Pastnieka piezīmes: Alt-J

Mani sauc Pīters Bītlstons, draugiem — Pīts, un es jau kopš 1964. gada uzticīgi kalpoju Karaliskajam pastam. Šajā dzīvē es mīlu piecas lietas — sievietes, labus dzērienus, lielisku kompāniju, jaunākās dzīvesstila tendences un mūziku. Esmu piedzīvojis dažādus laikus — The Beatles un Rolling Stones slavas dienas, Led Zeppelin kāpšanu tronī, The Police, The Smiths un new wave uzvaras gājienu astoņdesmitajos, britpopu deviņdesmitajos, kā arī visu to, kas ir noticis aizvadīto divpadsmit gadu laikā šajā tūkstošgadē. Mani var saukt par vecu, bet nekad par vecmodīgu, mani var saukt par īgnu, bet nekad par pasaulē neieinteresētu, par mani var teikt dažādas sliktas lietas, bet nevar noliegt, ka man ir skaidrs, kas ir kas šajā pasaulē.

Mercury balvai manā sirdī vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Varbūt tāpēc, ka es patiešām mīlu savu dzimteni un tās izcilākos muzikālos produktus, bet varbūt tāpēc, ka tur tiek izcelts tikai pats, pats labākais. Gluži kā vakar atceros, kā 1992. Primal Scream skaisti un bez ceremonijām sadeva pa dirsu U2 ar visu viņu ahtungu, vai arī deviņdesmit astoto, kad pat The Verve ar visu Urban Hymns saņēma spērienu pa kājstarpi, jo balvu ieguva Gomez. Arī pērn es varēju no sirds izsmieties, skatoties kā Adele, Bleiks un Tinie Tempah cenšas noslēpt to, ka viņu mazās sirsniņas ir cauršautas, vērojot kā tā pensionāre Pīdžeja atkal slāj pēc trofejas. Kā jau teicu, esmu piedzīvojis gana daudz, lai nu būtu drošs — arī šogad tautieši man neliks vilties, un ar viskiju rokā un cigāru zobos varēšu izbaudīt pamatīgu šovu.

Vieni no galvenajiem pretendentiem uz šī gada balvu, gan bukmeikeru, gan daudzu mūzikas žurnālistu vērtējumā ir grupa Alt-J. Šie puiši pēdējo gadu laikā ir mētājušies pa plašo Albionu gandrīz tikpat daudz, kā es jaunības gados. Sākotnēji satikušies Līdsas universitātē, pēc tās absolvēšanas viņi pārcēlās uz Kembridžu, bet savu debijas albumu An Awesome Wave ierakstīja Londonā. Arī grupas nosaukuma ziņā viņi nav bijuši pārāk noturīgi — sākumā grupas nosaukums bijis Dajlit Dhaliwal, vēlāk Films, līdz beidzot viņi savu nosaukumu nomainīja uz Alt-J, lai netiktu sajaukti ar amerikāņu grupu The FIlms.

Starp citu, izrādās, ka viņu neko īsti neizsakošais nosaukums ir krietni sarežģītāks nekā sākotnēji varētu likties — Alt-J ir tikai veids, kā to izrunāt, jo īstais grupas nosaukums ir ∆ jeb grieķu burts Delta. Savukārt Alt-J esot pogu kombinācija, kuru nospiežot uz Makintoša datora iespējams iegūt šo simbolu. Es gan nezinu, kam tas varētu būt vajadzīgs, bet tie datori jau vispār ir interesantas lietas. Paši grupas dalībnieki saka, ka šo nosaukumu izvēlējušies tāpēc, ka minēto simbolu matemātikā izmanto lai apzīmētu pārmaiņas un laiks, kad ticis pieņemts lēmums par grupas nosaukuma maiņu, grupas dalībniekiem esot bijis pārmaiņu pilns. Man gan liekas, ka viņi vienkārši ir gribējuši izlikties par lieliem prātvēderiem, bet lai jau tā būtu.

Es pats par šiem puišiem pirmo reizi izdzirdēju pirms kāda pusotra gada, viesojoties pie sava krustdēla, kurš, līdzīgi kā es jaunības dienās, ir liels jaunās mūzikas entuziasts — staigā pa koncertiem un rokas internetā (kura man jaunības gados, protams, nebija) meklējot jaunu mūziku. Es jau pats arī cenšos sekot līdz visam jaunajam, bet nav vairs tie gadi, lai staigātu pa visādām tumšām koncertzālēm un šajā ziņā man krustdēls nereti izpalīdz, piespēlējot  informāciju par jaunām grupām. Lai nu kā, atgriežoties pie reizes, kad pirmo reizi viņus izdzirdēju — toreiz krustdēla mājās skanēja viņu singls Breezeblocks (tas, starp citu, ir iekļauts arī viņu debijas albumā) un atceros, ka tas uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Tad viņus vēl sauca par Films un sākotnēji padomāju, ka viņiem ir potenciāls, bet viņi diez vai izsitīsies līdz plašākai atpazīstamībai. Pēc tam ilgāku laiku neko par viņiem vairs nedzirdēju, tāpēc, kad šī gada sākumā parādījās viņu visai interesantais singls Matilda, biju visai pārsteigts par to, ka šo grupu esmu jau zinājis, tikai ar citu nosaukumu. Tam sekoja vareni lipīgais Tessellate, kas palīdzēja sacelt ažiotāžu ap grupas debijas albumu un līdz ar tā iznākšanu viņi pārliecinoši ierakstīja savu vārdu starp šī gada labākajām jaunajām grupām.

