eRoks.lv 2012. gada dziesmu top 25

Pavisam nemanāmi ir paskrējusi kārtējā nedēļa, kas nozīmē, ka ir laiks Jums atrādīt 25 labākās dziesmas šogad eRoks.lv versijā. Tāpat kā ar pirms nedēļas atrādīto albumu topu, arī šoreiz viegli negāja — daudziem kvalitatīviem un eRoks.lv redakcijā mīlētiem skaņdarbiem nācās palikt aiz top 25 borta, jo šeit mēs piedāvājam pašus, pašus labākos gada gabalus, pašu esenci.

Šī gada muzikālā tematika nav bijusi tā pozitīvākā un jaukākā — dominē narkotikas, vientulība un ilgas, šīs tēmas ir vienkārši neiespējami nepamanīt. Tiesa, rūpīgāk pameklējot, var atrast arī ko pozitīvāku, kā, piemēram, atgriešanās mājās, skaistu mīlestību vai arī kopā būšanas prieku. Gluži tāpat kā dzīvē, arī mūsu topā laimīgi mirkļi mijas ar skumjiem, labais — ar ļauno, bet tam visam pa vidu ir mūzika. Skaista un ļoti kvalitatīva mūzika! Izbaudiet!

Mixtape ar dziesmu topu varat noklausīties šeit.

25. Citizens! — Reptile

Atmini manu mīklu! Viņi spēlē indie ar deju mūzikas un matemātiskā roka iezīmēm, viņus producējis Alekss Kapronass un uz skatuves atrodas pieci cilvēki — kas tie tādi ir? Tieši tā, tie ir Citizens!! To, ka pie jauno londoniešu apčubināšanas un iznešanas slavas saulītē ir ķēries Franz Ferdinand solists, nepamanīt nav iespējams, jo tas laužas uz āru caur un caur. Taču tas nebūt nenozīmē, ka bez slavenā „krusttēva” viņi paši neko nespētu, jo par tādu skaņdarba kā Reptile radīšanu jāsarkst nebūtu nevienai apvienībai uz šīs planētas!

24. Two Door Cinema Club — Sleep Alone

Ja kāds ieraksts spēj piedāvāt tik daudz teicamus singlus kā Beacon, izvēlēties vienu labāko nekad nav viegli. Tik ļoti daudz šķēpus šogad nelauzām neviena ieraksta sakarā, jo tika kolektīvā izvirzījām pat četras versijas, kuras visas noteikti būtu cienīgas atrasties šajā topā. Pēc pāris zilām acīm, pārsistiem deguniem un saplēstiem krekliem, nonācām pie kopsaucēja, izvēloties iespējams ne to lipīgāko, spēcīgāko vai interesantāko albuma skaņdarbu, bet gan to, kurš vislabāk raksturo kopējo noskaņu. Ak, un gandrīz aizmirsu — tik populāra 2012. gadā nav bijusi neviena cita šīs blices kompozīcija.

23. Chairlift — Amanaemonesia

Bruklinas vārdu un melodiju duets Chairlift šogad izdeva albumu Something, kas paspējis iekļūt arī starp 25 labākajiem eRoka albumiem. Kopumā pilns ar skaistām atsaucēm uz astoņdesmitajiem, tā viens no galvenajiem singliem ar neuzrakstāmo (bet toties ļoti skanīgo) nosaukumu ir smalka humora, sīrupaina glamūra un sentimentāla, bet pietiekoši ciniska, lai neuzskatītu par banālu, popa paraugs. Jau iepriekš dziesmu salīdzināju ar tālajos septiņdesmitajos sarakstīto Ramones dziesmu Now I Wanna Sniff Some Glue, jo abas dziesmas reizē kritizē jauniešu aizraušanos ar dažādām reibinošām vielā, bet tajā pašā laikā iespļauj sejā konservatīvāk noskaņotiem cilvēkiem, kuri neatbalsta šo “maģisko lietiņu” nokļūšanu cilvēces organismā. Un komplektā ar skaisto melodiju, sintezatoriem šajā dziesmā novērojams teicams balanss starp banālo un brutālo. Starp citu, latviešu mūzikā līdzīgs gadījums novērojams nemirstīgās grupas Okay hitparāžu iznīcinātājā Palaiž Garām.

