Intro.lv 2023. gada labāko Latvijas albumu TOP 15

Pēdējo nedēļu laikā esam iepazinušies ar Intro.lv versijām par gada labākajiem albumiem un dziesmām, kas nozīmē, ka nu varam beidzot pievērsties pašmāju mūzikas 15 spēcīgāko ierakstu apkopšanai. No cilvēkiem, kas Latvijas mūzikai seko gana pastarpināti, gana bieži sanāk dzirdēt, ka te jau nekas interesants nenotiek un visu laiku izceļas vienas un tās pašas sejas. Tad nu šis tops varētu būt īpaši veltīts tieši šiem ļaudīm — protams, sastapsimies arī ar jau pazīstamiem vārdiem, taču šoreiz esam izcēluši arī vairākus mūziķus, par kuru eksistenci līdz ierakstu apkopošanas sākumam nezināja pat daži no mūsu autoru vidus. Esam droši — šeit pārsteigumu un atklājumu jums netrūks, aiz svītras palika daudzi tiešām lieliski albumi, tāpēc ar lielāko prieku prezentējam 15 labākos albumus Latvijā 2023. gadā Intro.lv versijā!

15. Múr — Disbalanss

Disbalanss ir viens no jaunākajiem ierakstiem mūsu šī gada Latvijas albumu topa iterācijā. Izdots vien decembra sākumā, tas vēl tikai gaida savu ieskandināšanas pasākumu, taču arī šajā īsajā laika posmā Múr albums atrada ceļu līdz mums un paspēja pārliecināt par to, ka tas ir cienīgs atrasties labāko vidū. Lai arī kādam Múr varētu asociēties ar agrīnajiem ierakstiem angļu valodā, Disbalanss turpina minialbuma Nekas Vairs Nav Skaisti iesākto darbu pie dziesmām ar latviešu valodas tekstiem. Skanējuma pusē gan vilkt paralēles ar iepriekš izdoto ir sarežģītāk. Nebaidoties no pārmaiņām un eksperimentiem, Múr ir devusi priekšroku mūsdienīgiem elektroniskās mūzikas ritmiem. Ieraksta hronometrāža gan ir tikai 25 minūtes, attiecīgi tas izskan ļoti ātri un atstāj zināmu mazuma piegaršu, bet, iespējams, ka tas ir tikai pirmais vēstnesis kaut kam lielākam. Múr ir uz pareizā ceļa, un raudzīsim, kas sekos pēc Disbalanss pasaulē laišanas svinībām jau tuvākajā nākotnē.

14. mickeen — HYALITE

Par spīti tam, ka HYALITE ir Mika Pinzuļa jeb mickeen debijas albums, tā daudzveidīgums un noslīpētais skanējums šī fakta nezinātājam noteikti neatstātu pirmā ieraksta iespaidu. HYALITE ietvaros mickeen ir atradis veidus, kā savu mūzikas veidošanas stilu pieskaņot kā viesmāksliniekiem, tā dažādām savas iekšējās pasaules izpausmēm — viņa bīti atrod kopigu valodu gan ar ZEĻĢA un Oda repu, gan Madas balsi un veiksmīgi iznāk priekšplānā arī instrumentālajos gabalos. mickeen lieliski parāda, ka jūtas labi gan absolūtā elektronikas pasaulē, gan popmūzikā, tāpēc jācer, ka nākotnē viņam būs iespēja savu vispusīgumu attīstīt vēl tālāk.

13. Eliots, KRIVENCHY, Ricky Done Did It! — Zvejnieka Dēli

Eliots un KRIVENCHY šogad ir bijuši ražīgi, jo, līdzās jaunam Singapūras Satīna ierakstam (tas šoreiz palika nedaudz aiz strīpas), viņi gada sākumā izlaida arī albumu Zvejnieka Dēli kopā ar producentu un reperi Ricky Done Did It!. Šajā projektā visi no iesaistītajiem spējuši nodemonstrēt savas spēcīgās puses, Ricky Done Did It! izceļoties ar prasmīgu semplu izmantošanu, pārstrādājot motīvus gan no Zodiaka, gan no Sprīdīša filmas, gan Fugees. Tikmēr Eliots un KRIVENCHY lielākajā daļā albuma ir iegājuši savā zonā, skaitot ugunīgas rindas. Līdz ar to, šis albums piedāvā rīmēšanas meistarklasi ar kaudzi spilgtu citātu, kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc esam to iekļāvuši starp gada izcilniekiem.

