Ģitāristu divkauja: Graham Coxon – A+E pret Lotus Plaza – Spooky Action At A Distance
Marta beigas/aprīļa sākums ir periods, kad mostas ne tikai visa klusā, snaudā iegrimusī daba, bet arī dažādu laika periodu ietekmīgu grupu ģitāristi. Greiems Koksons zāģēja stīgas deviņdesmito britpopa leģendu Blur skaņdarbos, bet Lokets Pundts (savus solo albumu izdod kā Lotus Plaza) “lūr uz apaviem” mūsu ēras depresīvo romantiķu Deerhunter rindās. Skaidrs, ka pati doma, pārvietoties no skatuves ēnainajiem kaktiem uz skatuves priekšu, šiem nenoliedzami talantīgajiem ģitāristiem ir pietiekoši neordināra un eksperimentāla. Kas labāks — vecuma neprāts vai jaunības prāts? Vai tieši otrādāk — jaunības neprāts vai vecuma prāts?
Atcerēsimies, ka abus ģitārspēles meistarus vieno ne tikai arods, bet arī spilgta izpaušanās savu īsto grupu sastāvos. Vai neesat aizmirsuši par tādiem grāvējiem kā Coffee And TV vai Desire Lines? Jā, šis dziesmas dzied abi raksta varoņi un droši liekamas sadaļā “labākās dziesmas, kurās dzied kāds cits grupas dalībnieks, kas nav vadošais dziedātājs” un ir albumu, kuros šie skaņdarbi atrodami, augstākie punkti, centrālās asis un galvenie vaļi.
Sāksim ar pozitīvo — Lotus Plaza ir lieliski notvēris Desire Lines nervu un nav centies eksperimentēt, tā vietā uzlabojis savu dziesmu sacerētāja talantu — atšķirībā no iepriekšējā albuma, kur viņš vēl nejūtās par sevi pārliecināts kā līderis, slēpjoties aiz dažādām ambientām ģitāru ainavām un milzīgiem pedāļu kalniem. Rezultāts ir skaidri nolasāms,Spooky Action At A Distance šobrīd ir viens no gada labākajiem albumiem, kurā ir atrodami ļoti daudz dažādu pārsteigumu — sākot ar ievadošā (neskaitot ambiento intro Untitled) Strangers beigām, Monoliths ārprātīgo lipīgumu un hita potenciālu, White Galactic One šūgeiza ģitārām un Jet Out of The Thundra radīto hipnozi. Muzikāli Lokets izmanto vienkāršus un nepārtraukti atkārtos, bet ļoti iedarbīgus ģitāru un basģitāru rifus, kā arī vēl vienkāršākas, monotoni primitīvus (atgādinot par The Jesus And The Mary Chain debijas albumu) bungu ritmus. Balss brīžiem ir nepārliecinoši un garlaicīga, bet tomēr tai piemīt zināms šarms un to man gribās salīdzināt ar The Stone Roses vokālistu Ianu Braunu.
Ne velti pieminēju vecuma neprātu, jo neprāts ir pārņēmis Blur ģitāristu, kas ar savu astoto studijas (vai mājas) albumu ir ne tikai pārspējis Blur izdoto albumu skaitu, bet arī vienkārši sajucis prātā. A+E ir Koksona ir izaicinošākais albums, kas piedevām ir ļoti raupjš — acīmredzot atkal Blur ģitārists ir nolēmis kļūt no britiska melodiķa par īstu amerikāņu underground lo-fi karali. Rezultātā — A+E tāda ākstīšanās un bēgšana no sava patiesā es vien ir. Koksona dziesmu sacerētāja talants nav pārāk spožs, brīziem pat primitīvs un apskaužami retardēts, bet albumā joprojām ir fantastiski ģitāras rifi, kas papildināti ar dažādām dīvainām bungmašīnu, sintezatoru un free-jazz saksafonu iespēlēm. Kopumā albums ir diez gan klausāms, bet ļoti haotisks un noslēdzošā — pārāk tipiskā balāde Ooh Yeh Yeh pabojā iespaidu. Kāpēc? Pavisam vienkārši tā atšķiras no pārējā albuma materiāla.
Rezultātā jaunības prāts un gudrība pieveic jukošo onkuli Koksonu.
Lotus Plaza — Spooky Action At a Distance
8/10
Graham Coxon — A+E
6/10