22. Local Natives — Breakers

Mūsu mīļākie kalifornieši (lai piedod Red Hot Chilli Peppers un visas pārējās Kalifornijas grupas) Local Natives nākošgad grasās atgriezties ar jaunu albumu, bet kaut kas no tā, pirmā singla Breakers izskatā, mums ir ticis jau šogad. Par laimi Local Natives nav centušies radikāli mainīt savu skanējumu "pievēršoties dabstepam" un tajā var dzirdēt to pašu Local Natives ar jangly ģitārām un dzīvelīgo ritma sekciju. Un ko gan vairāk vajag laimei (jā, mums laimei nevajag daudz). Cerams, ka grupa neiebrauks auzās, cenšoties pārspēt pirmā albuma panākumus, taču tā ir ļoti neliela iespējamība, jo, paklausoties Breakers, nav šaubu — arī šis albums būs lielisks no pirmās līdz pat pēdējai sekundei.

21. Norah Jones — Happy Pills

Līdzīgi kā viss Little Broken Hearts, arī tā galvenais singls izceļas ar kādu ļoti interesantu īpašību — zem šķietami priecīgā, pat bezbēdīgā meldiņa patiesībā ir apslēpts ļoti traģisks un sāpīgs stāsts. Turklāt, kas svarīgi — lai šo stāstu saprastu, klausīties pavirši nedrīkst. Gan Noras daiļrade kopumā, gan Happy Pills nav mūzika bērniem vai paviršiem klausītājiem — tā ir kaut kas dziļāks un spēcīgāks. Un ja Tu spēj to novērtēt, esam droši, ka šo drillēsi bez mitas un ļoti daudz!

20. Bloc Party — V.A.L.I.S.

Meklējot vienu vienīgo dziesmu no Four, kura būtu cienīga atrasties šajā topā, mums nācās pamatīgi lauzīt galvu — vai tiešām no tik roķīga un izcilām ģitāras partijām pārbagāta ieraksta drīkstam izvēlēties gabalu, kurš izceļas nevis ar saviem smagajiem rifiem, bet gan ar perfektās popdziesmas formulu? Nospriedām, ka drīkstam gan, un tāpēc turpinot dungot līdzi no galvas neizmetamajam piedziedājumam, priecājamies par šo fantastisko kompozīciju. Ak, jā — un arī briti 2012. dzied par laimīgajām zālītēm. Laikam jāsāk meklēt kādas likumsakarības, vai ne?

19. Grimes — Genesis

Grimes ir viena no šī gada noslēpumainākajām māksliniecēm. Lai arī viedokļi par viņu dalās, un iespaids par viņu ir neviennozīmīgs, tomēr droši var teikt, ka viņas radītā mūzika ir unikāla un arī nedaudz specifiska. Savā uzbūvē ļoti vienkāršs skaņdarbs — uz veciem sintezatoriem guļamistabā ierakstītie celiņi savienojumā ar mūziķes gaisīgo, neskaidro dziedājumu, kas skan kā atbalss, ir perfekts daudzslāņainas mūzikas paraugs. Vienkāršība, kas šajā gadījumā ir lieliska un tieši vietā, ir dziesmas neparastās pievilcības pamats.

18. King Charles — Lady Percy

Ja ir kāds mūziķis, kuru Latvijā pēdējā pusotra gada laikā ir bijis neiespējami ignorēt, tad tas ir bijis King Charles. Divreiz satricinājis Positivus, Karalis gatavojas Jaungada naktī to pašu izdarīt arī ar Palladium koncertzāli. Kaut gan par piekrišanu dāmu vidū mūspusē britam jāuztraucas nav, viņš ir pamanījies vienā skaņdarbā apkopot apbrīnojamu, himnisku melodiju ar vārdiem, kurus ne viens vien kungs gribētu izkliegt savas liktenīgās dāmas dēļ, kura dažādu iemeslu nav viņa. Jo kā gan varu likt Tev to ieraudzīt, noticēt man un iemīlēt, ja es zinu, ka esi radīta tieši man? Es jau tagad dzirdu, cik daudzi neilgi pirms pusnakts, izkliegs šos vārdus cerībā, ka varbūt būs, varbūt beidzot viņa attopas!

