Reizēm ir izdevīgi izjukt kādai grupai, jo iespējams grupas dalībnieki izveidos jaunas grupas, solo projektus un ko tik vēl ne. Modīgo hipiju Smith Westerns izjukšana 2014. gada atstāja lielu caurumu atbalstītāju dvēselēs. Lai šo caurumu aizlāpītu šogad... Grupas solists Cullen Omori jau šogad paspējis izdot klausāmu, bet kopumā “nekas īpašs” albumu New Misery. Bet par īsto grupas garīgo turpinājumu var uzskatīt Whitney. Fantastisks aranžējums ar skaistām trompetes iespēlēm, dīvaini falseti, saldi popsīga melodija ir šīs dziesmas galvenie ieroči. Bet galvenais, ka dziesmā jūtama īsti “bītliska” noskaņa ar Džordža Harisona cienīgiem ģitāru solo un nobeigumu, kas ir tik episki līdzidziedams kā Hey Jude. Tie kuri pārstājuši ticēt jēdzienam "long live indie rock" būs patīkami pārsteigti par šo dziesmu.

Kopš 2013.gada, kad Arctic Monkeys plate AM sasniedza slavas virsotnes un Aleksa Tērnera balss skanēja no katra stūra, ir pagājis zināms laiks un pasaulē sāk iestāties Aleksa Tērnera deficīts. Līdz ar to, Aleksa Tērnera un Mailza Keina kopējā projekta The Last Shadow Puppets otrais albums Everything you’ve come to expect patiešām arī ir ārkārtīgi gaidīts. Līdz šim dzirdētās albuma dziesmas Bad Habits un Everything You’ve Come To Expect noteikti neliek vilties, un ar trešo dziesmu Aviation arī ir trāpīts desmitniekā – dziesma šķiet kā loģisks turpinājums grupas debijas albumam The Age Of Understatement – bet tomēr nedaudz „pieaugušāks” turpinājums. Konsekventi rifi, dramatiskas vijoles, un čelli, un pa virsu tam visam samtainie un nu jau krietni vairāk nopīpētie vokāli kopā rada ne ar ko nesajaucamu skanējumu, taču grupa pamanās, saglabājot atmosfēru, nezaudēt svaigumu. Ja visas pārējās dziesmas ir tikpat labas, kā pirmās trīs, Everything you’ve come to expect būs ārkārtīgi baudāms albums.

Visu savu karjeru M83 apzināti gāja uz to, ko sasniedza ar Hurry Up We’re Dreaming, radot, nebaidos to teikt, savas karjeras šedevru. Līdz tam ikkatru savu darbu veidojot arvien iespaidīgāku un pamatīgāku, francūzis 2011. gadā nonāca līdz teju perfektam dubultalbumam, kurā bija kulminējies viss vairāk nekā 10 gadus ilgais darbs. Skaidrs, ka kam tādam sekot ir neaprakstāmi grūti, tieši tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Do It, Try It iezīmē soli pilnīgi citā virzienā.

Sākotnēji ir grūti izvairīties no apmulšanas – galu galā, M83 vienmēr ir asociējies ar daudz atturīgāku, mazāk popsīgu skanējumu, turklāt atšķirības vēl vairāk paspilgtina daudzās klasiskās house mūzikas ietekmes. Tiesa, tā ir tikai pirmā sajūta, kas pazūd jau pēc pāris dziesmas noklausīšanās reizēm – ap to laiku izdodas arvien vairāk un vairāk saklausīt Entonija Gonsaleza muzikālo rokrakstu, kas vienlaikus sakrīt ar to mirkli, kad roka pati sniedzas pēc repeat pogas. Nemelošu – ja vēl šī apraksta tapšanas sākumā nebiju pārliecināts, ka šī dziesma man liek nepacietīgi gaidīt Junk, tad tagad, pēc četrām dziesmas skanēšanas reizēm, esmu drošs, ka jau pavisam drīz to uzlikšu atkal.

