LMA KARNEVĀLS – no muzikāla vājprāta līdz ausu baudām
Šogad arī eroks apmeklēja izslavēto karnevālu ar tēmu, kurā varēja izpausties daudz un dažādos veidos — Leļļu fabrika.
Kā vienmēr nedaudz eleganti kavējot pasākumu, jau krietni pirms pašas norises vietas — Latvijas Mākslas akadēmijas, varēja dzirdēt apslāpētas mūzikas skaņas. Ierodoties, sajūtas bija grūti izskaidrojamas — kā nonāktu pavisam citā pasaulē — apkārt skan mūzika, visi priecīgi, dažādas krāsainas dekorācijas un galu galā pati publika — lelles, kas visu kopskatu papildināja līdz pilnīgumam.
Šajā gadā tēma tiešām pārdomāta un organizatori devuši iespēju katram izpausties kā vien māk — varēja manīt kubikus rubikus, marionetes, riekstkožus, mīkstās rotaļlietas un daudz dažādu citu bērnu pasaules pārstāvju. Personīgi es biju uzvelkamā lellīte, kura griežas. Sākumā, protams, ar sajūsmu uztvēru divdomīgo tekstu: „Drīkst tevi uzvilkt?”, taču pēc vairākkārtējas griešanās, nedaudz jau lelles darbs apnika.
Viens no iemesliem, kāpēc apmeklēt karnevālu, protams, bija iespēja dažas stundas padzīvot pavisam citā — sapņu pasaulē, taču otrs, būtiskākais iemesls bija mūzika.
Lai mēģinātu apskatīt pēc iespējas vairāk mūzikas pārstāvju, nācās noskrieties ne pa jokam. Un kā nu ne — repertuārs bija iespaidīgs. Neskaitāmi DJ, kurus šoreiz gan īpaši ilgi nepētīju, taču jāmin, ka mūzikas stili bija piemēroti gandrīz jebkurai gaumei.
Vairāk jau nācās dzīvoties pie skatuves Kas lācītim vēderā, iepriekš zināmo grupu dēļ. Sākumā uzstājās Latvian Blues Band, tā kā šo grupu pēdējā laikā nācies ļoti bieži redzēt koncertos, tad vilties nenācās arī šoreiz. Tikai skatītāju atsaucība bija daudz pasīvāka nekā parasti. Nākamā grupa, kas uzstājās bija Sus Dungo, kuru uzstāšanos man bija iespēja redzēt Grupas Marta 5 gadu jubilejā, nolēmu šo miera pārpilno un lirisko mūziku izlaist un doties apskatīt, kas notiek citās zālēs. Personīgi man, Sus Dungo radītā mūzika šķiet pārāk pasīva un nedaudz nogurdinoša. Šī noteikti nav koncertmūzika — drīzāk miera smelšanās svētdienas vakaros, kad miegs nenāk. Jau minētājā Grupas Marta koncertā meitenes spēlēja kā iesildītājas. Toreiz tā jau koncerts tika aizkavēts tehnisku problēmu dēļ, iesildītājas spēlēja daudz par ilgu, ņemot vērā to, ka tas bija arī Grupas Marta izdotā albuma prezentācijas vakars.
Karnevālā uzstājās arī nu jau ilgi pastāvošā Bērnības Milicija, kuras daiļrade zināma gandrīz katram rīdziniekam, kurš savulaik aktīvi apmeklējis dažādus alternatīvās mūzikas klubus un festivālus, tāpēc Bērnības Milicija bija viena no tām grupām, kuru izlēmu neapmeklēt šoreiz, dodot laiku citām aktivitātēm, svinīgi sev nosoloties neatstāt Bērnības Miliciju novārtā un par viņu radīto daiļradi, noteikti kādreiz ko minēt.
Pēc Latvian Blues Band kā vienmēr kvalitatīvā snieguma, jāatzīst ļoti skumjš fakts — lelles un lellītes acīmredzot nebija īsti noskaņoti blūzam. Protams, nenoliedzami šādos masu pasākumos neviens negrib klausīties un iedziļināties, bet vēlās ritmisku, beznosacījuma mūziku, kurai vieglā reibumā lēkāt līdzi.
Pēc kopumā interesanti pavadītā laika, mans lielākais pārsteigums tajā vakarā — Kombuļu Inese. Jāmin jau fakts, ka māksliniece krietni kavēja koncertprogrammu. Pirms šī pasākuma nekad iepriekš viņu nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi, taču visu radītā sajūsma nebeidza mani pārsteigt. Zāle bija pilna, mani draugi un paziņas šokēti nesaprata, kā es varu nezināt viņas dziesmas, visi nepacietīgi viņu gaidīja. Pēc dažām viņas dziesmām, manī kaut kas bija salūzis. Godīgi, sakot, nespēju vēl arvien atgūties no pamatīgi gūtā šoka. Šķiet, ka sajūtas varētu pielīdzināt tām, kādas rodas no bērnības traumām. Pēc karnevāla izdevās diskutēt ar dažādu nozaru pārstāvjiem — komunikāciju zinātnes speciālistiem, mūzikas ekspertiem, draugiem, paziņām. Neviens man nespēja paskaidrot šo fenomenu. Kaut kas līdzīgs populārajai latviešu vai šlāgermūzikai, kas Latvijā tik ļoti iemīļota, kuru pārsvarā griež LR2. Godīgi sakot, tas viss vairāk liekas skumji, nekā smieklīgi. Atceroties jauniešu pārpildīto zāli, vairāk nevar saprast kādi tam visam ir iemesli. Nevēlos nevienu aizskart, novēlu Inesei tikai to labāko, taču to varētu pielīdzināt kā ņirgāšanos par slimiem cilvēkiem. Morāla degradācija — tādu es redzēju to visu kopumu — auditoriju, pašu mākslinieci, citu izteikumus.
Nevar nepieminēt arī leģendārās grupas Pērkons uzstāšanos, kas jau droši saucama par vienu no Latvijas rokmūzikas identitātes simboliem, ļoti atbilstoši izvēlēta grupa šajā saspringtajā nācijas laikā, kad valsts simboli un to svarīgums pēdējā laikā kļūst ļoti aktuāli. Iepriecina fakts, ka skatītāju atsaucība bija tikpat sparīga, kā pie jau minētās Ineses.
Pēc šokējošā atklājuma, sāka pārņemt nogurums. Sakarā ar plāniem agri mosties nākamajā rītā, nācās pasākumu atstāt ap pulksten 3 naktī, kad pasākums sāka ieņemt vairāk citas noskaņas — vairāk cilvēku, kuri nevar nostāvēt. Karnevāls bija iespaidīgs, muzikāli ļoti daudzveidīgs, noteikti šo izslavēto pasākumu būs jāapmeklē arī nākamgad.
Foto: delfi foto http://foto.delfi.lv/album/99656/?page=2