Roskildes festivāls 2019: 3. un 4. dienas apskats
Pēc lietus pilnās ceturtdienas trešā festivāla diena mūs lutināja ar sauli, kas parūpējās par pacilātu garastāvokli apmeklētāju vidū, kamēr dienas muzikālais piedāvājums bija pilns ar vārdiem, kas var iegriezt labu ballīti. Sākot no ļoti seksuāli tematiskās reperes Cupcakke pusdienlaikā līdz trokšņa un haosa meistariem Death Grips nakts vidū.
Mūsu diena iesākās ar liegu dancošanu britu elektroniskās mūzikas producenta Ross From Friends pavadījumā, kas ar saviem vasarīgajiem lo-fi house ritmiem pamatīgi izsities pēdējā gada laikā. To varēja manīt arī kuplajā sanākušo klausītāju skaitā, kas pat zināja vārdus viņa izmantotajiem sempliem. Lielākais un patīkamākais pārsteigums bija redzēt, ka Ross From Friends uzstājās ar pavadošo grupu, kas padarīja viņa dziesmas daudz dzīvelīgākas. Saksofona un elektriskās ģitāras ielenkumā atbrīvojās gan viņš, gan publika, un varēja redzēt, ka puiši patiesi izbaudīja savu laiku uz skatuves un bija pilnībā iegrimuši mūzikā.
Pēc tik pozitīvu emociju apmaiņas mēs turpinājām ķert vasarīgo atmosfēru ar nu jau indie roka leģendām Vampire Weekend. Šie puiši Dānijā nebija viesojušies diezgan krietnu laiku, jo viņu 2013. gadā paredzētais koncerts tika atcelts un, par spīti grupas solījumiem, šis parāds nekad netika atdots. Tad nu grupai tika uzticēts diezgan lielais pārbaudījums un gods uzstāties uz galvenās Oranžās skatuves, kuru puiši piepildīja ar lieliskām ģitārspēles kustībām un diezgan garām dziesmu interpretācijām. Dažbrīd gan gribējās, lai šīs interpretācijas būtu nedaudz īsākas, jo ik pa laikam tas lika koncertam stagnēt un zaudēt noķerto enerģijas vilni. Šķiet, līdzīgi jutās arī daudzi citi koncerta apmeklētāji, jo pēcāk grupai tika pārmesta nespēja iesaistīt publiku. Par spīti tam kopumā koncerts bija ļoti jauks un tik tiešām tehniski kvalitatīvs, un, kad uz koncerta beigām sāka birt visi lielākie hiti kā Cousins, A-Punk un Ya Hey, arī skeptiskākajiem koncerta apmeklētājiem atplauka sirds.
Kad saule bija norietējusi, bija laiks mesties trakākās dejās, tādēļ devāmies mūsdienu avangardiskākās elektroniskās mūzikas producentes SOPHIE virzienā. Līdzīgi kā Vampire Weekend, arī viņa bija koncertu parādā pēc viņas pērnajā rudenī atceltās uzstāšanās Kopenhāgenā. Toreiz koncerts tika atcelts, jo SOPHIE gribēja koncentrēties uz jaunas mūzikas radīšanu un pilnveidot savu uzstāšanos, tādēļ Roskildes publika sagaidīja no viņas it īpaši daudz. Arī Roskilde savos preses materiālos bija saslavējusi viņas performanci un sasolījusi trakas kabarē dejotājas un neaizmirstamu šovu, taču SOPHIE bija pavisam kas cits padomā. Ietinusies baltā galvas lakatā, viņa stoiciski nostāvēja pie dīdžejpults visu seta laiku, neizdvešot ne mazāko skaņu. Nebija ne dejotāju, ne dziedāšanas, ne priecīgu dziesmu (ne miņas no Immaterial vai Lemonade). Pavisam otrādi — viņa bija miera iemiesojums, kamēr visapkārt sprāga trakas skaņas, trokšņi un baslīnijas. Gluži kā kapteinis, kas vada kuģi spēcīgākās vētras laikā. Kaut arī šis varbūt nebija vizuāli iespaidīgākais piedzīvojums, SOPHIE pavisam noteikti pierādīja savu spēcīgo ietekmi elektroniskās mūzikas žanrā un mūzikas industrijā kopumā.
