Post-roks 2016. gadā kā zināms ir miris un populārs tikai Krievijā. Tāpēc pat vienas no žanra populārākajām un (iespējams?) labākajām grupām Explosions In The Sky jaunākais singls tiek sagaidīts ar ļoti šķidru aplausu vētru. Žēl, ka tā, jo dziesma galīgi nav slikta. Ātra, īsa un ar jaukiem elementiem no matemātiskā roka, kas grupas daiļraidē līdz šim nav parādījušies. Diezvai ar tik ņipru gabalu grupai izdosies iekļūt kādas Holivudas filmas skaņu celiņā.

Wild Nothing ir viena no tām grupām, kas māk attīstīt, mainīt skanējumu, bet tajā pašā laikā saglabāt savu es. Laika gaitā piedzīvojot pārmaiņas, viņi nezaudē spēju veidot kvalitatīvus un augsti novērtētus ierakstus. Par tādu visticamāk kļūs arī februārī gaidāmais Life Of Pause, no kura vispirms gada izskaņā tika publicēts singls visai skaļais singls To Know You. Tas radīja asociācijas ar austrāliešiem Cut Copy, ja viņi savā skanējumā vairāk izmantotu ģitāras. Jaunam gadam sākoties, Wild Nothing publicēja vēl vienu singlu, skaisto skaņdarbu ar nosaukumu Reichpop, kas, protams, liek domāt par minimālisma komponistu Stīvu Reihu. Ievadā skanošā marimba, ko palīdzēja ierakstīt Stokholmas Radio simfoniskais orķestris, šķiet, ir vēl viens mājiens uz to. Galu galā pats Džeks Teitums, grupas dibinātājs un dziesmu autors, intervijās ir atzinis Stīvu Reihu par vienu no savām galvenajām ietekmēm. Savienojot šo ietekmi ar grūvīgu basu, ierasto Teituma vokālu un trokšņainām ģitārām sanāk Reichpop, kas ir gaidāmā albuma ievadskaņdarbs. Tas ieintriģē, un jau šobrīd ir grūti sagaidīt brīdi, kad pie mums nonāks vēl viens kvalitatīvs un sapņains albums no Wild Nothing.

Pavisam drīz būs laiks no šķūņa izvilkt ārā savu grilu, lai varētu pilnībā izbaudīt Kanje Vesta jaunāko albumu, ko viņš nodēvējis par mūziku, kas lieliski piemērota barbekjū. Tieši tā – diena, ko jau vismaz divus gadus gaida daudzi Kanjes klausītāji, SWISH plates izdošana nav vairs aiz kalniem! Bet par visu pēc kārtas. Vakar no rīta, līdzīgi kā tas bija 31. decembrī, Kimas Kardašianas twitter kontā parādījās informācija, ka turpmāk katru piektdienu tiks publicēta viena jauna Kanjes dziesma. Līdzīgi notikumi risinājās jau pirms My Beautiful Dark Twisted Fantasy izdošanas, tāpēc varēja nojaust, ka SWISH gaidāma drīz. Vēlā vakarā parādījās, bet tikpat drīz pazuda, dziesma Real Friends ar fragmentu no vēl vienas dziesmas No More Parties in LA, kurā piedalās Kendriks Lamārs, bet producējis Madlib. Kendriks, Madlib un Kanje ir kombinācija, kas iepriekš varētu rādīties tikai sapņos hiphopa cienītājiem, un tas arī skan fantastiski, tāpēc ceram, ka drīz to dzirdēsim pilnā versijā. Real Friends noskaņa ir citādāka un ar noslēgumu, kas atgādina Wolves bītu, liek domāt, ka šis varētu būt skaņdarbs no gaidāmā albuma. Lai gan noskaņas ziņā tas vairāk saistās ar SWISH, teksts un plūdums jeb flow atgādina Late Registration vai pat College Dropout laikus. Taču, ja toreiz Family Business viņš uz visu raudzījās pozitīvāk, naivāk, tad Real Friends gadījumā tas ir daudz skarbāk. Pagājušajā nedēļā izdotais frīstails Facts varbūt kādam lika vilties, bet šie jaunie skaņdarbi atgriezīs ticību un liks nepacietīgi gaidīt jauno albumu. Ilgi gaidītais SWISH, starp citu, tiks izdots 11. februārī. Atliek tikai piebilst, ka Yeezy season is finally here!

