Mēneša albums: aprīlis
Līdz ar kārtējām garajām brīvdienām (pie tāda darba ritma kā pēdējās nedēļās ikviens no mums varētu pierast, vai ne?) ir pienācis maijs, kas nozīmē, ka ir īstais laiks apkopot to mūziku, kas mūsu redakcijā visvairāk ir skanējusi aprīļa laikā. Ja Tev gadījumā liekas, ka kādu albumu vai dziesmu nepelnīti neesam pieminējuši, neturi sveci zem pūra, bet gan dod ziņu par to šī raksta komentāros!
Kristaps Zvirbulis
Mēneša dziesma: Torres feat. Sharon van Etten & The War on Drugs — New Skin
Nešvilas alternatīvā roka pārstāve Makkenzija Skota jeb Torres pērn izdeva veiksmīgu debijas ierakstu ar tādu pašu nosaukumu. Neskatoties uz atzinīgajiem kritiķu vērtējumiem, kas Torres atzīmējuši uz pasaules muzikālās kartes, viņa joprojām pamanās parādīties no zila gaisa un piedāvāt kaut ko jaunu, nevienam negaidot. New Skin sevī ietver to noskaņu, kas Torres debijai piešķīra trausluma un brīvības sajūtu. Kompozīcijas tapšanā izpalīdzīgu roku pielikuši arī The War on Drugs dalībnieki un Šerona van Etena. Adama Grandusiela un Deiva Hārtlija pirksts jūtams ģitāru melodijās, bet van Etenas bekvokāls un ģitārspēle tai piešķir papildus emociju slāni. Šerona, kas pati pēdējo gadu laikā ļoti progresējusi kā mūziķe, noteikti ir labākā opcija Torres padomdevējas lomai. New Skin citā versijā būs sastopama arī gaidāmajā Skotas ierakstā.
Mēneša albums: Thee Oh Sees — Drop
Džona Dvaijera raibais mūzikālais projekts pēc pavisam īsas (pēc pašu mūziķu domām — garas) pauzes aprīlī izdeva kārtējo albumu. Kopš grupas nosaukums tika mainīts uz Thee Oh Sees, Dvaijers un domubiedri pamanījušies izdot astoņus studijas ierakstus septiņu gadu laikā. Ieraksts numur astoņi — Drop — nav piedzīvojis krasas izmaiņas salīdzinot ar iepriekšējo materiālu un turpina manevrēt starp garāžroka un psihodēliskās mūzikas tendencēm. Pie izmaiņu skartajām teritorijām izceļams temps, kas, salīdzinot ar pērno Floating Coffin, kļuvis piezemētāks, ļaujot vaļu dūcošajām ģitāru skaņām un pašu iztēlei. Jā, Drop nav dēvējams par lielisku vai revolucionāru grupas skanējuma ziņā, tomēr tam noteikti ir liela nozīme, jo tas kalpo kā pierādījums, ka kalifornieši par došanos ilgākā atpūtā pagaidām nedomā. Un vienīgais arguments, kas mums nepieciešams, lai saprastu, ka Thee Oh Sees albumu izdošana, kas notiek biežāk nekā dāvanu meklēšana zem eglītes, jāatzīmē kalendārā, ir kvalitāte pār kvantitāti.
Staņislavs Fisenkovs
Mēneša dziesma: Jack White — Lazaretto
Pirms gada, iepriekšējā Record Store day, Džeks Vaits ieņēma šī notikuma vēstnieka amatu. Lai gan šogad vēstnieka tituls pienācās citam māksliniekam, nebūs melots sakot, ka būtībā šis gods tomēr palika tieši Vaita rokās. Mūziķa vārds izskanēja skaļi tādēļ, ka viņš nolēma maksimāli īsā laikā ierakstīt, izdot, kā arī pārdot ierakstu. Jūnijā gaidāmā albuma tituldziesmas Lazaretto ieraksts nu oficiāli ir tā dziesma, starp kuras ierakstu un nonākšanu veikala plauktā ir pagājis visīsākais laika sprīdis. Tiesa, visvairāk iepriecina nevis fakts, ka ir sasniegts rekords, bet pats singls. Atšķirībā no pirmajā aprīlī izdotā High Ball Stepper, mēs beidzot saklausām arī Džeka Vaita vokālu.Lazaretto ir ļoti jaudīgs gabals, kur viņš turpina mēģināt savā rokmūzikā jaukt visu, kas vien studijā ir pa rokai, arī kādus sintezatorus vai stīgu instrumentus. Tajā pašā laikā viņš to visu dara pārdomāti, tā rezultātā radot episku skaņdarbu, kurš vēlreiz mums pierāda, cik ģeniāls Džeks Vaits ir.