Ja pirms gada Super Besse vārds varētu vēl daudziem šķist svešs, tad aptuveni pusgada laikā šiem baltkrievu puišiem sanāca panākt to, ka par viņiem runā daudz. Viens no iemesliem tam, protams, ir viņu debijas albums 63610*, bet cits, tikpat būtisks iemesls, ir viņu koncerti. To mums netrūkst un pagājušajā nedēļā apvienība atkal viesojās Latvijā un koncertu programmā iekļāva jauno dziesmu Nasilie. Lai gan to veido tie paši elementi (sintezatori, basģitāra, elektriskā ģitāra un bungmašīna), Super Besse sanācis atsvaidzināt savu skanējumu. Vēl joprojām ir iespējams atpazīt viņu rokrakstu, bet, ja agrāk viņus mēdza salīdzināt ar, piemēram, tumšajiem Joy Division vai Kino, tad pēc Nasilie noklausīšanāš gribas piesaukt New Order. Maksima Kulša sarakstītās rindas arī šajā singlā ir līmenī un saglabājušas tās noskaņas, kādas bija viņu plates dziesmās. Patīkami redzēt, ka grupa neklusē, neliek gaidīt un piedāvā saviem klausītājiem noklausīties kādu jaunu dziesmu. Arī pagājušajā sestdienā krogā Aptieka notikušajā koncertā šī dziesma skanēja ļoti labi, tāpēc prieks, ka nenācās ilgi gaidīt līdz to var klausīties vēl un vēl. Jau šobrīd šo dziesmu var iegādāties iTunes, kā arī aicinām palasīt mūsu interviju ar puišiem no pagājušās vasaras, kas tapa uzreiz pēc debijas albuma izdošanas.

Car Seat Headrest (jeb Viljams Toledo) ir šīs sezonas "Intro Skaņas" galvenais aktieris. Par to vai viņš dabūs arī kādu Emmy balvu, varēsim pirmos spriedumus izdarīt šī gada pavasarī, kad iznāks izpildītāja pirmā "augstas izšķirtspējas ilgspēlējošā plate" Teens Of Denial. Un pirmais albuma vēstnesis Vincent, attaisno visas cerības par jauno Car Seat Headrest HD versiju. Nedaudz atgādinot par The Strokes īstumu (ok, Viljama vokāls atgādina par Džuljanu Kasablankas, tāpēc rodas tādas asociācijas), tikai ar krietni emocionālāku un dziļāko saturisko vēstījumu, kā arī lielāku muzikālo bagātību.

Ideja par supergrupām vienmēr šķitusi nedaudz absurda un tik vien kā mūziķu izbēgšana no ierastās rutīnas. Tāpēc pat lielākajam mūzikas fanātam, ir grūti nosaukt kaut piecas patiešām lieliskas supergrupas. Minor Victories šobrīd grūti nosaukt par izcilu supergrupu, bet vismaz grupas debijas singls ir izdevies. Pat ļoti. Un aizdomas saka priekšā, izdevies varētu būt arī viss grupas albums. Jo Editors nekad nav bijusi īsti laba grupa, it īpaši tādas aizdomas rodas pēc pēdējiem albumiem, Mogwai jaunākie albumi arī bija pilni noguruma un nepārāk izdevušies, kamēr Slowdive it kā apvienojušies, bet iekšējā sajūta saka, ka kaut ko jaunu, vismaz tuvākajā laikā, mēs nesagaidīsim. Rezultātā Minor Victories nevajag uztvert kā blakusprojektu, bet kā šo konkrēto grupu dalībnieku galveno prioritāti. Un tik tiešām, šo dalībnieku dvēseles ir iekšā šajā projektā, jo īsais rezumē noklausoties šo dziesmu ir tāds "salikti kopā visu šo grupu labākie elementi vienā grandiozā dziesmā, kas varbūt nespētu ieinteresēt jaunus atbalstītājus, bet konkrēto grupu fani būs sajūsmā"

Es kā reiz aptuveni pirms nedēļas, pēc ilgākas pauzes noklausījos lielisko Two Bare Feet un aizdomājos, ka ir ļoti žēl, ka Audience Killers ir nozuduši. Tieši tāpēc dubults bija pārsteigums, šorīt no rīta ieraugot e-pastu, kurā man tika atsūtīts Circus In The Sky, kas vienlaikus ir arī pirmais vēstnesis no 20. maijā gaidāmā debijas albuma Floating Islands.

Jau ar pirmajām skaņdarba sekundēm kļūst skaidrs, ka šis diez vai būs singls, tā vietā tas, manuprāt, varētu būt lielisks diska intro, kas ievelk jau no pirmajām sekundēm, iedod noskaņu turpmāk dzirdamajam, un tikai tad sākas pa īstam. Kas sākas pēc tam? Tas, ko Audience Killers māk vislabāk – ļoti lipīgs indie pops, kura galvenā rota ir ļoti gaisīgs un sapņains vokāls, kas krasi kontrastē ar piezemētākajām vietām tieši pirms piedziedājumiem. Šīs nedaudz vairāk nekā trīs minūtes raisa vairāk jautājumu, nekā dod atbilžu, taču viens ir skaidrs – grupa ir lieliskā formā, un no tās debijas albuma varam gaidīt tiešām lielas lietas.