Chairlift ir grupa, par kuras eksistenci ik pa laikam gadās aizmirst un atcerēties tikai izdzirdot kādu viņu dziesmu vai uzzinot par jaunu albumu no viņiem. Tam varētu būt saistība gan ar to, ka kaut ko jaunu viņi izdod reizi četros gados, gan ar to, ka, lai gan viņu albumi ir bijuši solīdi, dziesmu, kas pamatīgi iespiežas atmiņā, tajos ir maz (par tādu uzskatu vienīgi pirmā albuma singlu Bruises). Tomēr šķiet, ka ar šomēnes gaidāmo trešo dueta albumu Moth tas vairētu mainīties. Dauzdsološi bija jau pirmie albuma singli Ch-Ching un Romeo, bet nupat iznākušais Crying In Public ir līdz šim veiksmīgākais no tiem. Tā ir skaista, pieklusināta un emocionāla popdziesma, kas Kerolainas Polačekas vokāla skanējuma dēl nedaudz atgādina Imodženu Hīpu vai viņas projektu Frou Frou (vai, kā izteicās kolēģis Rūdolfs, Hīpas producēto dziesmu pēdējā Teilores Sviftas albumā). Jā, dziesmas piedziedājums nedaudz balansē uz banalitātes robežas, bet to nepārkāpj, un šādas lipīgas melodijas, iespējams, ir tieši tas, ka Chairlift šobrīd ir nepieciešams.

Šis ir pirmais singls no Yeasayer gaidāmā ceturtā studijas albuma Amen & Goodbye. I Am Chemistry attaisno uz sevi liktās cerības, bet tajā pašā laikā atstāj mazliet rūgtu pēcgaršu. Singla noformējumā ir sastopams tieši tas, ko no šī Bruklinas kvarteta varēja gaidīt. Ir viegli plūstoša melodija, kas balstās uz elektroniskās mūzikas fragmentiem un ir atgriezusies arī apsolītā ģitāru klātbūtne, kas bija maz sastopama Fragrant World ierakstā. Tomēr pēc pirmajām klausīšanās reizēm nepamet sajūta, ka pārāk liela ieciklēšanās uz ģitāru atgriešanos, ir radījusi muļķīgu naivuma sajūtu, ka jaunais ieraksts būs daudz tuvāks All Hours Cymbal. Par dziesmas skaistāko momentu gan jāatzīst vokālās grupas The Roches dalībnieces vokālo partiju ar klavierēm fonā, kas pat ļoti atgādina debijas ieraksta skanējumu.

White Denim varētu uzskatīt par mūsdienu hipijmūzikas Steely Dan. Apbrīnojama tehniskā varēšana, kas grupas mūziķus padara par nestilīgiem nūģiem, nebaidīšanās nebūt aktuāliem un plaša mētāšanās, kas gan ir diezgan konservatīva, pa dažādiem žanriem. Iespējams pienāks tas brīdis, kad fanot par White Denim būs ironiski stilīgi. Kamēr mēs visi gaidām kad tas notiks, grupa piedāvā jaunu rokenrola grāvēju, par kura skanējumu pilnībā visu pasaka jau tā nosaukums.

Cross Record janvāra beigās gaidāmais albums ar Star Wars cienīgo nosaukumu Wabi-Sabi daudziem kļūs par pirmo lielo, negaidīto 2016. gada atklājumu. Vismaz tā var secināt noklausoties līdz šim iznākušos singlus. Iespējams jaunākā dziesma Basket vismazāk raksturo grupas skanējuma arsenālu, kur Sharon Van Etten cienīgā, viegli saprotamā melanholija sastopas ar smagnējām ģitārām no dažādiem "post" žanriem. Bet Basket ir pietiekami laba dziesma, lai iepazītos ar šo grupu.

