Pastnieka piezīmes: Jessie Ware
Mani sauc Pīters Bītlstons, draugiem — Pīts, un es jau kopš 1964. gada uzticīgi kalpoju Karaliskajam pastam. Šajā dzīvē es mīlu piecas lietas — sievietes, labus dzērienus, lielisku kompāniju, jaunākās dzīvesstila tendences un mūziku. Esmu piedzīvojis dažādus laikus — The Beatles un Rolling Stones slavas dienas, Led Zeppelin kāpšanu tronī, The Police, The Smiths un new wave uzvaras gājienu astoņdesmitajos, britpopu deviņdesmitajos, kā arī visu to, kas ir noticis aizvadīto divpadsmit gadu laikā šajā tūkstošgadē. Mani var saukt par vecu, bet nekad par vecmodīgu, mani var saukt par īgnu, bet nekad par pasaulē neieinteresētu, par mani var teikt dažādas sliktas lietas, bet nevar noliegt, ka man ir skaidrs, kas ir kas šajā pasaulē.
Mercury balvai manā sirdī vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Varbūt tāpēc, ka es patiešām mīlu savu dzimteni un tās izcilākos muzikālos produktus, bet varbūt tāpēc, ka tur tiek izcelts tikai pats, pats labākais. Gluži kā vakar atceros, kā 1992. Primal Scream skaisti un bez ceremonijām sadeva pa dirsu U2 ar visu viņu ahtungu, vai arī deviņdesmit astoto, kad pat The Verve ar visu Urban Hymns saņēma spērienu pa kājstarpi, jo balvu ieguva Gomez. Arī pērn es varēju no sirds izsmieties, skatoties kā Adele, Bleiks un Tinie Tempah cenšas noslēpt to, ka viņu mazās sirsniņas ir cauršautas, vērojot kā tā pensionāre Pīdžeja atkal slāj pēc trofejas. Kā jau teicu, esmu piedzīvojis gana daudz, lai nu būtu drošs — arī šogad tautieši man neliks vilties, un ar viskiju rokā un cigāru zobos varēšu izbaudīt pamatīgu šovu.
Starp šī gada nominantiem viena no pamanāmākajām ir Džesija Vēra, kurai panākumi, šķiet, ir gēnos. Viņas māsa Hanna ir veiksmīga aktrise un modele, savukārt viņas tēvs Džons ir porminents žurnālists, kurš ilgus gadus strādājis pie mana mīļākā TV raidījuma Panorama veidošanas. Tiesa gan, pašai Džesijai šī brīža karjeras taka pirms dažiem gadiem vēl nemaz nebija padomā. Lai gan viņa ir mācījusies Alleyn's School, kuras absolventu sarakstā ir ne mazums pazīstamu mūziķu un aktieru, pēc tās absolvēšanas viņa ieguva grādu Angļu literatūrā un devās tēva pēdās, sākot strādāt par žurnālisti.
Tomēr pēc kāda laika nāca piedāvājums no skolas laiku drauga Džeka Penjates, kurš bija pamanījies kļūt par veiksmīgu indie mūziķi, un Džesija pievienojās viņa dzīvajai grupai, uzņemoties bekvokālistes pienākumus. Tieši caur Džeka Penjates basistu, kurš strādāja ierakstu kompānijā XL, Džesija iepazinās ar SBTRKT mūziku un vēlāk arī ar viņu pašu. Tā rezultātā radās viņu pirmais kopdarbs Nervous, kas padarīja viņas vārdu atpazīstamu elektroniskās mūzikas pasaulē. Tam sekoja vēl vairāki kopdarbi ar SBTRKT un citiem elektroniskās mūzikas producentiem, piemēram, lieliskais The Vision ar Bristoles producentu Joker.
Drīz vien Džesija sāka veidot arī pati savu mūziku, kā pirmo izlaižot savu kopdarbu ar citu SBTRKT sadarbības partneri Sampha — Valentine. Tai pat laikā viņas viesošanās citu mākslinieku darbos bija pievērsusi viņai pietiekami daudz uzmanības, lai nodrošinātu kontraktu par solo albuma izdošanu ar elektroniskās mūzikas ierakstu kompāniju PMR.
Pie albuma izveides kopā ar Džesiju ir strādājuši trīs producenti. Albuma mugurkaulu ir veidojis Deivs Okumu, kurš, kopā ar savu grupu The Invisible, Mercury balvai bija nominēts 2009. gadā, kas izvērtās par vienu no pārsteidzošākajiem gadiem Mercury balvas vēsturē. Toreiz Florencei, Kasabian, La Roux, Bat for Lashes un citiem favorītiem balvu no deguna priekšas nocēla tolaik (un patiesībā vēl joprojām) mazpazīstamā Speech Debelle. Bet ko tur daudz gremdēties atmiņās — atgriežoties pie Devotion, jāsaka, ka Okumu rokraksts patiešām ir jūtams cauri visam albumam. Īpaši tas dzirdams aranžējumos, kuri šķietami varētu būt aizlienieti no The Invisible. Otrs no Džesijas palīgiem ir bijis Bristoles producents Julio Bashmore, kurš gādājis par dažādiem elektronikas elementiem, saglabājot saikni ar elektronikas scēnu, kas Džesijai palīdzēja izsisties. Viņa kontā arī albuma vienīgais pilnīgi elektroniskais gabals 110%. Pie trim albuma dziesmām strādājis arī Kid Harpoon, pie kura iepriekšējās pieredzes var atrast, piemēram, darbu pie pēdējā Florence + the Machine albuma. Viņš arī esot Džesijai licis uz brīdi aizmirst par minimālistisko elektroniku un uzrakstīt kādu tiešām lielu popdziesmu. Tas arī ir uzreiz pamanāms dziesmās Wildest Moments un Night Light.
Kopumā jāsaka, ka Devotion atsauc atmiņā laikus, kad R&B un Soul mūzikai klājās labāk nekā šobrīd. Džesija pati par saviem ietekmes avotiem sauc Daienu Rosu un Chaka Khan, tomēr, lai gan viņas mūzikā noteikti ir dzirdamas atsauces uz abām šīm dīvām, kā arī citām sešdesmito un septiņdesmito soul mūzikas zvaigznēm, daudz tuvāks atsauces punkts man šķiet astoņdesmito un deviņdesmito britu zvaigzne Sade. Klausoties Devotion dažbrīd tā vien liekas, ka tūlīt ieskanēsies Smooth Operator.
Tomēr, pateicoties gan savām elektroniskās mūzikas ietekmēm, gan visai oriģinālam dziesmu rakstīšanas stilam, Džesija Vēra ir uzskatāma par atsevišķu un pamanāmu balsi mūsdienu R&B un Soul mūzikā. Tieši to pašu iemesla dēļ viņu nevar arī mest vienā katlā ar pārējām jaunajām britu dīvām, jo, noklausoties Devotion, kļūst skaidrs, ka Džesija nav ne EImija, ne Adele un otrādi.
Džesiju Vēru man gribētos salīdzināt ar glāzi auksta sidra karstā vasaras dienā. It kā jau sidrs nav mainījies gadu desmitiem, sastāvdaļas ir nemainīgas un arī garša vairāk vai mazāk ir tā pati. Tomēr tieši tajā brīdī šķiet, ka šī sidra glāze ir atsvaidzinošākā lieta pasaulē. Tieši tāda arī ir Vēras jaunkundzes mūzika uz neskaitāmo R&B klonu fona — sasodīti atsvaidzinoša.