The Strokes - Angles

Ziņa 2009. gada sākumā par to, ka The Strokes ir gatavi jau tuvākajā laikā atgriezties ar jaunu albumu radīja pamatīgu ažiotāžu gan mūzikas klausītāju, gan vērtētāju aprindās. Un kā nu ne — galu galā tā bija (patiesībā — ir) grupa, kas slavas saulītē izcēla indie un alternatīvo roku, tā ir grupa, kura praktiski vienpersoniski (iespējams, līdzīgi nopelni ir arī The White Stripes) rokmūziku atkal padarīja par kaut ko patiešām krutu. Viņi to spēja, kā rezultātā jau pēc viena albuma kļuva par dzīvajām leģendām un ikonām, kurām vēlējās līdzināties miljoni.

Kā zināms, Is This It turpinājums vairs nebija tik spožs, tomēr kvinteta statuss nemainījās. Ja sekojošais Room On Fire vēl kaut daļēji attaisnoja uz sevi liktās cerības (manuprāt, galvenokārt izcilo singlu dēļ; joprojām esmu pārliecināts, ka Reptilia ir vismaz tikpat nozīmīgs gabals kā Last Nite), tad 2006. gada First Impressions Of Earth gan bija vilšanās. No savulaik tik varenajiem ņujorkiešiem pāri palikusi bija tikai ēna, kas izpaudās pāris kvalitatīvu singlu veidolā, un nebija nekāds brīnums sagaidīt visu piecu lielo ego sadursmi, kas rezultējās grupas izjukšanā pēc gada.

Diezgan netipiski, salīdzinot ar citiem atkalapvienošanās stāstiem, ir tas, ka šie vīri pēc sanākšanas kopā vismaz pirmo gadu nedzīvoja kā medusmēnesī, harmoniski radot mūziku, bet gan pamatīgi plēšoties. Piemēram, solists Džulians Kasablankass, nespējot vienoties ar ģitāristu Niku Valensī (un pārējiem) nedz par diska stilistiku, nedz citām lietām, savas partijas iedziedāja viens pats, neesot kopā ar kolēģiem... Šo var dzirdēt ikvienā plates sekundē — gabali stilistiski ir pat diametrāli pretēji, turklāt izklausās kā vienā diskā, nejaušā secībā, samesta puse no kāda dubultalbuma...

Ja Angles tiktu veidos kā manis pieminētais dubultalbums, ļaujot izpausties gan Kasablankasa vēlmei eksperimentēt un flirtēt ar elektroniku un eksperimentāliem ritmiem, gan Valensī un pārējo vēlmei spēlēt roku Is This It stilistikā, katram atvēlot pa ripulim, būtu labi. Ja tiktu iets vienā vai otrā virzienā, arī būtu labi, vai vismaz labāk, jo, piemēram, man būtu grūtu pieņemt The Strokes kā nedaudz elektroniski eksperimentālu blici. Savukārt tā, kā ir pašlaik, galīgi nav labi, jo, kā jau minēju, ir sanācis īsts mikslis ar fragmentiem no visa, bet tajā pat laikā no nekā.

Kā spēcīgākie skaņdarbi jāmin pārsvarā tie, kas pārstāv roķīgo „galu” — no vokālista favorītiem izcelt gribās vien ievadošo Machu Picchu, kamēr pārējie pat tagad, pēc vairāk kā nedēļas, kas pavadīta klausoties šo ierakstu, īsti prātā nepaliek. Te var atzīmēt daudz ko — gan jau tik ļoti nodrillēto Under Cover Of Darkness, gan Taken For A Fool, gan Gratisfaction, gan arī Life Is Simple In The Moonlight. Jāpiebilst, ka visās šajās kompozīcijās saklausāmas pamatīgas sešdesmito beigu/septiņdesmito sākuma iezīmes, kas vīriem tik ļoti piestāv.

Ir nedaudz skumji likt Angles šādu atzīmi, jo šim bija visas iespējas kļūt par šīs dekādes galveno disku. Puse no kompozīcijām ir augstākās raudzes, bet otra puse un kreatīvās nesaskaņas liedz pretendēt uz ko vairāk. Cerams, ka piektā plate, pie kuras jau tiekot strādāts, būs tapusi daudz saskanīgāk. Jo tad mums ir cerības sagaidīt ko īpašu!

6.5/10