Šorīt daudziem Kanje Vesta cienītājiem, iespējams, bija deja vu sajūta, jo 1. janvāra rīts ar Kanjes dziesmu tika iesākts arī pērn, kad tika publicēts Only One. Līdzīgi kā toreiz, tas bija negaidīts pārsteigums, ko šoreiz nakts vidū Kima Kardašiana izziņoja savā twitter kontā. Tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ vēl negulēja vai neaizrāvās ar svinēšanu un seko Kimas kontam, tas bija iemesls palikt nomodā vēl pāris stundas, gaidot to. Facts gan galu galā neattaisnoja haipu, kas šo stundu laikā radās, cerot, ka mūs gaida vēl viens grāvējs, līdzīgi kā bija ar All Day, Fade vai Wolves pagājušajā gadā. Bīts, kas būtībā tika aizņemts no Dreika un Future skaņdarba Jumpman, skan salīdzinoši klusi un no Kanjes producēšanas prasmēm kopumā tika gaidīts vairāk. Tiesa, spriežot pēc rindām, kurās ir atsauces uz visai neseniem notikumiem, piemēram, Stīva Hārvija izgāšanos Miss Universe konkursā, nosaucot nepareizo uzvarētāju, var domāt, ka tas tika rādīts īsi pirms publicēšanas, steigā. Tādēļ pastāv iespēja, ka tas nebūs atrodams jau pagājušajā gadā solītajā platē SWISH. Facts klausīšanās nebūt nav sliktākais veids, kā turpināt gaidīt albumu, jo to ievada lieliskais Father’s Children sempls, kā arī Kanje nemaz nedzied, kas daudziem nepatika, piemēram, Only One gadījumā.

Kā pie svētdienas un dikti saulainas atvasaras dienas, iedomājos, ka iederētos atkal būt uz tā paša viļņa, uz kura biju visu vasaru. Atzīšos - es esmu ļoti apmāts ar lielisku un pat episku indīpopa mūziku, tāpēc, daloties sajūtās, aicinu noklausīties vienu no personīgi manām šīs vasaras himnām - Oregonas / Losandželosas grupas flor satraucoši telpisko dziesmu Warm Blood. Burtiski kāpjot debesīs, nevar palikt vienaldzīgs pret trendīgo un rezonējošo skanējumu, un es pat gribētu uzdrošināties teikt, ka dziesma līdztekus citiem episkā popa gabaliem, ir viena no labākajām, ko esmu dzirdējis šogad. Bez māņiem un vilcināšanās, Warm Blood kaut kādā veidā karstu laiku padara tveicīgu, siltās asins plūsmas norāda uz dedzīgu un kūsājošu prieku, un aiznes pa vējam ikvienu, kas seko līdzi dziedājumam. Manuprāt, ļoti dzīvīgi un iedvesmojoši.

Kaut kad pavasarī Deerhunter solists Bredfords Kokss solot jauno albumu kā galveno ietekmi minēja episkā austrāļu popa meistarus INXS. Kas atceroties grupas iepriekšējo, raupjā garāžroka ierakstu Monomania tik ļoti neizbrīna.

Jauno grupas singlu pavada jestra fanka ģitāra, kas ir pilnīgs jaunums grupas arsenālā. Tiesa biedējoši depresīvā Deerhunter noskaņa nekur nav pazudusi. Lai gan Snakeskin var uzskatīt par popdziesmu, tomēr intuīcija saka priekšā, ka grupas jaunais albums, kas gaidāms oktobrī, varētu būt dīvainākais un eksperimentālākais grupas diskogrāfijā