Par jauniem mūziķiem no Krievijas sāk runāt arvien vairāk arī ārpus tās. Jaunākā māksliniece, kas sevi sāk pierādīt ārvalstīs, ir Kedr Livanskiy, kura jau gada garumā rada ļoti kvalitatīvu elektronisko mūziku. 2MR jeb Two Mikes Records, mūzikas izdevniecība, ko veido divu citu izdevniecību Italians Do It Better un Captured Tracks kādreizējie darbinieki un dibinātāji, paguva savā paspārnē paņemt šo jauno mūziķi. Kedr Livanskiy, kura ir viena no pirmajām šī leibla māksliniecēm, ir potenciāls gūt lielus panākumus, zinot tā veidotāju iepriekšējo pieredzi. Ir gan jāapzinās, ka ne tikai no izdevniecības ir atkarīgi mūziķa panākumi, bet gan arī no pašas mākslinieces, kurai šajā gadījumā nav ne vainas. Pie saviem iedvesmas avotiem viņa min Aphex Twin, Boards of Canada, Mazzy Star un vairākus citus nozīmīgus elektroniskās mūzikas pārstāvjus. To var notvert viņas skanējumā, kas tiek veidots ar neliela sintezatora un portatīvā datora palīdzību, liekot tam pa virsu vēl savu balsi un tekstus krievu valodā. Viņas mūzikā sajutamā noskaņa ir visai tumša, bet to var iedomāties skanam gan lietainā rudenī, gan aukstā ziemā, gan saulainā vasarā. EP January Sun jau pirms pievienošanās 2MR bija publicēts mūziķes Vkontakte lapā, bet pārstrādātā, labākā versijā un,starp citu, vinilā nonāks pie plašāka klausītāja loka jau pavisam drīz.

Laikā, kad nav jāatrodas ierakstu studijā vai tūrē ar Arcade Fire, vijolniece Sāra Noifelde rada savus soloierakstus. To viņa dara visai aktīvi, pēdējos trīs gados izdodot trīs ierakstus – vienu albumu, vienu EP un vēl vienu plati ar saksofonistu Kolinu Stetsonu. Šogad viņa turpinās savu darbību, papildinot savu diskogrāfiju ar solo ierakstu The Ridge. Lai gan Where The Light Comes In ir skaists uz vijoli balstīts instrumentāls skaņdarbs, albumā gaidāmi vairāki skaņdarbi, kurā līdzās vijolei saklausāma arī Noifeldes balss. Jaunākajā platē palīgā nāks arī Arcade Fire bundzinieks Džeremijs Gara, kurš šajā skaņdarbā nav saklausāms, toties tituldziesmā The Ridge viņa pienesums ir būtisks. Pati Sāra par pārmaiņām saka, ka tā ir došanās prom no klasiskā minimālisma uz ritmiskās popmūzikas minimālisma pasauli.  Where The Light Comes In ir burvīgs, atmosfērisks skaņdarbs, ko gribās klausīties vēl un vēl, kas liek domāt, ka jaunais albums būs izdevies un Sāra Noifelde pacels savas mūzikas latiņu vēl augstāk.

Nenovērtētā un eklektiskā psihodēliskā/klasiskā roka apvienība Woods, savā īsajā pastāvēšanas laikā paspējusi izdot astoņos albumus. 2015. gadā gan ieturot krietnu pauzi, lai šogad atgrieztos interesantāki, meistarīgāki un labāki kā iepriekš. Janvārī izdotā, episkā Sun City Creeps, pēc manām domām, ir labākā 2016. gada rokdziesma. Tā sākas ar skanējumu, kurš tik ļoti atgādina citas modernās psihodēliskās grupas, bet dziesmas muzikālā puse ir krietni vien interesantāka. Atgādinot par kaut ko tik eksotisku kā āfrikāņu džezs. Bet tas vēl nav viss... Skaņdarba beigās ir fantatisks ģitāras solo, kas ir visas dziesmas galvenā odziņa.

2014. gada nogale nebija patīkama Smith Westerns cienītājiem, jo toreiz grupa savā Facebook lapā paziņoja par darbības beigām. Nedaudz vairāk kā gadu pēc tā apvienības klausītājus sagaida pozitīvas ziņas, jo par savu albumu paziņoja solists Kalens Omori. Vispirms tika publicēts pirmais singls Cinnamon, bet šonedēļ plates gaidīšana turpinās ar Sour Silk. Ja prātojat, kā izklausās šie jaunie ieraksti, tad tie pēc būtības ir tuvi Smith Westerns skanējumam, tikai bez pārējo divu dalībnieku pienesuma. Uz to var raudzīties no divām pusēm, jo it kā ir prieks, ka mēs saņemam turpinājumu brīnišķīgajiem grupas ierakstiem, bet tajā pašā laikā gribējās dzirdēt kaut ko jaunu, citādāku viņa izpildījumā. Jebkurā gaidījumā mēs gaidām Kalena Omori debijas soloierakstu New Misery, ko 18. martā izdos prestižā izdevniecība Sub Pop.

