Blogs: Ceļojums mūzikas tumšajā pusē (1986. - 1987.)

Fates Warning — Awaken The Guardian (1986)

Fates Warning smagākais ieraksts un pēdējais ar dziedātāju Džonu Arču. Viņa balss gan nav tā pati izcilākā — diapazons nav īpaši plašs. Tomēr, uzskatu, ka šis ir šīs kompānijas labākais ieraksts. Interesantas instrumentālās pasāžas, veiksmīgākas melodijas atšķirībā no iepriekšējā albuma. Varētu teikt, ka Awaken The Guardian ir uzlabots The Spectre Within. Tādas dziesmas kā The Sorceress, Fata Morgana un Exodus ir lieliski laba progmetāla paraugi. Smags, bet inteliģents un kvalitatīvs ieraksts.

Atzīme — 8/10

Metallica — Master Of Puppets (1986)

Vienīgi muļķis varētu apstrīdēt šī darba nozīmīgumu trešmetāla attīstībā. Šis ir stūrakmens metālmūzikā, ko izglītošanās dēļ vajadzētu katram noklausīties. Protams, lieliskākā albuma dziesma ir tituldziesma, tomēr pārējās arī ir vērā ņemamas — Battery, Welcome Home, brīnišķīgais instrumentālis Orion un noslēdzošā Damage Inc. Master Of Puppets ir vēl nostrādātāks nekā Ride The Lightning un vāju kompozīciju šeit nav. Kompozīcijas ir sarežģītas, smagas, bet ar veiksmīgiem melodiju atrisinājumiem. Daudzi uzskata šo par Metallica labāko ierakstu. Es gan tā neuzskatu. Nav sirdij tik tuvs, bet pēc būtības šis ir viens no iespaidīgākajiem metāla ierakstiem. Spēks!

Atzīme — 9/10

Megadeth — Peace Sells... But Who’s Buying? (1986)

Bijušā Metallica ģitārista, Deiva Masteina, pierādījums, ka Megadeth spēj būt tikpat lieliski, cik jau pieminētie buki. Protams, Masteina balss nav tik laba kā Hetfielda, bet man patīk progresīvais piesitiens. Kompozīcijas skan interesanti pateicoties dažādiem skaņu efektiem. Albuma augstākais punkts ir pats sākums — Wake Up Dead, The Conjuring un Peace Sells. Bet par laimi ļoti klausāmas ir arī nākošās, no kurām gribu izcelt tieši Bad Omen. Vispār Peace Sells... ir tiešām izdevies un aizraujošs ieraksts. Pēdējā laikā viens no labākajiem jaunatklātajiem ripuļiem.

Atzīme — 8,5/10

Slayer — Reign In Blood (1986)

Metallica tumšo brāļu atzītākais ieraksts. Augsts agresijas līmenis un sātaniski, nežēlīgi teksti. Neteiktu, ka tas man ļoti patiktu, bet mūzika tiešām ir līmenī. Ātri, enerģiski un interesanti rifi ar diezgan neloģiskiem, bet šādai mūzikai atbilstošiem soliņiem. Labākā dziesma noteikti ir Angel Of Death, bet var atzīmēt arī Altar Of Sacrifice, Jesus Saves, Reborn un noslēdzošo Raining Blood. Ieraksta garums ir ļoti īss, tāpēc tas ir tikai pluss. Grūti būtu klausīties ilgāk šādu mūziku. Bet kad ir agresīvs noskaņojums Reign In Blood palīdzēs... nosist kādu.

Atzīme — 8/10

King Diamond — Abigail (1987)

Šausmu mūzikas leģenda ar unikālu balsi — tik plašu diapazonu grūti atrast metālmūzikā. Interesantas ar veiksmīgām melodijām kompozīcijas. Tādas dziesmas kā Arrival, The Family Ghost un tituldziesma ir tiešām lieliskas. Albuma noskaņa arī ir perfekta — šausmu pilna, bet ar tādu humora piesitienu. Mūzikā ir vērojamas arī progresīvas tendences — daudzas ritmu maiņas, lieliski taustiņi, kuri godam veic savu pienākumu un bagātina mūziku. Jā, Kinga Daimonda balss nav priekš visiem, tomēr nevar noliegt, ka Abigail ir labs albums. Pat ļoti labs.

Atzīme — 8/10

Anthrax — Among The Living (1987)

Anthrax atzītākais ieraksts, kas ir ļoti pamatoti. Praktiski visas kompozīcijas ir nostrādātas, efektīgas un katra spēj iespridzināt kārtīgu enerģijas devu asinīs. Salīdzinoši ar albumu Spreading The Disease, tad šis ir vēl agresīvāks, jau brīžiem līdzinoties Slayer. Jāizceļ noteikti ir tituldziesma, lieliskais Caught In A Mosh, I Am The Law un Indians. Lai gan visas dziesmas ir augstā līmenī. Lai nu kā, bet es tomēr nespēju ielikt augstāku vērtējumu par „ļoti labi”, jo priekš manis ir par vienveidīgu. Pārliecinātiem metālistiem gan būs 50 minūšu ilgs orgasms.

Atzīme — 8/10

Helloween — Keeper Of The Seven Keys, Pt. 1 (1987)

Iespējams šīs vācu kompānijas labākais veikums, kas tiešām ir labs, pat ļoti. Sen nebiju klausījies tik pacilājošu un interesantu spēka (power) metālu. Mūzika ir enerģiska un melodiska, tāpēc šo gara darbu varētu arī pieņemt tādi, kuri nav īpaši draugos ar smago mūziku. Patīk arī ieraksta uzbūve — lieliska noskaņa ar sākumu un beigām. Labākās dziesmas noteikti ir mazliet dusmīgā I’m Alive, absolūti vieglā, bet skanīgā Future World un ieraksta augstākais punkts, 13 minūšu garā, progresīvā Helloween. Viens mīnuss gan ir — ierakstam ir zināma muļķības piegarša. Grūti nosaukt šo par ļoti nopietnu albumu, protams, izņemot jau pieminēto kompozīciju Helloween. Tomēr izklaidējošs albums gan šis ir.

Atzīme — 8/10

Napalm Death — Scum (1987)

28 dziesmiņas par mīlestību — ja kāds ar šādu domu sāks klausīties šo ierakstu, tad psiholoģiska trauma garantēta. Absolūti agresīvs, mežonīgi ātrs un vāju dvēseļu atbaidošs albums. Ja godīgi, tad es nekad neesmu bijis šādas mūzikas fans, bet... domājams, ka tāds arī nepalikšu, jo dziesmas skan diezgan bezsakarīgi. Grūti pat kādu izcelt, tomēr centīšos — Instinct To Survival, tituldziesma, Siege Of Power (iespējams labākā) un Human Garbage. Tomēr, lai arī cik liktos šis ieraksts nemuzikāls, tam ir vērtība — viens no pirmajiem (ja ne pats pirmais) šādas mūzikas albumiem, kas ir ietekmējis neskaitāmas grupas. Un par skādi nenāks, ja zinās Scum — atsevišķos dzīves momentos ir pat klausāms, bet ne katru dienu.

Atzīme — 6/10