Pēc ziņas par Ratatat atgriešanos izlasīšanas, ieskatoties viņu diskogrāfijā, nācās nobrīnīties, ka jau vairāk nekā desmit gadi pagājuši kopš viņu debijas izdošanas. Lai gan daudz laika pagājis arī kopš iepriekšējās plates izdošanas, paredzēt to, kā viņi izklausās 2015. gadā, nav grūti. Cream On Chrome ir instrumentāla skaņdarbs, kurā skanējums galvenokārt balstās uz ģitārām, bet to visu papildina bungu mašīna, kā arī dažādi elektronikas elementi. Sajaukt ar kādu citu mākslinieku šo skaņdarbu būtu grūti, un viscaur dziesmai nākas atcerēties iepriekšējos citus dueta veikumus. Neraugoties uz to, ka skanējums atgādina agrīnos ierakstus, Cream On Chrome nepārprotami ir solis uz priekšu un vērtējams kā kaut kas jauns Ratatat daiļradē.

Konors Obersts, kas parasti tiek saistīts ar piesātinātu folkmūziku muzicējot zem Bright Eyes vārda, patiesībā sirdī ir diezgan dusmīgs emo pusaudzis. Varbūt jaunākā paaudze to nezin, bet pirmos komerciālos panākumus viņš izbaudīja muzicējot kopā ar čaļiem no Desaparecidos. Bieži iekļūstot MTV rotācijā starp lielākajiem Brand New un Jimmy Eat World grāvējiem. Tas gan bija vairāk nekā pirms 10 gadiem...

Brīdī, kad Konora mūzikā var izjust pamatīgas noguruma pazīmes, atgriešānās pie kaut kā sena un aizmirsta, var palīdzēt atgriest iedvesmu. Dziesma no jūnijā gaidāmā albuma ir lipīgs power-pop hits, kas pielīp un visticamāk arī mūsdienās spētu iekarot MTV rotācijas, ja vien šis kanāls vēl atskaņotu mūziku.

Kamēr tādu žanru kā witch house var uzskatīt par novecojošu, aizmirsu laiku liecību, tad spokaini trokšņainas noskaņas elektroniskajā mūzikā ir nemirstoša vērtība. Īpaši, ja tu nāc no mākslinieciski uzlādētās Berlīnes, kas ir šī producenta dzīvesvieta.

Aphex Twin ir liels Lakker fans. Un var saprast kāpēc, jo tikai retajam izdodas uzburt leģendāro izdevēju Warp pamatvērtības tik skaidri un ar pareizo attieksmi, noskaņu, pievienojot kaut ko mūsdienīgu un savu. Viens no šādiem piemēriem ir Clark un Lakker var uzskatīt par mazāk popsīgo Clark muzikālo brāli.

Pēc nelielas prombūtnes Tame Impala marta sākumā atgriezās ar iespaidīgo šedevru astoņu minūšu garumā — Let It Happen. Tam jau tagad var paredzēt labus panākumus 2015. gada labāko dziesmu topos. Austrālieši turpina mūs priecēt ar labumiem arī Lieldienās, piedāvājot noklausīties dziesmu ‘Cause I’m A Man no šogad gaidāmā albuma Currents. Atšķirībā no Let It Happen, kas bija disko Kevina Pārkera izpildījumā, šī skaņdarba skanējumu vieglāk asociēt ar kādu no iepriekšējiem Tame Impala albumiem. ‘Cause I’m A Man ir kokteilis, kurā ir sajaukti neskaitāmi žanri, tostarp R&B, progroks, psihodēlija, un tas viss kopumā rada satriecoši skaistu balādi, kura var gūt tikpat augstus panākumus.

Pagājušajā rudenī The Maccabees devās līdzi Kasabian tūrē, lai ik vakaru iesildītu publiku un iemēģinātu jaunās dziesmas no šogad gaidāmā albuma. Jau toreiz, skatoties ierakstus, kuros varēja dzirdēt jaunās dziesmas, šķita, ka no tā visa var gaidīt kaut ko labu. Gaidīšanai nu ir pienācis gals, jo Londonas jaunieši nopublicēja jaudīgo singlu Marks To Prove it. Laikā, kad šķiet, ka no viņiem daudz netiek gaidīts, viņi ļaujas nelieliem eksperimentiem, kas noved pie lieliskiem rezultātiem. Aiz ģitāru radītajiem trokšņiem, eksperimentiem, var saklausīt arī viņus pašus, kā arī Orlando Vīksa vokālu, kas ir viena no The Maccabees skanējumam raksturīgajām iezīmēm. Šādas dziesmas var viņiem garantēt labākos slotus jeb laikus uz lielāko festivālu skatuvēm, uz kurām mēs viņus neapšaubāmi šogad redzēsim.

