Intro.lv 2020. gada labāko Latvijas albumu TOP 15
Rakstot par gada labākajiem albumiem pasaulē, izcēlām to, ka 2020. gads mūzikā, mūsuprāt, ir bijis patiesi daudzveidīgs un piesātināts, un mums ir patiess prieks, ka to pašu varam teikt arī par pašmāju mūziķu ierakstiem.
Par spīti pārbaudījumiem, ko šis gads atnesa mūsu jau tā nelielajai mūzikas industrijai, kandidātu uz mūsu topa piecpadsmitnieku nebūt netrūka un veikt izvēli starp tiem ne vienmēr bija viegli, tāpēc cīņa par pieejamajām vietām topā bija īpaši spraiga. Runājot sporta terminoloģijā, vairākus albumus no iekļūšanas mūsu latviešu albumu topā šķīra vien sekundes simtdaļa. Tāpat gribas izcelt to, cik daudzveidīgi albumi šogad ir iekļuvuši šajā apkopojumā — tajā atrodamo žanru uzskaitījums sniedzas no popa līdz metālam, kas ļauj secināt, ka vidējā kvalitātes latiņa turpina celties visā Latvijas mūzikā kopumā. Tāpēc esam pārliecināti, ka kaut ko sev pa prātam mūsu latviešu mūzikas topā varēs atrast jebkurš šo rindu lasītājs. Lai patīkama klausīšanās un atbalstiet pašmāju mūziķus!
15. Oghre — Grimt
Progresīvais/sludge metāls Latvijā nav tā pati izplatītākā kombinācija, taču Oghre jau pāris gadu ir uzņēmusies tieši šādas alķīmiķu cienīgas mikstūras veidošanu. Lai nu kā, Grimt ir otrais albums triloģijā, kas saistīta ar ķīmiskajiem elementiem — skābekli, ūdeņradi un oglekli. Šis konkrētais albums ir veltīts tieši ūdeņradim, un pat tie, kam nav pārāk laba ritma izjūta, spētu izjust, ka taktsmēri, kuros grupa dažbrīd spēlē, liktu nosvīst pat Tool. Muzikāli albums ir patīkams ceļojums Latvijas smagajā mūzikā, kas būs piemērots arī tiem cilvēkiem, kas sevī nejūt iekšējo metālistu, jo dziesmas ir baudāmas arī vienkāršiem mūzikas mīļiem.
14. MARTA — Lietas, kas notiek manā galvā
Iespējams, daudziem tas ir pārsteigums, taču MARTAS debijas albums ir nenoliedzams notikums. Iespējams, kopš 2017. gada neviens pašmāju mūziķis nav tik ļoti progresējis kā MARTA, kuras Lietas, kas notiek manā galvā ir absolūts pretstats miniplatei Pai Pai, īpaši jau tekstu ziņā. Šo pāris gadu laikā popdīva ir pamatīgi pielikusi, atradusi neskaitāmas jaunas iedvesmas, un nu, pateicoties DJ Rudd pieskārienam, neizklausās ne par kripatiņu sliktāk kā jebkura pasaules aktuālākā popzvaigzne. Var jau būt, ka Lietas, kas notiek manā galvā nav perfekts albums, taču tas ir, iespējams, labākais mūsdienu popmūzikas paraugs Latvijā pašlaik.
13. Stūrī zēvele — Labvakar
Stūrī zēvele trešais albums, kas savu nosaukumu atradis kā iepriekšējo ierakstu Labrīt! un Labdien sekotājs, turpina priecēt grupas klausītājus ar vienu atmosfērisku popdziesmu pēc otras. Grupa joprojām ļauj paskatīties uz dažādu autoru dzeju no jauna skatupunkta, ievijot to savā nevainīgajā un maigā indīpopa skanējumā. Labvakar liek domāt par gluži ikdienišķām un vienkāršām lietām, dzejai acu priekšā uzburot dažādas ainas, bet mūzikai tās izkrāsojot gan saulainos, gan brīžiem dramatiskos toņos. Tāpat nenoliedzams ir arī grupas progress un spēja radīt arvien nobriedušāku un pārdomātāku mūziku, kas iezīmējas arī dziesmu garumā — ja Labrīt! vairākas dziesmas, ieskaitot labi zināmo Tauriņi, bija aptuveni divas minūtes garas, šobrīd Stūrī zēvele pietiek ideju arī piecas minūtes gariem gabaliem, kvalitātei tikai ceļoties. Izpildoties šiem nosacījumiem, rezultāts ir loģiski patīkams.
