Pastnieka piezīmes: Field Music
Mani sauc Pīters Bītlstons, draugiem — Pīts, un es jau kopš 1964. gada uzticīgi kalpoju Karaliskajam pastam. Šajā dzīvē es mīlu piecas lietas — sievietes, labus dzērienus, lielisku kompāniju, jaunākās dzīvesstila tendences un mūziku. Esmu piedzīvojis dažādus laikus — The Beatles un Rolling Stones slavas dienas, Led Zeppelin kāpšanu tronī, The Police, The Smiths un new wave uzvaras gājienu astoņdesmitajos, britpopu deviņdesmitajos, kā arī visu to, kas ir noticis aizvadīto divpadsmit gadu laikā šajā tūkstošgadē. Mani var saukt par vecu, bet nekad par vecmodīgu, mani var saukt par īgnu, bet nekad par pasaulē neieinteresētu, par mani var teikt dažādas sliktas lietas, bet nevar noliegt, ka man ir skaidrs, kas ir kas šajā pasaulē.
Mercury balvai manā sirdī vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Varbūt tāpēc, ka es patiešām mīlu savu dzimteni un tās izcilākos muzikālos produktus, bet varbūt tāpēc, ka tur tiek izcelts tikai pats, pats labākais. Gluži kā vakar atceros, kā 1992. Primal Scream skaisti un bez ceremonijām sadeva pa dirsu U2 ar visu viņu ahtungu, vai arī deviņdesmit astoto, kad pat The Verve ar visu Urban Hymns saņēma spērienu pa kājstarpi, jo balvu ieguva Gomez. Arī pērn es varēju no sirds izsmieties, skatoties kā Adele, Bleiks un Tinie Tempah cenšas noslēpt to, ka viņu mazās sirsniņas ir cauršautas, vērojot kā tā pensionāre Pīdžeja atkal slāj pēc trofejas. Kā jau teicu, esmu piedzīvojis gana daudz, lai nu būtu drošs — arī šogad tautieši man neliks vilties, un ar viskiju rokā un cigāru zobos varēšu izbaudīt pamatīgu šovu.
Field Music ir viena no tām grupām, kuras sastāvs mainās regulāri, bet kodolā vienmēr saglabājas. Šajā gadījumā kodolu veido divi brāļi no Anglijas. Kad nākas ieraudzīt mūzikas aprindās radu gabalus, rodas divējādas sajūtas, jo spēju atcerēties gan veiksmes stāstus, gan gluži pretēji — neveiksmes stāstus. Puiši liek man vilkt paralēles ar vēl kādiem britu mūzikā slaveniem brāļiem — Galaheriem. To es daru ne tikai tāpēc, ka vienā albumā saplūst tuvas asinis un nāk no vienas britu zemes, bet arī uzskatu dēļ. Intervijās Field Music paspēja aizskart pāris svētus britu personāžus, piemēram, Stone Roses un The Smiths. Paguva arī par saviem favorītiem nosaukt vairākus amerikāņus. Atļaušos savu nostāju par mūzikas patriotismu pastāstīt vēlāk, pie kārtīga viskija, jo tā man ir sāpīga tēma.
Ja vēl nākas izķidāt grupas vēsturi, tad jāatzīst, ka čaļi paspēja pa septiņiem darbības gadiem radīt daudz, jo daudz mūzikas, gan kā Field Music, gan blakusprojektos un soloprojektos. Albumi, kas tika izdoti, līdz maliņām aizpilda diskos pieejamo tilpumu. Tas nenoliedzami ir iepriecinošs fakts, jo viņi izpaužas ģitārmūzikā, kas, kā jau minēju iepriekš, ir iemesls britu medijiem pieslapināt bikses aiz laimes un rakstīt skaļus virsrakstus avīzēm. Albums Plumb, kurš nominēts šai prestižajai britu Mercury balvai, ir jau astotais veikums, ko viņi ir izdevuši, ieskatot kompilācijas un solo-veikumus.
Pēc izdarīto darbu daudzuma puišiem nāktos būt tiem, kuri spēj sapulcēt pilnas arēnas ar saviem faniem un jauniešu istabās ir jāatrodas plakātiem, kur ar trekniem burtiem būtu uzrakstīts Field Music. Tā diemžēl nav, vēl pie tam grupas dalībniekiem nācās krāt naudu, lai ierakstītu šo ceturto albumu. Kas gan rada daudz jautājumus par to — kāpēc šie puiši nespēj savākt to lielo fanu bāzi, kādas ir grupām, kuras tik nu re ir izdevušas vienu albumu? Šis ir pirmais albums, kas tautai pateica, kas ir Field Music. Šķiet, ka puiši ir sasnieguši daudz gadu laikā, bet tas ir redzams tikai uz papīra.
Grupas mūzika nav sarežģīta, cilvēkiem neizprotama un arī muļķīga. Kopš iegādājos šo plati, jau esmu paspējis to savā atskaņotājā pāris reizes , jo radītā mūzika tiešām ir kvalitatīva. Mūzika, ko rada briti, kuri domā amerikāniski. Albumā starp piecpadsmit kompozīcijām trīs ir ar jautājuma zīmi, un jautājumi ir nopietni — politiski, ekonomiski, sociāli. Viens no brāļiem pēdējā laikā ir pastiprināti pievērsies šiem nopietnajiem jautājumiem. Diskogrāfija savā ziņā arī attēlo pasaulē notiekošo, jo pēdējie gadi ir daudz ko parādījuši un, šķiet, arī puišiem likuši aizdomāties par vairākiem jautājumiem, no kuriem mūzikā mēdz izvairīties. Ar izņēmumiem, protams.
Lai gan Plumb dziesmu struktūra ir nedaudz paredzama, tas mani spēja patīkami izbrīnīt. Visas dziesmas iesākas atmiņā paliekoši, izteikti. Tas ik pa laikam radīja manī neizpratni — kuru ierakstu es īsti klausos. Radās arī daudzas asociācijas ar citiem mūziķiem, spēju sajust daudzas ietekmes. Tādēļ salīdzināšu šo albumu ar kādu krāšņu kokteili, kurā sajauktas daudzas jo daudzas sastāvdaļas. Kādas? Nu ir laiks atlaisties krēslā un pateikt — kādas vien katrs vēlas.