Kurš gan būtu domājis, ka šonedēļ mēs dzirdēsim kādu jaunu The National dziesmu, bet tas ir noticis un līdz mums nonāca brīnišķīgā Sunshine On My Back. Iespējams, būtu nekorekti teikt, ka tā ir jauna dziesma, jo sarakstīta pēdējā albuma Trouble Will Find Me, kas tika izdots pirms diviem gadiem, tapšanas laikā. Uz šo periodu grupas karjerā norāda ne vien noskaņa, kas bija notverama arī iepriekšējā albumā, bet arī Šaronas Van Etenas vokāla klātesamība. Pat neraugoties uz to, kad skaņdarbs tapis, tas ir augsti vērtējams, un noteikti patiks The National cienītājiem. Sunshine On My Back tika nopublicēts par godu filmas Mistaken for Strangers nopublicēšanai internetā, un šo filmu noteikti ir vērts redzēt ikvienam The National klausītājam.

Baumas par Franz Ferdinand un Sparks supergrupas izveidošanos medijos parādījās jau pirms krietna laiciņa, bet tikai marta noslēgumā guvām apstiprinājumu šai informācijai. Vienmēr interesanti paraudzīties, kas sanāk no divu dažādu grupu sadarbības, un kāds pienesums skaņdarbos ir abām iesaistītajām pusēm. Piss Off gadījumā jāsaka, ka vairāk saklausāms sintpopa leģendu Sparks skanējums, bet turpat vien ir Franz Ferdinand puišu vokāli, bungas un ģitāras. Tas ir ļoti jautrs pop skaņdarbs un nav šaubu, ka strādāt pie šī albuma arī bija visnotaļ jautri. Atliek vien palasīt dziesmu sarakstu, kur atrodams arī tāds skaņdarba nosaukums kā Collaborations Don’t Work. Šobrīd to nevar attiecināt uz FFS, kuriem priekšā debijas izdošana un neskaitāmi koncerti.

Februāra nogalē iepazīstinājām ar Palma Violets pirmo singlu Danger in the Club no maija sākumā gaidāmā albuma ar tādu pašu nosaukumu. Tas neguva tik plašu klausītāju uzmanību kā Best of Friends, pirmais singls no apvienības debijas albuma 180. Tas gan nemaina to, ka Danger in the Club ir negaidīti lielisks skaņdarbs, un puiši nav izsmēluši nedz sevi, nedz spējas radīt kvalitatīvu mūziku. Pienācis laiks iepazīt vēl vienu dziesmu – English Tongue, kurā var saklausīt vēsmas no amerikāņu kantri un folka. Jāpiekrīt vien daudziem apskatniekiem, kuri šo dziesmu lieliski iztēlojas skanam kādā Londonas krogā jeb pabā, vairāku iedzērušu vīru izpildījumā.

Nerunājot par Lieldienām, lieli svētki SBTRKT klausītājiem, jo nedēļas laikā tika izdotas piecas jaunas dziesmas – Relics, FLAREtWO, Renegade, Roulette un nO less. Vien pāris mēneši ir pagājuši kopš albuma Wonder Where We Land izdošanas un, spriežot pēc skanējuma, šie skaņdarbi nav pārpalikumi no iepriekšējās plates ierakstīšanas procesa. To, ka šie ir nesen veidoti ieraksti, apstiprina pats SBTRKT, kurš tos visus nopublicējis kopā ar nosaukumu 2o15. Neierasti īsas un ar nepierastu skanējumu, dziesmās iespējams saskatīt viņa unikālo rokrakstu, ko sajaukt ar kāda cita elektroniskās mūzikas censoņa būtu grūti. Jāpievienojas visiem tiem, kuri meklē atbildes uz jautājumu, vai jau šogad mūs sagaida jauns albums vai vismaz mazalbums no SBTRKT, bet tikmēr paklausāmies šos piecus burvīgos skaņdarbus.

Džezmūzikas viltotajiem zaķiem Jaga Jazzist, bieži pārmet žanra vienkāršošanu un banalizēšanu. Lai gan tā nav taisnība, jo tomēr tur apakšā ir kaut kāds intelekts un eksperimentēšana. Vai mūsu pašu eksperimentālās mūzikas festivāla Skaņu Mežs organizētāji aicinātu šos nopietnos vīrus, ja viņi spēlētu vienkāršu fona mūziku? Diez vai...