Ballītes noskaņojums turpinājās, kad īsi pēc tam uz Oranžās skatuves kāpa zviedru popa mašīna Robyn, kas bija pārveidojusi skatuvi par savu personīgo Sensation White. Plīvojoši balti aizkari, baltas kāpnes, milzīga baltu roku figūra, visi uz skatuves esošie saģērbušies baltā. Robyn patiesi gribēja iegremdēt visus savā pasaulē, un tas viņai tik tiešām izdevās. Pirmā koncerta daļa bija atvēlēta maigākām melodijām, kurā izskanēja jaunā albuma singls Honey, kā arī viņas 2005. gada hits Be Mine, savukārt koncerta vidusdaļā baltā apspīlētā kleita tika nomainīta pret melno Zorro stila kostīmu un jutekliskās melodijas tika nomainītas ar klubu ritmiem. Te arī nāca vaļā Robinas viszināmākās dziesmas ar Dancing On My Own pašā epicentrā. Vārdiem nevar aprakstīt to brīdi, kad desmitiem tūkstošu cilvēku burtiski izrāva priekšnesumu Robinai no rokām un sāka dziedāt viņas visslavenāko hitu vārdu pa vārdam. Tieši tādēļ silti iesaku noskatīties video no šī episkā momenta un ieskatīties Robinas uzburtajā pasaulē.
Pēc tik intensīvas piektdienas festivāla pēdējā dienā bija manāmi jūtams nogurums. Daudzi festivāla viesi jau krāmēja mantiņas un pamazām virzījās māju virzienā, taču vakarā vēl bija gaidāma rinda ar lieliskām soul un r'n'b izpildītājām Janelle Monae, Lizzo un Jorja Smith.
Visneaizmirstamākais priekšnesums no šiem pienākas Janelle Monae, kas arī pavisam noteikti izpelnījās balvu par labāko publikas iekustināšanu, jo viņas līdz detaļām iestudētajā priekšnesumā atradās vieta arī draiskām jautrībām. Kā izrādījās vēlāk, arī šīs draiskās jautrības bija iestudētas, taču tas netraucēja izbaudīt to koncerta brīdī. Piemēram, Janelle Monae bija viena no retajām, kas uzsauca vairākus cilvēkus padejot ar sevi uz skatuves, un kaut arī izplānot pašu uzsaukšanu ir viegli, nekad nevar zināt, kādi cilvēki patrāpīsies. Šoreiz ar faniem tik tiešām bija ļoti, ļoti paveicies, jo viņi ne tikai bija sajūsmā par tikšanu uz skatuves, bet arī dejoja no visas, visas sirds, kas pavilka arī visu pārējo publiku. Otrais Janelle Monae triks bija pārrāpties pāri žogam un turpināt koncertu pūļa vidū, kur viņa lika visiem gan pietupties, gan traki lēkāt un ārdīties kopā ar viņu. Līdzīgi kā pēc Rosalias koncerta, arī šoreiz visi apkārt krietnu laiku runāja par to, cik lielisks bija šis šovs un cik talantīga ir Janelle, un mēs tam pilnībā piekrītam.
Tā nu šī gada festivāls bija žigli paskrējis garām un Oranžo skatuvi uz pēdējām trīs stundām ieņēma leģendārie The Cure. No vienas puses, var viegli saprast, kāpēc viņu koncerti vienmēr ir tik gari, ņemot vērā viņu bagātīgo muzikālo katalogu, taču, no otras puses, festivālu publika bieži vien zina labi, ja trīs dziesmas. Diemžēl tieši šī hipotēze pierādījās koncerta laikā, jo kamēr lēkājām pie In Between Days vai Just Like Heaven, apkārtējie stāvēja diezgan lielā nesaprašanā un skaitīja minūtes līdz Friday I'm in Love. Tajā pašā laikā festivāla apmeklētāju vidējais vecums ir 24 gadi, kas varētu daļēji izskaidrot, kāpēc 80. gadu gotiskā panka himnas viņiem ir svešas, un grupas mīļi jebkurā gadījumā noteikti atradās daudz tuvāk klāt, kur šādu atmosfēru nevarēja just. Visa festivāla vēsturē ir divi vārdi, kas tajā spēlējuši visvairāk, un viens no tiem ir The Cure, kas ar šo noslēdzošo koncertu aizvadīja savu piekto uzstāšanos šī festivāla vēsturē, par ko diezgan pateicīgs izskatījās grupas solists Roberts Smits, kas pavadīja krietnu laiku klanoties publikai un atvadoties no tās.
Arī mums šis bija laiks teikt ardievas, jo mūsu piektais gads Roskildes festivālā bija iztecējis. Skumjām gan nav pamata, jo nākamais gads solās būt pavisam īpašs. Festivāls svinēs savu 50 gadu jubileju, tādēļ jau tagad ceram, ka varēsim jums pastāsīt par šo unikālo pieredzi arī 2020. gadā, kad cerams Roskilde būs parūpējusies par patiesi svinīgu lainapu.
Skaties mūsu fotoreportāžu no festivāla mūsu Instagram kontā @Intro.lv vai arī izmantojot tēmturi #IntroRoskildē.
Par mūsu iepriekšējiem piedzīvojumiem Roskildes festivālā vari lasīt te.
Foto: Jana Udovenko