Dzelzs Vilka koncerta apskats
Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka dodoties uz kādu Latvijas mūziķu koncertu, ir grūti saglabāt objektivitāti un novērtēt tos, cik nu to spēju, neitrāli, jo pašmāju izpildītājus varētu iedalīt divās lielās kategorijās — tajos, kuri koncertē reti, kā rezultātā katra no uzstāšanās reizēm ir mazi svētki, un gribās par to vien nedaudz pielikt pie vērtējuma, un tajos, kuri priecē klausītājus ar apskaužamu regularitāti, kā rezultātā jau pirms priekšnesuma ir teju vai zināms, kas tiks piedāvāt, un viņiem ir grūti mūs ar kaut ko pārsteigt, kas nozīmē daudz kritiskāku skatu uz lietām. Dzelzs Vilks noteikti ir pieskaitāmi pie otrās kategorijas, jo koncertē bieži, taču pat savā 20 gadu jubilejā viņi nebeidz pārsteigt!
Pirmo patiesi patīkamo pārsteigumu sagādāja grupas fani — ierodoties koncerta norises vietā dažas minūtes pirms tā sākuma, pilnīgi viss Palladium bija piepildīts, sākot ar lielo zāli lejā, līdz pat 2. balkonam pašā augšā. Tik daudz cilvēkus tur nebiju redzējis kopš Džeimsa Blanta koncerta septembrī, un, ļoti iespējams, šis bija apmeklētākais priekšnesums koncertzāles īsajā vēsturē. Ja pieskaitām arī tos klausītājus, kuri šovu redzēs šovakar, pavisam noteikti var apgalvot — tik daudz ļaužu Marijas iela 21. namā līdz šim vēl nebija sapulcinājis neviens mūziķis vai kolektīvs.
Pats koncerts tika sadalīts divās daļās — pirmajā pilnā garumā (dziesmu secība gan atšķīrās no albuma versijas) tika atskaņots blices pagaidām svaigākais veikums Dzīvnieks Pilsētā, savukārt otrajā — visi citi lielākie hīti. Pirmās daļas laikā, kas gan iesākta, gan pabeigta/savienota ar otro tika ar taustiņinstrumentālista Kaspara Tobja solo sniegumu, man palika iespaids, ka lielais vairums sanākušo nav pazīstami ar ierakstu, kā rezultātā aktivitāte šādai jubilejai pienācīgajā līmenī tika sasniegta vien abu singlu laikā — Sveši, un, jo īpaši, Viņa Grib Tik Daudz (šis bija viens no diviem skaņdarbiem, kuriem tika pieprasīta atkārtošana). Turpinājumā ar dziesmu atpazīstamību gan viss bija vislabākajā kārtībā — ļaudis dziedāja un pietiekami aktīvi dzīvoja līdzi visai grupas daiļradei (tika spēlēti arī pāris agrīnie skaņdarbi), tāpat arī izsauca izpildītājus uz divām piedevām. Īpaši jāizceļ, manuprāt, divas koncerta nozīmīgākās virsotnes, kuras pūļa aktivitātes bija vislielākās — Tev Oranži Mati un Sažņaudz Manas Rokas, kuru dziedāja arī Ilze Ķuzule. Klausītāji ar savām ovācijām Ilzi pat izsauca uz skatuves vēlreiz, lai viņa atkārtotu kompozīcijas piedziedājumu.
Šo grupu dzīvajā es nebiju redzējis kopš pagājušās vasaras festivālu sezonas, kuras laikā mūziķi reizēm šķita nedaudz saguruši. Šovakar no tā nebija ne vēsts, un varu droši teikt, ka tik ļoti lielu dzirksteli vīru acīs vēl nebija sanācis redzēt. Tā rezultātā tīri tehniski izpildījums ir vērtējams ļoti augstu, arī vizuāli jubileja atstāja paliekošu iespaidu. Protams, te liela nozīme ir faktam, ka Juris Kaukulis ir viens no harizmātiskākajiem mūziķiem valstī, kuram padodas neticami iederīgas deju kustības, taču tajā pat laikā nedrīkst nenovērtēt arī šķietami vienkāršās, bet ļoti trāpīgās vizualizācijas. Īpaši man patika Patīk Patīk pavadošais video, kurā ļoti uzskatāmi un asprātīgi bija attēlots piedziedājuma teksts „Patīk Anitai Jānis, Jānis sapnī redz Annu, Annas sirdī krīt Anita, Un liktenim viņi tic”. No šī daudzi varētu pamācīties, kā ar minimāliem līdzekļiem iespējams panākt maksimālu efektu, jo gan šis, gan pārējie video tiešām strādā.
Koncerta laikā vairākkārt pieķēru sevi pie domas — vai tiešām tā var būt, ka Dzelzs Vilkam jau ir 20 gadu? Pēc tā, kas ir redzams uz skatuves, par to pat iedomāties nevarētu, un ar to arī mūziķus gribās apsveikt un novēlēt, lai izdodas saglabāt šādu enerģiju un degsmi arī nākamajos divdesmit!
8,5/10