12. GUSTAVO — Tagad tikai sākās

Gustavs Butelis jeb Arstarulsmirus Arsujumfus Tarus, bet “mums vajag atpakaļ GUSTAVO”. Jaunais GUSTAVO albums pie klausītājiem nācis garu ceļu. Šķita jau, ka 2011. gada Pilsētas portāls būs pēdējais, ko no “gustiņa” būsim dzirdējuši, bet nē. 2023. gadā GUSTAVO ir atpakaļ un, kā pats apgalvo, Tagad tikai sākās. Klausīties šo albumu ir kā iekāpt laika mašīnā un atgriezties 2010. gadā. Nedz tekstos, nedz bītos nevar sajust, ka pagājuši 12-13 gadi kopš GUSTAVO iepriekšējo reizi svilināja mikrofonu. Gadā, kurā Latvijas hiphopa scēna tiek aprakta lielisku albumu pārbagātībā, GUSTAVO jaunais albums ir pamanāms, jo ieraksts ir noslīpēts ar juveliera cienīgu precizitāti. Katrs bārs, katrs pančs ir vietā un albums nevienā brīdī nešķiet pārlieku izstiepts. Vai šis ir gada labākais hiphopa albums? Nē, bet fakts, ka GUSTAVO spēja pēc tik garas mākslinieciskās pauzes atgriezties un šādi ar pipariem pārstāju ķēzīt kladi, ir vairāk nekā cienījami.

11. Andris Vērdiņš — Demo

Lai gan Andris Vērdiņš Latvijas mūzikas pasaulē nebūt nav jauns vārds, projekts Demo tāds ir — tieši ar šādu segvārdu Andris sākotnēji gribēja nodot ierakstu klausītājiem, bet ātri saprata, ka sevis saukšana par Demo apgrūtina mūzikas ievietošanu straumēšanas vietnēs. Tāpēc vēl jo vairāk prieks, ka Demo galu galā ir atradis ceļu pie klausītājiem, jo tā kvalitātes ir neapšaubāmas — rūpīgi noslīpēts indīroks, kurā gana daudz var atrast atsauces arī uz 1980. gadu post-punk, jo īpaši sintezatoru melodijās. Lai gan galvenās stilistiskās līnijas vieno visas albuma dziesmas, Vērdiņš ir lieliski spējis katrai dziesmai piešķirt elementus, kas katru atsevišķo stāstu padara atpazīstamu un individuāli spilgtu.

10. Loreta Reide — vers libre

Pēdējo gadu latviešu popmūzikā arvien biežāk un skaļāk sevi piesaka jaunās dāmas-solomākslinieces. Šis gads nebija izņēmums, un mūsu labāko ierakstu sarakstam pamanījās kvalificēties Loretas Reides debijas albums vers libre. Iespējams, dēvēt Loretu par debitanti ir nedaudz pārspīlēti, jo iepriekšējos gados viņa sevi jau pietieca ar vairākiem singliem. Pāris no tiem nonāca radiostaciju apritē un ļāva viņai uzstāties lielākos vietējos mūzikas notikumos, bet garāka formāta ieraksts (jeb albums) šis ir pirmais. Kopš iepriekš minētajiem singliem Loreta Reide ir attīstījusi savu producēšanas talantu. vers libre skan mūsdienīgi, skanējuma tehniskajai pusei esot ļoti pārdomātai un noslīpētai. Arī no saturiskā viedokļa ir nenoliedzama izaugsme. Dziesmas ir autentiskākas, formas ziņā daudzveidīgākas, gala rezultātā radot gaumīgu popmūziku. Īpaši var izcelt grūvīgo ar svešiniekiem un smeldzīgo priekšpilsēta. Atliek novēlēt turpināt šo attīstību un jau drīzumā pacelt to latiņu vēl augstāk.