12. Goran Gora — Renesanse
Šķietami nemanāmi, bet nebūs melots sakot, ka Goran Gora ir kļuvis par mūsdienu Latvijas mūzikas klasiķi. Kaut debijas albumam Jetlag vēl nav pat 15 gadu, un arī pasē redzamais Jāņa gadu skaits vēl ir gana zems, mūziķis jau labu laiku ir pāraudzis vajadzību radīt hitus, lai ar savu mākslu atstātu paliekošas pēdas un tiktu sadzirdēts. Renesanse tam ir izcils piemērs. Gorans allaž ir flirtējis ar dažādiem elektroniskiem elementiem un citām atkāpēm no klasiskās dziesminieka birkas, taču šie sānsoļi vēl nekad nav bijuši tik krasi un drosmīgi. Albums nelīdzinās nekam citam, ko viņš iepriekš ir radījis, turklāt tie nav pašmērķīgi muzikālie meklējumi sava tēla vitalizēšanai, bet gan apzināts solis, lai klausītāju uzrunātu tādā veidā, kāds iepriekš gluži vienkārši nebija iespējams. Vienīgais, kas strādā pret šo ierakstu — tas iznāca aprīļa sākumā, pašā pandēmijas neskaidrības epicentrā, kā rezultātā ieguva mazāku rezonansi, kā būtu pelnījis. Ja arī esat palaiduši šo garām — tagad ir īstais brīdis atgūt iekavēto!
11. ĀRES — Nākums
Nākums ir trešais solis ĀRES muzikālajā ceļā, kura virzienu duets ir saglabājis nemainīgu — instrumentāli skaņdarbi, kuros postroka ietekmes tiek paņemtas aiz rokas un ievestas sarežģītā citu žanru labirintā. Ik uz soļa ir gan elektroniskā mūzika, gan šķietami lipīgāks sintpops, gan pat neliela deva deju mūzikas. Lai arī šis virziens Jānim un Andrejam nav nekas jauns, šoreiz grupa skan vēl fokusētāk un pārliecinošāk, turklāt skaņas savienojas tik meistarīgi, ka Nākums brīžiem atstāj kādas episkas filmas skaņu celiņa iespaidu, kur ik uz soļa ir gan iespaidīgi dabas skati ar plašām pļavām un asām klintīm, gan spriedzes pilni brīži. Arī pati grupa neslēpj, ka tieši skaņas plašums ir tas, ko viņi vēlas savā mūzikā sadzirdēt, kā rezultātā atliek tikai atzīt, ka ĀRES savu darbu ir paveikuši teicami un ekspektācijas piepildījuši — atliek tikai atbrīvot prātu un izbaudīt.
10. Tesa — Control
Kaut arī Control ir nu jau sestais Tesas albums, šis ir pirmais grupas ieraksts, kas pilnībā sastāv tikai no instrumentāliem skaņdarbiem. Šoreiz trijotne iedvesmojusies no noise un ambient žanriem, kas Tesai raksturīgo postmetāla skanējumu iekrāso vēl tumšākos un masīvākos toņos, padarot Control par viendabīgu plūsmu četrdesmit divu minūšu garumā, kur iepriekšējā kompozīcija savijas ar nākamo. Šo svaigo skanējumu viņiem palīdzēja noslīpēt Džeimss Plotkins, kas māsterēja šo ierakstu un ir strādājis ar tādiem prominentiem vārdiem eksperimentālā metāla lauciņā kā Sunn 0))), ISIS un Earth. Kā portālam TVNET atklāja grupas bundzinieks Jānis Burmeisters, šajā vairāk nekā citos grupas albumos ir jūtams “gadu slogs”, kas izskaidro gan smagnējo plates noskaņu, gan zīmīgo nosaukumu Control. Kā nekā, nav joka lieta būt 15 gadus vienai no progresīvākajām Latvijas grupām, kas ar katru nākamo ierakstu turpina celt latiņu augstāk un augstāk.
