Mēneša albums: aprīlis

Viens no Intro kolēģiem minēja, ka aprīļa labākie albumi esot bijuši no grupām, kas ir vecas vai vismaz cenšas izklausīties vecas. Vai tajā ir daļa taisnības, varat spriest paši, aplūkojot, mūsuprāt, labākos aprīļa mēneša albumus un dziesmas.

Lauris Anstrauts

Mēneša albums: Young Fathers — White Men Are Black Men Too

Kad pēc pirmās noklausīšanās reizes stāstīju saviem Intro kolēģiem par to, cik lielisks man šķiet Young Fathers jaunais albums, kāds man uzdeva jautājumu, vai tas man šķiet labāks par viņu debiju, par kuru arī biju teicis atzinīgus vārdus. Tobrīd atbildēju, ka drošu spriedumu varēšu sniegt tikai pēc kāda laika. Nu esmu gatavs atbildēt, ka jā — White Men Are Black Men Too man patiešām liekas nedaudz labāks par Dead. Iepriekšējā albumā dzirdētie elektroniskie bīti un neordinārais skatījums uz hiphopu šeit draudzīgi sadzīvo ar noskaņām, kas atgādina par klasisku soul un funk mūziku, kā arī pat kaut ko no indie grupām. Tas ļauj šim albumam izklausīties pieagušākam par debiju, vienlaicīgi saglabājot arī tieksmi uz robežu nojaukšanu un eksperimentiem. Tāpat joprojām interesantas ir arī viņu liriskās tēmas, no kurām mani (visai saprotami) īpaši uzrunāja teksti par to, ko šodien nozīmē būt gados jaunam pieaugušajam. Varbūt, ka šogad Young Fathers Mercury balvu nesaņems, tīri tāpēc, ka konkurence ir spēcīgāka, tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka šim albumam gada beigās būtu jāatrodas sarakstos ar gada labākajiem.

Mēneša dziesma: Hot Chip — Need You Now

Meklējot aprīļa mēneša dziesmu, sanāca doties uz pašu mēneša sākumu, tomēr, lai gan Hot Chip jaunā albuma otrais singls Need You Now tika izdots 1. aprīlī, nekā smieklīga tajā nav. Tieši otrādi — ar to grupa parāda, ka nekādu joku ar viņiem nebūs un apliecina, ka arī pēc pieciem albumiem joprojām spēj izklausīties interesanti. Šķiet, ka šajā dziesmā viņi ir devušies pie savu muzikālo ietekmju saknēm, izmantojot samplu, kas izklausās pēc klasiska house dīvas vokāla. Tas aizlienēts no astoņdesmito r'n'b grupas Sinnamon, kuru mūzika samplēta arī daudzos deviņdesmito gadu deju mūzikas skaņdarbos. Viss pārējais gan ir kā parasti — elektroniski ritmi, kas izklausās vienlaikus inteliģenti un dejojami, kā arī Alekša Teilora emocionāli izjustie vokāli, kas mijas ar Džo Godarda nedaudz sapņaino balss toni. Šī formula sevi ir pierādījusi jau neskaitāmas reizes, bet tajā klausīties ir tikpat interesanti kā pirms desmit gadiem.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša albums: Blur — The Magic Whip

Kopš sāku rakstīt par mūzikas ierakstiem un notikumiem, vienmēr ir bijusi vēlme uzrakstīt par kādu leģendāru grupu, kura pēc ilgākas prombūtnes atgriežas ar jaunu ierakstu. Šogad šāda iespēja beidzot radās, kad vienā februāra vakarā, visai negaidīti, britpopa pionieri Blur izziņoja jaunu albumu. Kādu brīdi pasaules mūzikas izdevumos cirkulēja ziņas par iespējamo jauno ierakstu, bet vienu brīdi šķita, ka grupai tomēr pienācis gals. Arī pašiem puišiem tā likās, līdz viņi atskatījās uz demo ierakstiem, kas tika veikti pirms pāris gadiem Honkongā, kad tur sanāca pavadīt piecas dienas pēc kāda atcelta Japānas festivāla. The Magic Whip ir tā visa rezultāts, kas pierāda, ka Blur vēl ir vērts uzkavēties mūzikas lauciņā un turpināt radīt jaunus ierakstus. Protams, nav viegli salīdzināt šo plati ar kādu no viņu deviņdesmito gadu šedevriem, bet jebkurā gadījumā tas ir brīnišķīgs albums, par kuru nebūtu jākaunas. Jāņem vērā, ka ir pagājuši piecpadsmit gadi kopš pēdējā ieraksta, kas tapis pilnā sastāvā. The Magic Whip var dzirdēt gan vecos labos Blur, gan kaut ko pavisam jaunu, kas ir ļoti svarīgi. Skanējumā nav pārāk uzkrītoša Honkongas tematika, piemēram, nav saklausāmi kādi vietējie tradicionālie instrumenti, bet kopumā noskaņā Āzijas vēsmas var notvert. Tas galvenokārt, pateicoties Deimona Albārna lirikām, kurās tika tvertas sajūtas, kas radās albuma tapšanas laikā. Parādās gan sociālpolitisks temats par pasaules pārapdzīvotību, gan, paradoksāli, tiek skarts temats par cilvēku vientulību. Turpat albumā var novērot pārējo puišu meistarību, kas gadu laikā nav zudusi. Īpaši jāizceļ Greiema Koksona atgriešanās, kuru nevar nepamanīt, klausoties šo albumu un dzirdot fantastiskos ģitāras rifus. Šķiet, ka The Magic Whip pēc vēl vairākām noklausīšanās reizēm atstās vēl lielāku iespaidu. Nu atliek cerēt, ka gaidāma liela tūre, kā arī sanāks piepildīt vienu no sapņiem — redzēt dzīvajā šo ģeniālo četrotni.

Mēneša dziesma: Future Islands — Haunted By You

Baltimoras apvienības Future Islands albums Singles bija viens no maniem mīļākajiem pagājušā gada albumiem. Visticamāk šī iemesla dēļ nepalaižu garām iespēju uzrakstīt par gandrīz katru viņu jaunumu. Aprīļa sākumā savos koncertos viņi sāka spēlēt divas jaunas dziesmas, kuras, kā vēlāk izrādījās, tika ierakstītas speciāli Mūzikas ierakstu veikalu dienas īpašajam izdevumam. Par vienu no dziesmām The Chase jau rakstījām, bet nu pienācis laiks iepazīt plates B-pusi Haunted By You. Ja pirmais skaņdarbs vairāk radīja asociācijas ar viņu pēdējo albumu, tad Haunted By You vairāk atgādina viņu agrīnos ierakstus. Tas nav gabals, kura laikā solists Semjuels Herings metīsies trakā dejā, kas raksturīga viņu uzstāšanām. Cik ir nācies klausīties grupas ierakstus, viņiem daudzas pērles ir atrodamas kā B-puses singli. Piemēram, jāpiemin One Day, kas bija pārpalikums no plates Singles, bet tas tāpat ir ļoti baudāms skaņdarbs. Starp citu, pagājušajā nedēļā notika Future Islands atgriešanās Deivida Letermana šovā, kurā viņi nospēlēja jauno dziesmu The Chase.

Jana Udovenko

Mēneša albums: Lapalux — Lustmore

Dzenoties pēc saules un vasarīgām skaņām, uzskrēju virsū angļu producenta Lapalux otrajam studijas albumam. Kaut arī Lustmore nav tik jutekliski piesātināts kā viņa debija Nostalchic, Stjuarts Hovards vēl joprojām prot ar saviem elektroniskajiem bītiem uzburt neatkārtojamu noskaņu un pilnīgi noteikti ir spēris soli uz priekšu savā muzikālajā paletē. Kā stāsta Hovards pats, albums balstīts uz hipnagoģiju jeb pāreju no apziņas stāvokļa uz miegu. Tas arī lieliski izskaidro Lustmore, kas uzbur dažādas vīzijas un sapņus, vēl esot nomodā.

Mēneša dziesma: Blaue Blume — Candy

Pavasarim šogad ir vārds, un tas ir Candy. Par to parūpējusies dāņu četrotne Blaue Blume, kas sagādājusi jaunu singlu pavasara himnas veidolā. Līdzīgi kā viņu pagājušā gada EP Beau & Lorette, arī šī dziesma ieturēta labākajās dream pop tradīcijās un atsauc atmiņā Cocteau Twins ziedu laikus. Candy ir bezgala gaisīga, koķetīgi rotaļīga un pacilājoši spirgta, kas jau no publicēšanas brīža lika sevi griezt visu dienu uz riņķi. Kaut arī iesākas nedaudz drūmi, pēc pirmās minūtes dziesma strauji maina noskaņu, iemetot klausītāju saulainā pļavā, kur Jonasa Smita spalgais vokāls dzied Season candy — cherry on top I fancy / Season candy — sugary drops of mad dreams. Neticami skaists gardums!

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša albums: Alabama Shakes — Sound & Color

"Alabamas Kratekļu" debijas albums man kopumā patika, bet tomēr tas, manuprāt, bija pārlieku amatierisks, un tāpat īsti nepatika aktuālo blūzroka tendenču atklāta kopēšana. Ar jauno plati Alabama Shakes spēruši soli tālāk — krietni fokusētāks, nostrādātāks, bet tajā pašā laikā eksperimentālāks skanējums, un, pats labākais — šķiet, grupa beidzot atradusi savu patieso seju. Tiešām jābrīnās, ka tāda mainstream rokgrupa nekautrējusies radīt tik dīvainu albumu, kas brīžiem pat izklausās pēc grūvīgākajiem tUnE-yArDs mirkļiem. Lai gan albums ir dīvains un daudzi grupu lamās par sarežģīto otro albumu, tomēr tajā joprojām ir labākais, ko grupa var piedāvāt — izcili hiti ar lielu sirdi un dvēseli.

Mēneša dziesma: Brand New — Mene

Brand New ir, iespējams, dižākā īstenā emo grupa kopš Sunny Day Real Estate. Vai pat kopš Joy Division... Pirmajam singlam sešu gadu laikā ar emo gan ir mazs sakars, lai gan tas ir tāpat pietiekami emocionāli lādēts un dusmīgs, kā arī vārdi nav nekādi naivie. Drīzāk tas ir nostalģisks skatījums uz deviņdesmito sākumu, kad populārākās grupas pasaulē bija Nirvana un R.E.M. Jā, Brand New izdevies savienot trīs nesavienojamas lietas, bet tas šai īsajai un lipīgajai panku himnai piedod pareizo enerģiju un attieksmi.

Foto: Igor Termenon