9. Les Attitudes Spectrales — Songs for No One

Latvijas — Francijas tautu sadraudzības projekts Les Attitudes Spectrales šogad laida klajā savu ceturto studijas albumu un otro, kas ierakstīts kvartetā, nevis tikai grupas dibinātāju Žiljēna un Rūtas Starku duetā. Šis ieraksts piedāvā interesantu dualitāti, gan tāpēc, ka dziesmu vokālus uz maiņām iedzied abi no Starkiem, gan tāpēc, ka dziesmu skanējumā noskaņa mijas no saulainiem jangly ģitāras rifiem līdz drūmām un pat nedaudz biedējošām skaņām. Tikmēr tā dziesmu teksti gan konstanti pieturas pie drūmās noskaņas, atklājot to autoru patiku pret šausmu filmu estētiku. Lai gan albuma nosaukums ir Songs for No One, lielākā daļa no mūsu kolektīva tā dziesmās saklausīja daudz ko sev patīkamu, novērtējot grupas dūmakaino un nedaudz pat hipnotisko skanējumu, tāpēc ar interesi gaidām arī viņu nākamo ierakstu, kurš, kā dzirdēts, esot jau gandrīz gatavs.

8. Abradūri — Saistīts

Hiphopa un džeza žanru sajaukšana mūzikas vēsturē nav nekas jauns — savām rīmēm vietu starp kontrabasa un ģitāras stīgām ir atraduši tādi repa smagsvari kā MF Doom, A Tribe Called Quest, un no nesenākajiem piemēriem Kendriks Lamārs, kura To Pimp A Butterfly ir ne tikai džeza repa paraugstunda, bet arī viens no labākajiem pēdējās desmitgades albumiem kopumā. Latvijā savukārt šis vēl joprojām ir salīdzinoši jauns koncepts. Viens no priekšgājējiem tam bija Arturs Skutelis, kas kopā ar Tvērumiem jau ir izdevis vairākus džeza repa albumus, un tagad savu roku tajā izmēģina arī Idus Abra. Kopā ar Artūru Strautmani (bungas), Tomu Valmieru (kontrabass, basģitāra) un Reini Puriņu (trompete) viņš ir izveidojis jaunu kopprojektu Abradūri, kurā pēc pašu vārdiem dzīvs reps sastopas ar dzīviem instrumentiem. Par instrumentu dzīvību tik tiešām nav melots, jo mūzikai albumā Saistīts atvēlēta diezgan improvizoriska loma — no brīvi plūstoša kontrabasa līdz zigzagā lēkājošiem bungu ritmiem un vijīgai trompetei — kamēr Abra ved mūs apļveidīgā stāstā par neatlaidību, uzdrošināšanos un savu spēju atklāt jaunus horizontus Latvijas hiphopa scēnā. Ceram, ka šādu eksperimentu Latvijas mūzikā būs vēl un vēl!

7. Ozols — 1979

Ozols nenoliedzami ir viens no Latvijas hiphopa stūrakmeņiem, turklāt ar katru nākamo gadu un ierakstu viņš savu statusu šajā ampluā tikai un vienīgi nostiprina. Mūziķa lielākais talants un panākumu atslēga ir spēja apbrīnojami sekmīgi iet līdzi laikam un mainīt savu sniegumu, lai dabiski iekļautos ikkatrā tendencē. Tieši caur šādu prizmu arī ir jāskatās uz 1979, kas ir visdaudzveidīgākais albums Ozola karjerā līdz šim. Skatoties uz nosaukumu, vāciņa attēlu, kā arī dzirdot pirmo singlu Pazudušais dēls varēja gaidīt, ka mūsu priekšā būs ļoti personisks un retrospektīvs ieraksts, taču tā ir tikai viena no albuma šķautnēm. Kopumā daudz lielāku iespaidu atstāj vairāk nekā 15 viesmākslinieki un tas, cik ļoti dabiski Ozols spēj pielāgoties katram no tiem. Atkarībā no viesmākslinieka stila, mūsu priekšā ir asprātīgais, nopietnais, agresīvais, skarbais un vēl virkne citu Ozolu, kuri katri teicami atgādina par kādu vairāk vai mazāk, bet iepriekš jau dzirdētajām mūziķa daiļrades izpausmēm. Esmu drošs — ja nu kāds hiphopa albums ir tāds, kurā sev kaut ko var atrast pilnīgi jebkurš klausītājs, tad tas noteikti ir 1979.