17. Band Of Horses — Knock Knock

Ir diezgan dīvaini no grupas, kura parasti pārsteidz ar ļoti nopietniem, spēcīgiem un, ko tur liegties, arī drūmiem skaņdarbiem, šoreiz sagaidīt ko absolūti pozitīvu un popsīgu, ko tādu, kas drīzāk ir liekams guilty pleasures, nevis pieaugušo mūzikas atvilktnē. Iespējams, ka viņi ir nedaudz garlaicīgi, iespējams, nedaudz pielaizīti un pārāk daudz pareizi, bet lai vai kā mēs gribētu, ignorēt Knock Knock kvalitātes mēs nespējam!

16. Daughter — Youth

Mūsu gada topā iemaldījusies arī dziesma, kas pirmoreiz izdota jau pagājušajā gadā. Tomēr tas nav nekas briesmīgs, jo pa īstam tā popularitāti ieguva tikai šogad, pa ceļam iemaldoties arī populārajā seriālā Skins un kanāla ITV Tour de France translāciju reklāmās. Londoniete Elena Tonra un divi viņas kompanjoni, kas kopā pazīstami ar nosaukumu Daughter, ir jauna un interesanta balss lielajā britu indie folk lauciņā. Un tas ir visai liels kompliments, ņemot vērā to, cik pārsātināts tas šobrīd ir. Viņu līdz šim populārākais singls Youth ir sasodīti lieliska dziesma, kas, ar savām atmiņā paliekošajām ģitārām un dziļdomīgo tekstu, šķiet, ir spējīga izvilināt no klausītāja visu emociju paleti no prieka līdz skumjām. Jā, varbūt arī nedaudz salkani, tomēr, mūsuprāt, tieši tik, cik vajadzīgs.

15. Passion Pit — Take A Walk

Dzīvespriecīgā indie popa pārstāvji Passion Pit šogad atgriezās ar jaunu albumu — ne mazāk dzīvespriecīgu un kvalitatīvi popsīgu. Kad singls no šī albuma Take A Walk tikko iznāca, uzreiz radās domas, ka tas būs lielisks vasaras hīts, un tā arī notika — tas kļuva par katras sevi cienošas vasarīgas indie ballītes himnu. Tai ir visi priekšnoteikumi, lai ar godu nestu šādu titulu — spēcīgs ievads, izteikts ritms, priecīgas sintezatoru skaņas, līdzi dziedams piedziedājums. Ļoti iespējams, ka arī viena no Tavām aizvadītās vasaras skaņām būs tieši Take A Walk.

14. Mumford & Sons — I Will Wait

Trīs gadus pēc tam, kad Markuss Mumfords un draugi atzina, ka tā bija viņu vaina un viņi visu šoreiz ir pamatīgi ir sačakarējuši, vīri ir atpakaļ, lai pateiktu, ka ir gatavi gaidīt. Ir neiespējami nevilkt paralēles starp nu jau leģendāro Little Lion Man un I Will Wait, kas ļoti pārliecinoši soļo pretī tādam pašam titulam, nevar nepamanīt stāsta turpinājumu. Katram no mums reizēm pienāk mirklis, kad mēs sastopam kādu, kuru ir vērts gaidīt lai vai tur vai kas, un Mumford & Sons šīs sajūtas ir spējuši iemūžināt kā vēl neviens līdz šim!

