Coldplay - Mylo Xyloto

Ja šobrīd būtu jāatbild uz jautājumu, kura tad ir svarīgākā grupa pasaulē, bez ilgas minstināšanās noteikti nosauktu Coldplay vārdu. Ja runa būtu tīri par mūzikas kvalitāti, tā, protams, nebūtu pirmā izvēle, tomēr ietekmīgākas un populārākas blices mūsdienās nav. Liekas, ka viss, kam šobrīd pieskaras Kriss Mārtins ar draugiem automātiski pārvēršas zeltā, un tieši ar tādām domām lielākā daļa pasaules mūzikas mīļotāju arī sagaidīja Mylo Xyloto.

Man personīgi Coldplay vienmēr asociēsies ar pirmajiem diviem albumiem, nedaudz arī ar X & Y, kurus joprojām ar prieku pārklausos, un kuros, manuprāt, vislabāk bija dzirdams kvarteta talants. Protams, jau tolaik bija skaidrs, ka visu laiku vienu un to pašu atražot nevarēs, tāpēc pārmaiņas būs jāveic, taču joprojām neesmu drošs, vai tie soļi, kuri tika sperti Viva La Vida or Death And All His Friends laikā, bija pareizajā virzienā. Protams, nevar noliegt, ka komerciāli tas bija viens no ģeniālākajiem lēmumiem mūzikas vēsturē, bet muzikāli (nepazaudējot savu rokrakstu, tas gan jāatzīst) grupas īpašā odziņa kaut kur nedaudz pazuda.

Atzīšos, ka Mylo Xyloto gaidīju ar diezgan lielu skepsi, jo biju jau praktiski drošs, ka nekas labs tajā nebūs dzirdams. Šīs domas gan nedaudz pamainīja abi pirmie singli Every Teardrop Is A Waterfall un Paradise, kā arī pāris citas pieejamās dziesmas, kuras gan nav izpelnījušās singlu statusu (cita starpā man ir ļoti žēl, ka lieliskā Moving To Mars nav atrodama šajā platē, tā ir viena no britu labākajām dziesmām pēdējos gados, manuprāt), tomēr ne pietiekami, lai pazudinātu skepsi. Tagad gan man ir jāsaka, ka jā, esmu kļūdījies, jo disks ir izdevies pārsteidzoši aizraujošs, plūdens, dinamisks un daudzveidīgs. Īpaši jāuzteic trīs mazie, aptuveni 40 sekundes garie fragmentiņi, kas savieno vairākas kompozīcijas loģiskā ķēdītē.

Var just, ka vīri ir īpaši piestrādājuši pie tā, lai albums būtu kā baudāms vienots mākslas darbs, šīs īpašības trūkums, manuprāt, bija viens no galvenajiem iepriekšējā veikuma mīnusiem. Šeit gan jāpiemetina, ka no kopējā skanējuma un noskaņas diezgan krasi atšķiras Princess Of China, kurā piedalās Rianna. Dziesma pati par sevi nebūtu īpaši slikta, tomēr šeit tai vietas nav, drīzāk tā iederētos jau vairākkārtēji pieminētajā Viva La Vida vai arī kādā no Coldplay EP. Starp pārējām dziesmām kā labākās vēlos izcelt Charlie Brown, Every Teardrop Is A Waterfall un Major Minus, kas, vismaz man, ir diska augstākā virsotne.

Vēl pirms mēneša neticētu, ka pats ko tādu teikšu, tomēr Mylo Xyloto ir viens no gada patīkamākajiem pārsteigumiem. Tas nav gada albuma pretendents, tomēr topā iekļūt varētu. Turklāt pēc diviem stipri viduvējiem ierakstiem atkal radīt kaut ko kvalitatīvu spēj ne kurš katrs!

7.5/10