Līdz The Libertines otrai atnākšanai nācās gaidīt 11 gadus, tas neskaitot viņu Redingas un Līdsas festivāla uzstāšanos 2010. gadā. Pēc ilgās pauzes izziņotais albums (tiks izdots 4. septembrī) būs tikai trešais grupas 18 pastāvešanas gados. Enerģija joprojām ir jūtama, bet tā vairāk atgādinā sajūsmu par atkal redzēšanos un atrašanos līdzās uz vienas skatuves. Rādās, ka vecais draugu tandēms ieņēmis kārtējo elpu un pat pamanījies izspiet nelielus pozitīvu emociju uzplūdus no mūžīgi nopietnā basista Džona Hasala. Gunga Din pat varētu saukt par klasisku The Libertines kompozīciju ar raksturīgajiem Dohertija – Barata „viens pants tev, viens pants man“ vokāliem. Arī nelielā kompozīcijas regeja ietekme nav nekāds jaunums grupas daiļradē. Atliek tikai cerēt, ka Anthems for Doomed Youth sevī slēpj vēl pa kādai alternatīvā indie roka veterāniem raksturīgai kompozīcijai ar ko palutināt savus fanus. Par visu pārējo atliek tikai turēt īkšķus.

Pagājusi jau gandrīz nedēļa, bet beidzot arī man ir izdevies noklausīties jaunāko Beka Hansena veikumu. Dreams ir pirmais jaunais Beck singls kopš pērnā gada ieraksta Morning Phase, kas izpelnījās Grammy balvu (savā ziņā diezgan liels pārsteigums) kā gada labākais ieraksts. Jau likās, ka mākslinieks būs uzgriezis muguru savām eksperimentālo ierakstu dienām, bet Dreams atstātais iespaids ir pilnīgi pretējs. Ir notikusi atgriešanās pie pamatiem un muzikālais hameleons atkal izklausās tuvu savai labākajai formai. Kā jau zināms tikai pats Hansena kungs var sev traucēt būt tik lielai popzvaignei, cik vien sirdij kārojas. Piecas minūtes elegantas un aizraujošas funk mūzikas ar ģitāru ritmiem, kas ātri iesēžas atmiņā šovasar varētu iekustināt arī pa kādai deju grīdai. Dziesma, iespējams, ļoti asociējas ar hitiem, kas ik vasaru iznāk no kādas indie grupas debijas ieraksta (Foster the People who?).  Atšķirībā no citiem Beck ir maz šķēršļu, kas traucētu radīt lieliskas dziesmas, jo viņa hitus drīzāk uzskaita pec žanriem nevis albumiem, kuros tie iekļauti. 

1990. gads un Yo La Tengo izdod kaverversiju albumu Fakebook. Dīvaini, ka kaut kāds kaverversiju albums kļūst par grupas izlaušanās albumu un kopš tā laika grupa spējusi saglabāt ļoti augstu radošo potenci, kas ir pārsteidzoši, jo kā zināms visas grupas vienā brīdī sāk spēlēt kaut ko, kas nav tik labs kā jaunības dienās.

2015. gadā grupa plāno izdot turpinājumu leģendārajam Fakebook. Automatic Doom ir dziesma no grupas The Special Pillow, par kuru internetā ir ļoti grūti kaut ko atrast. Zināms ir tikai tas, ka tā nāk no Yo La Tengo dzimtās pilsētas Hobokenas.

Par pašu dziesmu - tas ir tipisks Yo La Tengo sešdesmito gadu popmūzikas paraugs. Ar nelielu kantrī ietekmi un galvu reibinošu ģitāras solo dziesmas beigās.

Sidnejas garāžu pankrokeri, ar aurojošo vilku Shogun priekšgalā, vienmēr šķitusi tāda grupa, kura izdod vienu albumu un tad ieslīgst aizmirstības neceļos. Augustā gaidāms grupas otrais albums un jau tagad ir skaidrs, ka tas būs grupas pēdējais. Tā kā šādām pārdomām tomēr ir kāds loģisks iemesls.

Par dziesmu visu pasaka jau tās nosaukums un garums. Īsts sex, drugs and rock and roll, kas kādam, kuram Austrālijas mūzika saistās ar Kailiju vai Kevinu (tas kurš no Tame Impala) varētu radīt neciešamas galvassāpes.