6. Juuk — Muļķa stabule

Edgars Šubrovskis ir Latvijas pagrīdes mūzikas fenomens. Sācis spēlēt grupā M. Gvarde, bet vēlāk kopā ar Andri Indānu izveidojis kulta grupu Kartāga, kad Kartāgas abrazīvie ritmi sāka nogurdināt, tika radīta leģendārā Hospitāļu iela, pēc kuras izjukšanas tika radīts projekts Manta, kas apbūra klausītājus, bet nu viss ir kulminējis tumšās folkmūzikas projektā Juuk. Ja grupas pirmais albums Indulgenču tirgotāji bija lielisks ievads, tad jaunais ieraksts Muļķa stabule skan jau kā nobriedis muzikālais kolektīvs, kurš apzinās savus spēkus un vājības. Albuma dziesmu vārdiem šoreiz paņemti dažādu Baltijas dzejnieku vārsmas, tostarp dziesmā Rokas tiek izdziedāti nule mūžībā aizgājušā Andra Ogriņa vārdi. Šis nav albums, kuru klausīties fonā. Šo ierakstu vajadzētu klausīties vēlā vakarā, lai ļautu tā samtainajai tumsai ietīt visas maņas maigā apskāvienā, atlaižot vien pēc pēdējās nots.

5. Adrians Grīns — iekšas

Adrians Grīns ir vienīgais mūziķis, kurš mūsu šī gada labāko latviešu albumu topā pamanījies ielavīties divreiz — gan kā grupas Les Attitudes Spectrales dalībnieks, gan ar savu solo ierakstu iekšas, un šoreiz nedaudz augstāk esam novērtējuši otro. Lai gan nereti sanāk viņu redzēt vairāk otrajā plānā, kā ģitāristu gan jau minētajā, gan vēl vairākās citās grupās, šeit viņš demonstrē to, ka viņam lieliski padodas arī frontmena statuss, ar asprātīgiem dziesmu tekstiem un nedaudz aizmiglotu, bet visnotaļ patīkamu vokālu ievelkot klausītāju savās dziesmās. Tāpat līmenī ir arī albuma instrumentālā puse, kur Grīna ģitārai pie basa un bungām pievienojas Latvijas alternatīvā roka scēnā pieredzējušie Rihards Paegle un Jānis Untāls, radot intensīvu un nepagurstošu skanējumu, neļaujot nevienai no albuma dziesmai skanēt vienmuļi pat pie septiņu minūšu atzīmes.

4. Sign Libra — Hidden Beauty

Lai gan Agatas Meļņikovas trešais albums pavisam noteikti nav solis absolūti citā virzienā, nav arī noliedzams, ka Sign Libra skanējums ir piedzīvojis jaunu vēsmu ienākšanu. Arī Hidden Beauty ir piepildīts ar Agatai raksturīgajiem bītiem, vokālajām spēlēm, eksperimentiem un efektiem, kas ļauj Sign Libra mūzikai pacelt klausītāju vismaz pāris centimetrus no zemes, bet šoreiz dziesmu motīvi ir rotaļīgāki un gaisīgāki. Tas mūziķei dod vēl papildus iespējas apgūt vēl neiekarotas skaņu un izjūtu teritorijas — šķiet pat nedaudz neprātīgi apgalvot, ka šī ieraksta priekšgājējs Sea to Sea sekoja jebkādiem rāmjiem, tomēr Hidden Beauty noteikti ir vēl spilgtāks apliecinājums Sign Libra unikālajai maģijai.