Te, Lielbritānijā, daudzi jau ļaujas krist sajūsmas vilnī, piemēram, kāda bukmeikeru kantora pārstāvis pamanījies visai neapdomīgi nodēvēt viņus par jaunajiem Radiohead. To ātri vien uztvēra arī daudzi mūzikas mediji, uzkraujot uz puišu pleciem vēl lielāku spiedienu. Man gan šis salīdzinājums neliekas visai precīzs (arī pati grupa tam nepiekrīt), gan tāpēc, ka līdz Oksfordas puišu līmenim viņiem vēl ir krietni jāaug, gan tāpēc, ka skanējuma ziņā līdzības ir tikai nelielas. Alt-J vispār ir grūti salīdzināt ar citiem māksliniekiem, jo viņu mūzikā var saklausīt daudz dažādu ietekmju no pēdējām piecām desmitgadēm, bet nekas neatkārtojas tik bieži, lai to pilnīgi droši varētu pieminēt. Ja tomēr viņi ar kādu grupu jāsalīdzina, tad viņiem vistuvāk būtu citi kritiķu mīluļi Wild Beasts. Tomēr arī tas ir vairāk balstīts uz to, ka abām grupām ir solisti ar īpaši savdabīgām balsīm, kā arī uz abu grupu aizraušanos ar metaforām un zemtekstiem dziesmu tekstos.

Lai gan tieši šie divi elementi ir tie, kas sākotnēji liek Alt-J izcelties, noteikti ir jāpiemin arī pārējo grupas dalībnieku nopelns. Jā, grupas solista Džo balss un dziedāšanas stils patiešām ir visai unikāls un spēj piesaistīt uzmanību, tomēr, vairākas reizes noklausoties albumu, kļūst skaidrs, ka tieši aranžējumi lielā mērā ir tas, kas to padara īpašu. Grupas bundzinieka Toma savdabīgais spēlēšanas stils kalpo par lielisku mugurkaulu albuma dziesmām un piešķir tām izteiktu ritmiskumu, savukārt pārējo grupas dalībnieku — Gvila un Gasa — spēlēšanās ar ģitārām un elektroniskiem instrumentiem ik pa brīdim rada apjukumu par to, vai tas, ko tu klausies, ir folks vai elektroniskā mūzika. 

Savukārt grupas dziesmu teksti ir atsevišķs temats. Tie ir pilni ar atsaucēm uz visdažādākajām lietām — Breezeblocks ir stāsts par ārprātā dzenošu mīlestību, papildināts ar atsaucēm uz populāro bērnu grāmatu Where the Wild Things Are, Fitzpleasure pamatā ir nodaļa no grāmatas Last Exit to Brooklyn (es vēl atceros, kā manā jaunībā to centās aizliegt tiesas ceļā), Matilda ir par Natālijas Portmanes spēlēto tēlu no filmas Leon un šo sarakstu varētu vēl ilgi turpināt. Grupas līderis Džo pat ir izteicies, ka viņš sākotnēji gribējis visus savus dziesmu tekstus balstīt uz filmām, tomēr ar laiku sācis rakstīt arī par personiskākām tēmām. Man gan dažbrīd šķiet, ka viņš ir mēģinājis būt nedaudz pārgudrs, tomēr tai pat laikā tas arī viņus padara interesantākus. Pie tam, man jāatzīst, ka tik neparastu aicinājumu nodarboties ar mīlestību kā "'Til morning comes, let's tessellate", es neesmu dzirdējis pat savos jaunības gados, bet viņš to izsaka ar tik lielu pārliecību, ka tas droši vien strādā. 

Es neesmu pārliecināts par to, cik pamatots ir viņiem piedēvētais jauno mūzikas ģēniju statuss, jo gadu gaitā spēju atminēties ne vienu vien līdzīgu grupu, kuriem beigu beigās nekas no tā nesanāca. Tomēr, nenoliedzami, šiem puišiem ir liels potenciāls un debijas albums skan visai interesanti. Patiesībā, klausoties An Awesome Wave man atmiņā ataust reize, kad, kādā īpašā gadījumā, mana kundze mani pierunāja doties uz kokteiļbāru ierastā paba vietā. Tur bārmenis kokteiļus jauca improvizējot un beigu beigās tika pasniegta glāze ar dzērienu, kura sastāvdaļas tev it kā ir zināmas, bet galarezultāts garšo krietni citādāk nekā tu sākotnēji esi iedomājies. Līdzīgi ir arī ar Alt-J mūziku.

Pastnieka piezīmes: Bens Hovards