9. Domenique Dumont — People On Sunday
Šogad varējām lepoties ar diviem latviešu mūziķu albumiem, kas tika apskatīti prestižajā Pitchfork mūzikas blogā, un Domenique Dumont jaunais albums People On Sunday bija viens no tiem. Kā pačukst priekšā nosaukums, šī plate ir skaņuceliņš leģendārajai vācu mēmai filmai People On Sunday. 1930. gada melnbaltās lentes šarms slēpjas tās vienkāršībā, jo parāda piecus jauniešus izbaudām siltu, saulainu dienu pirmskara Berlīnē. Tieši tādēļ mūzikai ir it īpaši svarīga loma šajā mākslasdarbā, kļūstot par filmas pamatvalodu un virzītājspēku. Šo uzdevumu uz saviem pleciem līdz šim ir uzņēmusies Īslandes eksperimentālā grupa Múm, kas pirms dažiem gadiem spēlēja filmas muzikālo pavadījumu vairākos festivālos, un nu savu interpretāciju par tēmu piedāvā arī Artūrs Liepiņš jeb Dunian savā projektā Domenique Dumont. Ja Múm versija bija diezgan industriāli ambienta, tad Domenique Dumont nododas daudz sapņainākām notīm. Maigā arfa atdarina liego vēju pie ezera, rotaļīgā flauta izstaro galveno varoņu prieku, kamēr brīnumains sintezatoru pavediens satur šo svētdienīgo bildi kopā. Burvīgs solis uz priekšu Domenique Dumont muzikālajā progresijā!
8. Sign Libra — Sea to Sea
Producentes Agatas Meļņikovas jeb Sign Libra debijas albums Sea to Sea ir ieraksts, kurā šķietami apvienojas nākotne un pagātne, jo tas vienlaikus izklausās avangardiski, tai pat laikā tajā var saklausīt arī ietekmes no Zodiaka un padomju ēras instrumentālās disko mūzikas, kā arī new age mūziķiem, kas pie mums bija populāri deviņdesmitajos. Rodas iespaids, ka Meļņikova šajā ierakstā ir mēģinājusi attēlot to, kā 2020. gada mūziku varēu iztēloties astoņdesmitajos, pie tam, kā albuma iedvesmas avotu izvēloties mēnesi, kura kolonizēšana jau ilgi dzīvojusi futūristu fantāzijās. Tomēr Sea to Sea dzirdamās sintezatoru melodijas arī vidējam mūsdienu klausītājam varētu šķist kas attāls un savāds, jo ir grūti atrast ierakstu, ar kuru to varētu salīdzināt. Līdz ar to, var visai droši teikt, ka šī albuma skanējums ir kas unikāls ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules mūzikas kontekstā.
7. ŪGA — LG ir HH
Vēsturiski Latvijas hiphopā ir dominējis vīrišķais dzimums, taču pēdējo gadu laikā arvien vairāk šo scēnu papildina sieviešu balsis. Pirms pieciem gadiem par sensāciju kļuva Zelma Jēgere jeb VIŅA, kuras pirmo pilnā garuma albumu varēja sastapt mūsu iepriekšējā gada topā, un tagad ir pienācis ŪGAS laiks. Īstajā vārdā Daiga Barkāne savu skatuves vārdu ieguva no saviem kolēģiem, kas nodēvēja viņu par 'odziņu uz tortes' puišu starpā, un tāpat varētu raksturot arī viņas repošanas stilu, kas izceļas ne tikai ar vārdu spēles un stāstu uzburšanas prasmēm, bet arī ar to, ka ir latgaliešu valodā. Viņas latgaliešu saknēm un kolektīvam Ausmeņa Records arī veltīta debijas plate LG ir HH (Latgalē ir Hiphops). Tieši tādēļ tajā dzirdēsiet gan lērumu citu latgaliešu reperu, gan klasiskus vecās skolas hihopa bītus no Ausmeņa Records bītmeikera DJ Valns. Patiesi spoža un autentiska debija, kas ievieš dažādību Latvijas hiphopa scēnā un cerams atvērs durvis daudziem jauniem māksliniekiem.