3. Kautkaili — Personas kods

Interesanti, ka paši Kautkaili ieraksta izdošanas preses relīzi sāka ar vārdiem: “Vajadzēja vairākus gadus, lai, izejot cauri pamatīgai, emocionālai šaubu centrifūgai, izdotu mūsu pirmo albumu”, jo tieši “briedums” un “ļoti precīza vīzija” ir tie apzīmējumi, kas kā pirmie nāk prātā, noklausoties Personas kodu. Grupas progress un ceļš kopš pirmā singla Darbs publicēšanas 2018. gadā varbūt ir bijis lēnāks, nekā sākotnēji gaidījām, taču rezultāts pārliecina — viss noticis tieši tā, kā tam jānotiek. Šķiet, ka savu īsto nervu mūziķi uztaustīja pandēmijas pašā sākumā ar Kaut kaili un Istabā, pēc kā viss jau ļoti loģiski sastājās savās vietās, rezultējoties šajās 11 dziesmās. Mūsuprāt, ieraksta lielākais pluss ir tā spēja radīt mūsdienīgu un kvalitatīvu popmūziku, vienlaikus neveicot kompromisus savā stilā un formā — Personas kods pieprasa klausītāja ieklausīšanos un pilnu uzmanību, citādi ļoti viegli ir palaist garām svarīgas detaļas, un šis jau nu noteikti ir tas gadījums, kad visa īstā sāls ir apslēpta tieši detaļās.

2. Juris Simanovičs — M​ī​lest​ī​bas metast​ā​zes

Otro vietu šogad mūsu topā ieņem grupas Bērnības Milicija līderis — vienreizēji trausli dusmīgais, bet vienlaikus raupji patiesais Juris Simanovičs. Mīlestības metastāzes ir jau trešais Simanoviča solo albums, un ar katru nākamo albumu Simanovičs turpina pierādīt, ka tieši viņš ir viens no šīs paaudzes jaudīgākajiem bēdīgajiem trubadūriem. Ja iepriekšējais albums Kā samierināties ar savu nenozīmību pārsvarā bija ļoti akustisks, tad jaunajā ierakstā krietni lielāka loma atvēlēta arī elektriskajai ģitārai. Kā albuma pièce de résistance noteikti jāmin dziesma Mīlas stratēģijas, kurā tikai Jurim raksturīgā stilā tiek uzzīmēta ikdienišķa mizanscēna, kas sastopama gandrīz aiz katra daudzdzīvokļu mājas loga. Tāpat bez pieminēšanas nedrīkst atstāt albuma pirmo singlu Gaismas narkomāni, kurš arī citēts zemāk. Būtībā šis albums ir obligātā literatūra ikkatram Latvijas pagrīdes mūzikas cienītājam.

Lūdzu, aizdod man vienu gaismu -
es tev vasarā atdošu četras.
Goda vārds.

1. Netīrās Cilpas — Melnezera grāmata

Latvijas hiphopa laika kapsula. Tieši tik vienkārši var nodēvēt Melnezera grāmatu. Bītmeikeri Netīrās Cilpas jeb ansis un 181h saražoja čupu ar bītiem, uz kuriem viss Latvijas šī brīža hiphopa zieds zīmējuši savas verbālās gleznas. Protams, pats ansis neizvairās uzlēkt uz bītiem, bet viņš gandrīz nekad nav centrā. Savā ziņā Melnezera grāmatu var salīdzināt ar klases bildi skolā. Itin katrs uzpucējies savās skaistākajās drānās (lasīt — sarakstījis asāko tekstu un sagatavojis precīzāko flow) un cenšas izskatīties pēc iespējas labāk. Īpaši jāizceļ albuma viesu dažādība! Gribat pieredzējušākus OG reperus? Lūdzu, jums tiek Ozols, Pionieris un Skutelis. Gribat jauno paaudzi? Kā būtu ar Amanito, Wiesuli, Marko, Kjuumani un neskaitāmiem citiem? Gribat nopietnas dziesmas? Tādas ir! Gribat nenopietnas? Tad Kapelmeistars Group gabals HIP-HOP BĪTS vai Riekstu armijas dziesma Apdirsies būs tieši laikā. Jā, šogad labāku albumu Latvijā mēs nespējām atrast. Iekšējā balsojumā šis albums tika pie trīs pirmajām vietām un trim otrajām vietām. Savā ziņā gan tas nav pārsteigums, jo gandrīz katrs projekts, kuram klāt stāvējis ansis, gada beigās atrodams mūsu topa pašā augšgalā.

Visus topā iekļautos albumus vari noklausīties arī īpaši izveidotā plejlistē: