Palma Violets - 180

Gana bieži gadās tā, ka uz jaunajiem mūziķiem tiek izdarīts milzīgs spiediens, visbiežāk no mūzikas kritiķu puses, vēl pirms viņi ir paspējuši izdot pirmo albumu „iepriekšējo sasniegumu” (lai vai cik absurdi tas neizklausītos) dēļ. Daži ar šo slogu tiek galā teicami, attaisno uz sevi liktās cerības un kļūst par savas paaudzes muzikālajiem līderiem (kā Arctic Monkeys), savukārt citus, piemēram, Viva Brother, iepriekšējie slavinātāji salauž un nolīdzina līdz ar zemi, tādējādi norokot jebkādas cerības uz labu karjeru. Nenoliedzami, ka pēdējos mēnešos šādos apstākļos ir bijis jādzīvo Palma Violets, jo, kaut gan pašlaik viņi ir atsevišķu izdevumu ļoti mīlēti izpildītāji, visiem zināms, ka no mīlas līdz naidam ir tikai viens solis.

Jauno londoniešu ceļā pretī zvaigznēm zināmā mērā varētu vilkt paralēles ar jau pieminētajiem šefildiešiem — galvenokārt jau tāpēc, ka viņi bija spējuši sev piesaistīt palielu uzmanību un ievērojamu fanu pūli vēl pirms pirmā singla izdošanas. Protams, 2012. gadā tas notika caur ļaužu publicētajiem koncertu video youtube, nevis disku dāļāšanu pasākumu apmeklētājiem, taču efekts bija teju tāds pats. Pēc tam, kad nopietna uzmanība tika iegūta, viss notika pēc pēdējos gados tik ļoti ierastā scenārija — spēcīga menedžmenta iegūšana, līguma parakstīšana ar prominento Rough Trade Records, koncerti, iesildot slavenus mūziķus, dienas karstākā ieraksta uz planētas nominācija BBC Radio 1 un visbeidzot arī debijas albuma izdošana.

Jāatzīst, ka uz visu haipu ap Palma Violets skatījos ar ļoti lielu piesardzību, tā pa īstam arī nespējot saprast, kas viņos ir tik īpašs, lai tā būtu kārtējā grupa, kurai pareģo ģitārmūzikas glābēju lomu. Saprotams, ka Best Of Friends ir spēcīgs singls, kuru noteikti nedrīkst nenovērtēt, bet vai tas ir atzīstams par gada labāko... Nu nezinu, nezinu. Šo skepsi es saglabāju arī tad, kad pirmo reizi noklausījos180 — nekā īpaša taču tur nav un biju nolēmis — izvilkšu to no plaukta vēl reizi, kad rakstīšu recenziju, un tas arī būs viss. Taču šī otrā satikšanās ar ierakstu mani pārsteidza nesagatavotu — varbūt tāpēc, ka visas melodijas nu jau bija dzirdētas, varbūt tāpēc, ka, lai sagremotu visu dzirdētu, bija nepieciešama vesela pusotra nedēļa, varbūt kāda cita iemesla dēļ, tomēr tas pēkšņi vairs nelikās garlaicīgs un pārāk parasts disks.

Es melotu, ja teiktu, ka 180 mums piedāvā ko jaunu, novatorisku un iepriekš nedzirdētu, jo atsauces uz agrīnajiem Arctic Monkeys (enerģijas ziņā koncertos) vai, jo īpaši, The Libertines (principā itin visā) sadzirdētu pat kurlais. Tomēr ar savu pamatuzdevumu — spēlēt labu un kvalitatīvu garāžroku — puiši tiek galā godam. Kā jau minēju, atgriežoties pie plates pēc ilgāka pārtraukuma, tā šķita daudz svaigāka un interesantāka, un visdrīzāk no mana atskaņotāja rotācijas uzreiz nepazudīs. Te gan uzreiz jāpiebilst — tās problēmas, kuras nevarēja nepamanīt uzreiz, nekur nepazūd arī vēlāk. Albums joprojām uz beigām kļūst nedaudz vienmuļš, otrajā pusē (atskaitot noslēdzošo 14, kas ir reti aizraujošs astoņas minūtes garš eposs) izjūtot ievērojamu jaudas kritumu, turklāt vietām rodas sajūta, ka tas nav līdz galam nostrādāts un drīzāk ir pusfabrikāts, nevis viens no gada aprunātākajiem un gaidītākajiem debijas ierakstiem.

Loģiski, ka Palma Violets nebūs ģitārmūzikas mesijas, kaut gan daži šādu kroni mēģināja džekiem piespēlēt. Viņi vienkārši nav tik labi, lai vienatnē spētu izmainīt visu esošo situāciju un ar to ir jāsamierinās. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi paši ir slikti vai 180 — vājš ieraksts. Tajā ir gana daudz pozitīvo iezīmju, kas nozīmē — kopā ar virkni citu lielisku jauno grupu ar ģitārām, kuras šobrīd Lielbritānijā rodas kā sēnes pēc lietus, viņi var visu pavērst pareizajā virzienā. Un, ja tas notiks, pēc dažiem gadiem uz 180 vērsimies citām acīm, jo nāksies atzīt — jā, kļūdījos, un šis tomēr ir viens no 21. gadsimta otrās desmitgades rokmūzikas atdzimšanas pamatakmeņiem!

7/10