Šoreiz Norvēģijas džežmeņi (patiesībā viņus vairāk gribētos ielikt post-roka mūzikas lauciņā) atļāvušies vienā deviņu minūšu skaņdarbā salikt tik daudz ideju, ka rodas jautājums - vai šeit gadijumā viņi nav ielauzušies Toma Jorka mājoklī un nospēruši veselu kaudzi Radiohead instrumentālos demo? Tiešām Starfire varētu būt instrumentālā 2015. gada versija par Paranoid Android. Lai gan sena paruna vēsta, ka izklausoties pēc Radiohead nekas īpaši labs nevar sanākt, šoreiz mēs varam runāt par patīkamu iznākumu. Ir ļoti labi.

Pirms aptuveni diviem gadiem Torres klajā laida ļoti daudzsološu debijas ierakstu, kas lutināja cilvēkus visās pasaules malās. Šogad izziņotais otrais albums ir viens no maniem gada gaidītākajiem ierakstiem. Tas vairāk attiecināms nevis uz veiksmīgo debiju, bet gan to, ka ieraksts nr. 2 parādīs Torres pavisam citā gaismā. Sprint, kas ir arī jaunā ieraksta nosaukums, ir jau otrais singls ar jauno Torres skanējumu. Vientuļajai elektriskajai ģitārai, kas līdz šim bieži atrādās priekšplānā, pievienojusies pavadošā grupa. Tā dod dziesmām alternatīvāku noskaņu un ļauj vokālam izlauzties no čaulas. 

Sena palama vēsta, ka grupām ir jāsacenšas un jāizdomā pēc iespējas smieklīgas lietas no kurām ietekmēties. Ārtroka apvienība Crying kā savu galveno ietekmi min Rush un pats dīvainākais, ka to tiešām var just.

Patriot ir dīvaina, bet enerģijas pārpilna adrenalīna bomba, kas sakņojas astoņdesmito gadu superstadionu rokā. Bet lai tas nekļūtu pārak banāli, Crying ir vēl šo to piemetuši no nedaudz aizmirstās grupas Deerhoof. Rezultāts tiešām ir pārsteidzošs - oriģināls skanējums un lieliska dziesma.

Atmiņā spilgti palicis The xx koncerts festivālā Positivus un it īpaši brīdis, kad prožektoru gaismas izcēla Jamie xx siluetu un izskanēja dziesma Far Nearer. Kopš šī jūlija vakara viņš paguvis nopublicēt jaunus singlus Girl, Sleep Sound un All Under One Roof Raving, bet vasaras sākumā mūs sagaida viņa debijas albums In Colour. Tas būs pēdējo četru gadu darba rezultāts, ko aizsāka iepriekšminētais skaņdarbs Far Nearer. Jauno ierakstu Jamie xx pieteica skaļi, vienā vakarā nopublicējot divas jaunas dziesmas – Loud Places un Gosh. Pirmā tapa ar The xx solistes Romijas līdzdalību un, iespējams, šī iemesla dēļ Loud Places no visiem līdz šim dzirdētajiem singliem visvairāk atgādina grupas skanējumu. Taču tad, kad ieskanās ļoti glīts sempls un skaļi bīti, kļūst skaidrs, ka tas tiešām ir Jamie xx veikums. In Colour neapšaubāmi jāierindo starp gada gaidītākajiem albumiem, un Loud Places ir ļoti būtisks iemesls to darīt.

Jaunie romantiķi Girls Names kopumā ir grupa kuru var raksturot tikai kā "nekas īpašs...", bet tomēr viņi prot šarmēt ar savu autentisko pieeju new wave un post-punk mūzikai. Grupas jaunais singls gandrīz sasniedz vienpadsmit minūšu atzīmi, neko būtiski neizmainot grupas skanējumā, tikai ievelk patīkamā psihodēliski krautrociskā virpulī. Dziesma nedaudz atgādina vecos labos The Horrors - to grupu kura vēl nebija sadomājusies, ka ir jaunie U2 un Simple Minds tradīciju turpinātāji.

Owel mūziku var raksturot ar vārdiem, kuri abi sākās ar burtu ē - ēteriski un ēmo. Pirms diviem gadiem izdotais albums, kurš loģiski tika nosaukts grupas vārdā, lai gan neizpelnijās lielu ievērību, bija diezgan unikāls un labi skanošs. Kaut kas no mūžīgi jaunā un aktuālā emo revival un Sigur Ros sapņaini ziemeļnieciskā post-roka. Aprīlī gaidāmais 4 dziesmu mazalbums Every Good Boy varētu grupu padarīt zināmāku, jo tā pirmais vēstnesis ir megapopsīgs un salds. Varbūt pat pārlieku... Dziesma gan viscaur izklausās pēc Coldplay un kādam radīsies kauns kaut ko tādu klausīties. Īpaši jau smalkā un niansēti jutekliskā debijas albuma cienītājiem. Tomēr dziesmai ir kaut kāds maģisks šarms, ko ar visādiem eksperimentiem popmūzikas lauciņā, tik viegli pazaudēt nevar.