6. Židrūns — Kovārņu mazbērniem
Nu jau Židrūnu var dēvēt par Latvijas pagrīdes mūzikas leģendām. Grupa pamanījusies izdot virkni lielisku albumu, bet tai ir viens trūkums: tā dzied latviski. Ja tā nebūtu, bet viņi nāktu no Birmingemas vai kāda cita Anglijas miesta, tad šie vīri būtu ja ne pasaulslaveni, tad vismaz Britu salās noteikti. Neskatoties uz to, grupas jaunais veikums Kovārņu mazbērniem ir fenomenāls garāžas roka ieraksts. Vietām netīrs, vietām lirisks, bet vēl šur tur albums pamanās kļūt nepieklājīgi tiešs un uzdot jautājumus, uz kuriem atbildēt gribas vien pēc pāris štengriem dzērieniem. Židrūna kolektīvam ir izdevies radīt kaut ko, kas paliks Latvijas alternatīvās mūzikas kanonā vēl pāris gadus. Īpaši jāatzīmē albuma pēdējā dziesma Kikōnes dziesma, kuras vārdus sacerējis pāragri mūžībā aizgājušais Kikōne. Dziesmas vārdi ir tieši tikpat trāpīgi šodien, kā tie bija pirms padsmit gadiem, kad tie tika rakstīti.
5. Martas Asinis - Bauda
Martas Asinis samērā nejauši kļuva par kulta grupu. Grupas līderis Filips ir sasodīti produktīvs vīrietis, kurš pamanījies spēlēt Bērnības Milicijā un Mazajos Smirdīgajos Kociņos, kā arī izdot virkni albumu projektā Martas Asinis. Ja sākotnējie albumi tika ieturēti labākajās Latvijas indī-šmindī tradīcijās ar viegli elektrizētām akustiskajām ģitārām un tekstiem par divdesmitgadnieku dzīvi, tad jaunais ieraksts ir trīsdesmitgadnieku dzīves vivisekcija, kur darba ir par daudz, pohas ir smagākas, bet nav, kur noparkoties. Muzikāli šis viennozīmīgi ir pilnākais grupas albums, taču tam ir viens mīnuss — dzīvajā tas skan daudz labāk. Par to ikviens varēja pārliecināties koncertā Aleponijā, kad albums tika nodots tautās. Filips Derums ir mūsu paaudzei vajadzīgais dziesminieks, proti, tas, kurš māk pat visierastāko dzīves mizanscēnu pārvērst veselā piedzīvojumā.
4. Ozols — Y A U D A
Ozola muzikālā karjera tās vairāk nekā divdesmit gadu laikā ir gājusi cauri dažādiem periodiem, bet pēdējos gados par viņa firmas zīmi, šķiet, kļuvuši konceptalbumi. Astoņdesmito gadu gaisotnē ieturētajam Atpakaļ Nākotnē un futūristiskajam Neona Pilsēta šogad sekoja Y A U D A, kura dziesmās un skitos Ozols iezīmē bezbailīgo Nikija Yaudas tēlu, attēlojot viņa garo ceļojumu atpakaļ uz savu dzimto pilsētu. Tieši vienota stāsta veidošana visa ieraksta garumā ir viena no lietām, kas izceļ šo albumu citu šogad izdoto vidū, jo Latvijas hiphopā un arī mūzikā kopumā šādi izteikta naratīva albumi sastopami visai reti. Tikmēr otra ir Ozola auglīgā sadarbība ar tā producentiem — gan NiklāvZ, ar kuru Ozols, šķiet, jau saprotas no pusvārda, gan Helmuts Šteins savu darbu ir padarījuši perfekti, radot piesātinātas skaņu ainavas ar kurām apdarināt Ozola mūžam enerģisko balsi.