Mēneša albums: Damon Albarn — Everyday Robots
Aprīļa beigās apritēja jau divdesmit gadi, kopš britpopa ēra nokļuva pavisam citā līmenī. Atceroties šos laikus, nevar neizcelt arī vīru vārdā Deimons Alberns, kurš tobrīd bija (un vēl joprojām ir) Blur solists. Mēneša nogalē gan, visticamāk, viņa uzmanība tika pievērsta nevis nozīmīgai jubilejai, bet gan sava pirmā solo albuma Everyday Robots izdošanai. Savas darbības laikā mūziķis ir parādījis dažādas savas mūzikas rakstīšanas šķautnes, gadu laikā noslīpējot arī īpašu pieeju skaņdarbu rakstīšanai. Everyday Robots ir intīms, melanholisks un atmosfērisks albums, kur brīžiem izpaužas arī kaut kas no jau pagātnē izmēģinātā mūzikas komponēšanā. Tie, kuri pazīst Deimonu Albrenu jau ilgāku laiku, spēs saklausīt kaut ko no Blur, Gorillaz vai kāda cita viņa projekta. Jaunākajā darbā prasmīgi izmantoti mūsdienās aktuālie sempli, liekot tos klāt skanošajām taurēm, stīgām un taustiņiem. Lai gan iesaistīto cilvēku un instrumentu skaits tik tiešām ir liels, Everyday Robots nepazaudē savu personiskā albuma sajūtu un, to klausoties, ir skaidrs, ka to radījis neviens cits kā Deimons Alberns.
Lauris Anstrauts
Mēneša dziesma: Lykke Li & A$AP Rocky — No Rest For Wicked Remix
Mēneša dziesma nāk no diviem māksliniekiem, kuru sadarbību, iespējams, neviens īsti nebūtu paredzējis, jo viņu mūzika estētiski ir visai dažāda. Tajā pašā laikā, Lykke Li agrāk ir remiksējis arī Drake, savukārt A$AP Rocky iepriekšējo sadarbības partneru starpā ir arī Jessie Ware un Florensa Velša, tāpēc varbūt tas arī nemaz nav tik liels pārsteigums. Toties pārsteigums ir tas, cik ļoti No Rest For The Wicked, kas oriģināli ir lēna un melanholiska balāde, ir piemērota šādai pārveidošanai. A$AP Rocky gan šeit nav savā labākajā formā (tiesa, šāda tipa sadarbībās reti kurš izmantotu savu labāko materiālu), tomēr viņš izceļas ar interesantām vārdu spēlēm un kopumā Rokijs ar Lykke Li šajā dziesmā sader kā cimds ar roku. Iepriekš klausoties No Rest For The Wicked vienmēr šķita, ka, lai gan tā ir lieliska dziesma, kaut kas tajā tomēr pietrūkst, un varbūt šis remikss ir problēmas atrisinājums.
Mēneša albums: Cloud Nothings — Here and Nowhere Else
Cloud Nothings ir grupa, kuras katrs albums liekas kā debijas, iepazīstinot ar jaunu skaņu. Grupas pirmais veikums vairāk bija tās līdera Dilana Baldi lo-fi solo projekts, savukārt sekojošais Cloud Nothings bija viņu pirmais albums kā pilntiesīgai grupai (līdz ar to, arī debija). Tajā dzirdamais materiāls, lai gan tekstu ziņā dažkārt nedaudz drūms, kopumā izklausījās visai bezrūpīgi un pat naivi — īsas, ar pancisku enerģiju apveltītas dziesmas, kam noteikti nepiemita lipīgu melodiju iztrūkums. Nākamajā platē Attack on Memory viņi savu skanējumu gan visai ievērojami izmainīja — lai gan atsevišķas dziesmas bija izņēmumi, tas lielā mēra pēkšņi bija kļuvis drūms un trokšņains, iedvesmu smeļoties deviņdesmito gadu amerikāņu neatkarīgajā rokmūzikā. Viņu jaunākais albums šo ceļu turpina tālāk, ar vēl vairāk trokšņiem un vēl drūmākām tēmām. Ja otrajā albumā liela daļa dziesmu garumā bija zem divarpus minūtēm, tad šeit tikai viena ir īsāka par trīs, ik pa brīdim atstājot vietu garākām instrumentālām iespēlēm, kas bieži vien pārvēršas trokšņainā skaņas masā. Savukārt Baldi agrākais, nedaudz nebēdnīgi puiciskais, vokāls šeit dažbrīd nokļūst līdz pat izmisīgiem kliedzieniem, un man atliek tikai cerēt, ka ar viņa mentālo veselību viss ir kārtībā. Ja šī būtu kāda cita grupa, par šo visu būtu jāsāk uztraukties, tomēr Cloud Nothings arī pēc transformācijas ir pat ļoti aizraujoši. Atzīšu, ka man tomēr vēl joprojām vairāk iet pie sirds pirmā albuma naivais skanējums, tomēr Cloud Nothings spēja sevi nepārtraukti izaicināt un izmainīt ir ievērības cienīga. Atliek tikai gaidīt kādas pārmaiņas piemeklēs grupas nākamo ierakstu, jo šķiet, ka šis skanējuma pavediens varētu būt atrisināts līdz galam, un viņi atkal varētu ķerties pie kā cita.