13. Of Monstres And Men — Little Talks

Mēs parasti cenšamies Jums parādīt to, kas mūzikas pasaulē notiks nākotnē, nevis slavas saulītē turēt dziesmas, kuras par jaunām nosaukt varētu tikai top 40 staciju klausītāju, taču jau trešo reizi savā topā esam spiesti vienu tādu iekļaut. Ja 2010. gadā mums nācās kapitulēt Let’s Go Surfin’ popularitātes priekšā, bet pērn — Pumped Up Kicks izpelnījās šādu godu, tad šoreiz nespējam ignorēt Little Talks panākumus. Ir pilnīgi vienalga, ka īslandieši sāka skanēt jau 2011., jo ticam, ka tieši šovasar ikvienam no Jums bija kāda vasaras nakts, kuras laikā tika kliegts līdzi skanīgajam „hey”!

12. The Shins — Simple Song

Šī gadsimta indie parauggrupas The Shins jaunākā albuma galvenā singla nosaukums drīzāk atgādina par iepriekšējiem grupas hītiem un arī kādu citu, nekonkrētu Port of Morrow skaņdarbu, jo, lai gan dziesma kaut kāda ziņā ir ļoti vienkārša, tomēr tā ir pirmā kompozīcija grupas karjerā, kad tiešām ir sajūta, ka tās laikā var uzsprāgt teju jebkurš stadions. Pacilājoša ģitāra, efektīgs pants un piedziedājums, ko dziedāt visiem visiem. The Shins stilā ieturēts stadionroks? Tas joks, protams, ir smieklīgs, bet, kā izrādās, uz papīra ir arī pietiekoši gaumīgs, skanīgs un pilnīgi noteikti pelnījis gūt atzinību kā viens no šī gada labākajiem savā jomā. Varētu teikt, ka šis ir tas gadījums, kad joks ir tik smalks, ka tas nemaz īsti nav smieklīgs.

11. The Vaccines — Teenage Icon

Vakcīnas šovasar paspēja ne tikai izdot savu otro albumu, bet arī paviesoties Latvijā, liekot Positivus festivāla apmeklētājiem ļauties pamatīgām dejām dubļos. Teenage Icon spilgti raksturo jaunu The Vaccines skanējumu, kas redzami atšķiras no debijas ieraksta. Viss ir kļuvis nopietnāks, pārdomātāks un pārliecinošāks. Viens gan nav mainījies — grupas mūzika joprojām skan gana ātri un trakulīgi, līdz ar to The Vaccines īstā būtība tepat vien ir.

10. Purity Ring — Fineshrine

Zvaigžņota nakts, divi iemīlējušies jaunieši piekļaujas ciešāk viens otram un uzšķērž viens otra krūškurvi... pag, ko? Tieši šāda reakcija rodas pirmo reizi ieklausoties Fineshrine tekstā. Purity Ring zem lēnā gabala ārienes ir paslēpuši sev ierasti grotesku tekstu par mīlestību, kas ir tik dziļa, ka dziesmas galvenā varone vēlas, lai viņas iemīļotais saplūstu ar viņu, izmantojot jau pieminēto uzšķēršanas metodi. Jā, Fineshrine ir mīlas dziesma sociopātiem, bet perfekti producētais pavadījums un Meganas Džeimsas cukursaldie vokāli padara to par sasodīti skaistu gabalu. Tik skaistu, ka nevarējam to neiekļaut arī savā gada dziesmu topā.

Nobeigumā padoms puišiem — ja Tava mīļotā meitene Tev saka "Es grbu sajust Tevi iekš sevis", krūškurvja uzšķēršana nepavisam nav tas, ko viņa ar to domā (ja vien viņa nav garīgi slima).

9. Michael Kiwanuka — Home Again

Ir apbrīnojami, cik ļoti daudznozīmīgi reizēm spēj būt dziesmu vārdi, īpaši tie, kuros viss ir šķietami pateikts tieši, skaidri un saprotami. Home Again ir dziesma par mājām, atgriešanos, mīlestību, ilgām, sapņiem, patiesību, to mirkli, kad saproti, ka beidzot ir jādodas tālāk, lai atkal nonāktu saskaņā ar sevi, kā arī pilnīgi jebko citu, kas ir tuvs, mīļš un aktuāls tieši Tev. Turklāt muzikālais skaistums liek saprast — ja nu gadījumā atkal esi kaut kur pazudis, šis ir īstais pavadījums, lai atkal pasmaidītu un saprastu, cik viss patiesībā ir lieliski!