3. Arturs Skutelis - Lavīna
Pēdējo gadu laikā jau bija iespiedies prātā, ka aiz vārda Arturs Skuttelis seko “un Tvērumi”, tomēr, tā kā šī projekta darbība ir iepauzēta, bet Skutelim joprojām ir ko teikt, Lavīna ir viņa atgriešanās solo mākslinieka ampluā. Lai gan vienas pavadošās grupas vietā instrumentālo daļu šoreiz veidojuši vairāki producenti un albumā dzirdamās dziesmas tika ierakstītas un uzreiz izdotas pa vienai, beigu beigās Lavīna ir muzikāli ļoti viengabalains albums, kurā skaidri dzirdama tā radītāja vīzija. Protams, ir nedaudz dīvaini runāt par šo albumu 2020. gada kontekstā, jo liela daļa tā dziesmu tika izdota pat vēl 2018. gadā, tikmēr pilnais ieraksts dienasgaismu ieraudzīja ap šo laiku pirms gada, kad savu gada labāko pašmāju albumu apkopojumu bijām jau sastādījuši. Tomēr Lavīna ir pārāk spilgts albums, lai to varētu ignorēt formalitāšu dēļ, tāpēc atradām tam vietu šī gada topā.
2. Alise Joste — Šākātā
Alises Jostes atgriešanās pēc piecu gadu pauzes bijusi skaļa. Kā burtiskā nozīmē, jo diez vai kaut pirms gada kāds no viņas gaidītu tik plašu un pamatīgu skanējumu, tā pārnestā, jo, šķiet, nav tādas atzinības Latvijā, ko Šākātā līdz šim nebūtu saņēmis. Un tas ir absolūti pelnīti, jo jau no albuma pirmās klausīšanās reizes pirmās dziesmas pirmajām sekundēm uzreiz ir skaidrs, ka šis ieraksts ir īsts notikums, kas aizrauj un uzrunā momentāni. Kaut albums lielākoties tika radīts vēl pērn, šķiet, ka neviens cits ieraksts Latvijā šogad nav tik precīza laikmeta liecība kā Šākātā, kas par 2020. gadu nākamajām paaudzēm vēstīs vēl ilgi!
1. ansis — Liela māksla
Nosaukt ierakstu par Lielu mākslu ir neapšaubāmi ambiciozi, un šāda rīcība nekavējoties prasa arī atbildēt par saviem vārdiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka ansis par bazaru atbild un vēl vairāk. Liela māksla ir ne tikai muzikāli augstvērtīgs albums, kurā ansis nav kautrējies iekļaut visdažādākos semplus un citas idejas, kas raisa vienu pārdomu mirkli pēc otra un neļauj ne uz mirkli atslābt, bet arī ļoti atklāts stāsts par viņa pagātni, uzskatiem un mūsdienu pasaules novērojumiem. Ir jūtams neapšaubāms progress gan tekstos, gan kopējās noskaņas radīšanā, iznākumā klausītājam nogādājot albumu, kas vislabāko iespaidu atstāj, to baudot no A līdz Z. Lai vai skanētu Gaismas, kurā pavērsieni un dažādi stāsta elementi, kas pasniegti ne tikai repa, bet arī dialoga veidā, mainās ik stūra, īsa pamācība kriminālajā Jūrmalā Kauguri 1998 vai trāpīgais galvaspilsētas raksturojums Rīgā, ansis paliek uzticīgs saviem uzskatiem un savam redzējumam. Tas viss Lielu mākslu padara par vislielāko mākslu arī mūsu topā.
Visus topā iekļautos albumus vari noklausīties arī īpaši izveidotā plejlistē: