asinis stindzinošs industrial, EBM un hardcore žanru sajaukums, kas ir piemērs tam, kā atgriezt mūzikas tumšākajiem un agresīvākajiem žanriem aktualitāti un stilu, pārlejot tos ar mūsdienīgu post-genre mērci. Savulaik eksperimenta veidā radies duets ir saglabājis nepieradināto guļamistabas formāta sātanisko rituālu skanējumu, pievienojot tam īpašu asumu un noslīpētību. Dziesmas dinamiku uztur cīņa starp solistes Sāras Teilores kliedzošo vokālu un nelīdzeno ritmu. Jāpiebilst, ka Youth Code jaunā albuma producents ir leģendārās kanādiešu industrial grupas Front Line Assembly dalībnieks Rīss Fulbers, kura producēšanas darbs līdzinās konstrukcijai, atdalot labākās detaļas no 80. un 90. gadu tumšās mūzikas ziedu laikiem, saskrūvējot tās pilnīgi jaunā, unikālā mehānismā.