Rūdolfs Sietiņš
Mēneša dziesma: Todd Terje ft. Bryan Ferry — Johnny And Mary
Šīs dziesmas nostalģiskā melanholija izcili papildina tās apakšstāstu. Viens no karsti stilīgākajiem elektroniskās mūzikas producentiem, pieaicinājis nedaudz aizmirstu mūzikas leģendu, kurš ir tik ļoti aizmirsts, ka uzstājās visādās post-padomju valstīs pārlieku bieži ar saviem lielākajiem hitiem (jāatzīst visai liels pārspīlējums). Protams, Braiens Ferijs nav nekāds Scorpions vai Smokie, un savu iespēju pierādīt, ka joprojām ir lielisks mākslinieks spēj izmantot uz visiem simts procentiem. Šī Roberta Palmera, kurš patiesībā ir vēl vairāk aizmirsts par pašu Feriju, kaverversija spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem.
Mēneša albums: Posse — Soft Opening
Grupa, kura no padomu grāmatas “101 solis kā perfekti nokopēt Yo La Tengo” spējusi izpildīt 99 soļus. Ļoti stilīgā slacker-popa apvienība dara to pašu, ko Real Estate, tikai ar lielāku mačo piegājienu, episkākiem ģitāras solo un citām lietām, kas apvienību pietuvina, tās lielākās ietekmes Yo La Tengo godlike statusam.
Soft Opening var uzskatīt par tādu kā pagarinātu EP. Astoņas dziesmas neveido nekādu stilīgu, konceptuālu stāstu, tādēļ nerodas sajūta, ka tu klausies albumu, bet gan kādas ļoti jaunas grupas promo materiālu. Šīs dziesmas pastāv pašas par sevi un ir patiešām ļoti labas. Tās spēj ar savu saldsērīgo melanholiju atvēsināt karstā vasaras dienā, kā arī sasildīt brīžos kad patiešām jau nu ir pārāk auksti.
Gundars Zaburdajevs
Mēneša dziesma: Jack White — High Ball Stepper
High Ball Stepper bija pirmais vēstnesis no Džeka Vaita otrā soloalbuma. Ko tas pavēstīja? Laikam jau to, ka jaunais ieraksts ir radīts ar pavisam citu attieksmi nekā pirms diviem gadiem iznākušais Blunderbuss. Ja tajā Vaits daudz aplūkoja savu šķirto laulību un gana daudz dziesmas balansēja uz folka un kantrimūzikas robežas, tad High Ball Stepper atstāj iespaidu, ka šovasar no rokmūzikas "jack of all trades" var sagaidīt īstu rokmūzikas ierakstu. Domāju, ka par to būs vīlies tikai retais.
Mēneša albums: Manchester Orchestra — Cope
Aprīlī smagu un sev tīkamu roka albumu biju gaidījis no Band of Skulls, taču šīs apvienības trešais ieraksts līdz galam īsti nepārliecināja pat pēc vairākām noklausīšanās reizēm. Tiesa, ilgi par to nesēroju, jo manu pieprasījumu vairāk nekā apmierināja Manchester Orchestra piedāvājums. Pārliecinošs sniegums, kurā grupa ļoti veiksmīgi ir nonākusi līdz pasmagam ģitārroka skanējumam, turklāt, lai arī kopumā dziesmas ir visai līdzīgas, Cope ne uz mirkli negarlaiko. Ļoti iespējams, ka šī teksta tapšanas brīdī šis bija mans 2014. gada mīļākais albums.
Normunds Vucāns
Mēneša dziesma: Coldplay — Magic
Pēc nepārāk pārliecinošā X & Y, lai neteiktu vairāk, stipri viduvējā Viva La Vida, 2011. gadā iznākušais Mylo Xyloto viennozīmīgi bija solis pareizajā virzienā, bet arī tas nespēja pietuvoties Coldplay pirmo albumu kvalitātei. Tieši tāpēc Magic ir tik patīkams pārsteigums, jo tas ne tikai ir labākais grupas singls pēdējo desmit gadu laikā, bet arī viennozīmīgi liekams viņu visu laiku labāko veikumu plauktiņā. Tekstuāli dziesma nepārsteidz, un tai arī nevajadzētu pārsteigt — neviens no Coldplay negaida jaunu divriteni, savukārt muzikāli tas viennozīmīgi ir darbs, ko kā citādi, kā vien par „maģisku” nodēvēt nevar.
Mēneša albums: Chet Faker — Built On Glass
Jau kopš pirmās reizes, kad dzirdēju par austrālieti Četu Feikeru man gribējās viņu nodēvēt par labāku un interesantāku Džeimsa Bleika versiju, un arī pēc debijas albuma noklausīšanās savu viedokli mainījis neesmu. Disks iesākas ļoti spēcīgi, turklāt Talk Is Cheap, neapšaubām, šobrīd ir viena no 2014. gada labākajām kompozīcijām. Jā, nevar noliegt, ka plates otrā puse paliek nedaudz vienmuļa un garlaicīga, taču arī tajā galvenās problēmas ir nevis dziesmu kvalitātē, bet gan to garumā. Un, ja jau galvenā problēma ir skaņdarbu garums, to par milzīgu problēmu dēvēt būtu grūti.