Dreiks ir ierindojams starp tiem mūziķiem, kuri aktīvi turpina darboties pat tad, ja tuvākajā laikā nav gaidāms kāds jauns albums. 2015. gada laikā viņš paguva publicēt ļoti kvalitatīvu miksteipu, iesaistīties beef ar Meek Mill, izdot vienu no lielākajiem hitiem Hotline Bling, kā arī piedalīties neskaitāmos citu mūziķu skaņdarbos. No viņa tika gaidīts arī jauns albums View From The 6, ko vispirms gaidīja pavasarī, tad vasarā un visbeidzot rudenī. Diemžēl jauna plate tā un arī netika sagaidīta, taču pagājušajā nedēļas nogalē viņš paziņoja, ka tā gaidāma aprīlī. 4/16 ir arī Dreika dzimtās pilsētas, apgabala kods, tāpēc daudzi bija iepriekš uzminējuši albuma izdošanas laiku. Papildus lielajam paziņojumam Apple Radio ēterā viņš atskaņoja jaunu dziesmu Summer Sixteen, kurā viņš aizskār, atriebjas vairākiem citiem reperiem. Viņš paziņo, ka viņa baseins ir lielāks par Kanjes, kā arī apšauba faktu, ka Kendriks viņu varētu uzvarēt repa betlā, kā to bija teicis pāris dienas iepriekš ASV prezidents Obama. Šķiet, ka papildus albuma ierakstam un izdošanai, šogad Dreikam vēl nāksies sagatavot pāris gabalus, cīnoties ar reperiem, kurus sanāca aizskart Summer Sixteen, kas viņa 2016. gadu, klausītāju acīs, padarīs par vēl labāku.

Pagājušajā vakarā Pitchfork Radio ēterā Maka Demarko pārstāvētās izdevniecības Captured Tracks vadītājs Maiks Snaipers atskaņoja iepriekš vēl nedzirdētu Kanādas dziesminieka skaņdarbu. Missing The Old Me tika ierakstīts pēc albuma 2 izdošanas un tas ir secināms no dziesmas skanējuma. Skaņdarbā nav īsti saklausāmi sintezatori, bet gan ģitāras, un skanējums ir visai raupjš jeb lo-fi. Vēl nav ziņu par to, kad būtu gaidāms jauns Demarko albums, taču, spriežot pēc viņa iepriekšējās darbības, pastāv visai liela iespēja, ka šī gada laikā viņš sarūpēs jaunu mūziku saviem klausītājiem.

Eagulls debija bez šaubām bija viens no labākajiem 2014. gada ierakstiem un tāpat kā Savages, tas pamanījās atstāt atmiņā paliekošu iespaidu par to kā turpmākajos gados varētu izklausīties britu post-punk scēna. Grupas raupjais un trokšņainais skanējums diezgan ātri mūzikas klausītājus un kritiķus padarīja par faniem. Ar jauno singlu Lemontrees Līdsas kvartets ir nonācis teritorijā, ko varētu saukt par „attīrīšanas posmu“. Liekas, ka līdz šim posmam karjeras agrīnajā periodā nonāk arvien vairāk jauno grupu. Iepriekš iepazītais raupjais un trokšņainais skanējums, kas individuālos gadījumos piedod asumu un reprezentē DIY pieeju, ir izķemmēts un kļuvis gandrīz nemanāms. Negribētos to dēvēt par popularitātes izraisītu spiedienu, bet gan par upura nešanu žanru sapludināšanai, jo ar kāda izteikta Mančesteras vokāla palīdzību būtu ļoti viegli iztēloties agrīno astoņdesmito gadu new wave ziedu laikus.

Stjuarts Brono un Džošua Džegers līdz šim bija zināmi kā Endželas Olsenas pavadošās grupas mūziķi, bet tagad izlēmuši noslīpēt un izdot paši savu materiālu. Duets pie sava debijas ieraksta darbojas jau kopš 2012. gada un marta sākumā tas beidzot tiks arī izdots. Viņi pamanījās izdot pāris izteiksmīgas kompozīcijas jau pērn un singls no gaidāmā ieraksta iet tiem pa pēdām. Lionlimb daiļradē lielākoties dominē jazz vaibsti un, kā paši mākslinieki izteikušies, liela ietekme nākusi arī no viņu iecienītākājiem Deivida Bovija ierakstiem. Domino izmantoto instrumentu daudzveidība tikai izdaiļo vieglo un gaisīgo grupas skanējumu tik tālu, ka melodija un solista vokāls, kas ir kā radīts tieši priekš balādēm, atsauc atmiņā labākās Eliota Smita kompozīcijas, tikai gaišākos toņos.