8. Death Grips — I've Seen Footage

Death Grips, ļoti iespējams, ir dīvainākā grupa uz pasaules (ja neskaita grupu Titāniks) un šķiet, ka viņiem pašiem šāds statuss tīri labi iet pie sirds. Šī gada laikā viņi ir paspējuši neizprotami noslēgt līgumu ar popmūzikas ierakstu kompāniju Epic, izdot albumu, ierakstīt vēl vienu albumu, uzmest to pašu ierakstu kompāniju, nopludinot jauno albumu internetā, kā arī daudzas citas trakas lietas. Viņu singls I've Seen Footage, ļoti iespējams, ir viens no viņu vieglāk saprotamajiem darbiem, tomēr tas tik un tā izklausās pilnīgi traki. Tajā pašā laikā tas ir vienkārši perfekts ballīšu gabals, kura līdzība ar astoņdesmito gadu hitu Push It gribot negribot liek aizdomāties par to, kā izklausītos Salt-n-Pepa, ja viņas būtu piedzimušas 20 gadus vēlāk un būtu bārdaini veči.

7. Miike Snow — Paddling Out

Mirklī, kad tika pieteikts Paddling Out, ikvienam bija skaidrs — ar jaunu Animal, Silvia vai Black & Blue radīšanu trio nav nolēmis nodarboties, tā vietā vēl pārliecinošāk soļojot uz ikvienas pasaules deju zāles pusi. Klausoties Paddling Out kājas cilājas pašas no sevis, gurni sāk kustēties, bet pēdējo sekunžu laikā mute uz dīdžeja pusi velta draudīgus „atkārtot” saucienus, kuri nebeidzas, līdz atskan kārotais. Tiesa, ja šobrīd dejo pie sava datora monitora, pēdējo daļu aizstāj nekontrolējama rokas kustība uz pogas „repeat” pusi.

6. Alabama Shakes — Hold On

Šīs apvienības sakarā, kas patiešām nāk no Alabamas štata, bieži tiek pieminēti dažādi mītiski tēli — hipiji, Dženisa Džoplina un tamlīdzīgi zvēri. Tiesa, tiek piemirsti tādi mūsdienu jaukumiņi kā Kings of Leon. Grupas “dziļi rokmūzikas saknēs balstītajā mūzikā” ir novērojamas daudzas līdzības ar šo stadionkolektīvu, kuri savas daļrades sākumposmā spēlēja kaut ko līdzīgu. Jāatzīst, ka Hold On pierāda, ka viņi kopumā ir profesionālāki mūziķi, ar izteiksmīgākām, veiklākām melodijām, bet pats galvenais šī skaņdarba spēks ir tā siltā, patīkamā un dzīvā noskaņa, kas katra mūsdienu hipija dvēselei liek priekā uzmirdzēt.

5. The Black Keys — Little Black Submarines

No pērnā gada beigās izdotā albuma El Camino vislielāko popularitāti ieguva singls Lonely Boy (lielā mērā arī pateicoties grūti aizmirstamajam videoklipam). Toties mūsu topā vietu atradis cits The Black Keys veikums. Little Black Submarines sākas mierīgi, lai pēc tam pāraugtu mežonīgā rokdziesmā. Pēc šādas konstrukcijas ir veidotas neskaitāmas dziesmas, bet ne visos šajos gabalos slēpjas tādas emocijas kā šajā. Smeldzes pilns (var pat teikt, ka pat sirdi plosošs) skanējums, kas neatstāj vienaldzīgu, jo ir kā radīts, lai aizskartu pat dvēseles tālākos nostūrus.

4. Bat For Lashes — Laura

Bat For Lashes jaunā albuma pirmais singls sākas it kā klusi un neievērojami, bet, kad pēc četrām minūtēm dziesma ir beigusies, to neievērot un palikt vienaldzīgam ir visai grūti. Visvairāk šeit aizrauj tas, cik daudz ir bijis iespējams panākt ar minimālistisko klavieru aranžējumu (kas, starp citu, Bat For Lashes albumos ir visai neierasti) un Natašas Kānas balsi. Tieši viņas izjustais dziedājums ir tas, kas visvairāk izceļ šo dziesmu, un brīdī, kad tā sasniedz kulmināciju un atskan "Ooh Laura, you're more than a superstar", notrīs ne viena vien iekšējā stīga. Neatkarīgi no tā, vai šī dziesma ir sarakstīta par reālu personu, iedomātu tēlu, vai kādu no Natašas Kānas alter ego, nezūd iespaids, ka pašai tās autorei tā nozīmē visai daudz.

3. The XX — Angels

Angels ir tādi pati kā viss Coexist — absolūts muzikālais minimālisms, ledains tuksnesis, kurā reizēm parādās kāda skaņa, kas liek saausīties, lai saprastu — tā bija kāda patiesa skaņa, vai arī klausītājs ir pārklausījies, un viņš joprojām ir viens pats, savā vientuļajā un klusuma pilnajā pasaulē. Dziesma ir kā mūžīgās alkas pēc tā vienīgā un īstā, kurš it kā ir tik tuvu, bet patiesībā — tik sasodīti tālu, ka gribas saķert galvu, sākt plēst matus no galvas, un, nometoties ceļos, skaļi kliegt ar cerību, ka varbūt beidzot tapsi sadzirdēts. Diemžēl tas nenotiek, un Tu joprojām paliec iesprostots savā pasaulē. Sasodīti skaistajā, bet vientuļajā pasaulē.

2. Arctic Monkeys — R U Mine?

Arī mūsu 2011. gada topā Arctic Monkeys ar drūmi episko Don't Sit Down 'Cause I Moved Your Chair bija ļoti augstā vietā, bet šogad šefiltieši ir pakāpušies vēl par divām pozīcijām augstāk, aizņemot 2. ailīti. R U Mine? ir fantastisks garāžroka un rokenrola kokteilis ar tādiem uzsvariem, kādus spēj piedāvāt vienīgi Arctic Monkeys. Lieliskas ģitāras melodijas, satraucoši smags skanējums un teicami vārdi veido tieši to, ko no šīs grupas vēlas gandrīz ikviens. Latviešu valodā grūti atrast piemērotu vārdu, lai tas vienatnē spētu raksturot šo dziesmu, tādēļ jāņem talkā angļu — "badass"!

1. Jack White — Sixteen Saltines

Džeka Vaita mežonīgais singls Sixteen Saltines par eRoks.lv gada dziesmu kļuva visai pārliecinoši — tā bija vienīgā dziesma, ko katrs no mums iekļāva vismaz savā top 5. Tas gan nepavisam nav pārsteidzoši, jo tā pavisam noteikti ir viena no gada aizraujošākajām kompozīcijān. Sixteen Saltines sāk spārdīt pakaļu jau no pirmajiem ģitāras akordiem un brīdī, kad Džeks Vaits iedziedas "She's got stickers on her locker", jau ir skaidrs, ka tā tas turpināsies līdz pat dziesmas beigām. Un tas nekas, ka šoreiz pavadošā grupa ir krietni lielāka un pie bungām nav Megas Vaitas — Sixteen Saltines šūpo un krata tikpat spēcīgi, cik The White Stripes spēcīgākie gabali. Šis ir rokenrols tā tīrākajā izpausmē un kārtējais apliecinājums Džeka Vaita lielmeistara statusam. Esam priecīgi tieši šo prezentēt kā eRoks.lv 2012. gada Gada dziesmu!

Mixtape ar dziesmu top 25 vari lejuplādēt šeit.