Cloud Nothings - Attack on Memory
Šajā rakstā aizmirsīšu par to cik Cloud Nothings agrāk bija sūdīga grupa, bet fokusēšos uz pozitīvo tagadni, lai gan klausoties Attack on Memory optimisma pilnas emocijas nerodas. Šis albums, kurā grupa savu pop punk skanējumu sajaukuši ar post-hardcore, emo un indie rock ,protams, labāko šo žanru paraugu gadījumā. Pieaicinājuši slaveno reipmenu Stīvu Albini, lai viņš grupas skanējumu no naiva, optimisma pilna sērferreverblofiimsobestcoastkora pārvērstu īstā albinicore ar ārdošām bungām un nenogurdināmu agresiju. Bet Albini perfektā producēšana (nesaprotu, kādēļ viņš pazaudējis savu statusu 21. gadsimtā un jaunā paaudze nemaz nezina, kas viņš īsti ir) nav vienīgais albuma pluss — melodijas ir saglabājušas savu lipīgumu un nodungot varu visas septiņas albuma dziesmas, kurām ir vārdi, jo viena dziesma ir ļoti ātrs un agresīvs instrumentālis.
Protams, ar skepticismu jāsaka, ka albuma lirikas ir tik daudz kur dzirdētas, ka jāsāk smīnēt, bet es neesmu skeptiķis un depresīvie dziesmu vārdi, kur vārds no savienojumā ar hope, past, future skan tik pat bieži kā Ramones dziesmās vārds wanna vai Andra Kiviča dziesmās vārds tev, mani uzrunāja personīgi un es grupai noticēju, jo albumā izteiktās frāzes vismaz vienu reizi pavisam noteikti ir pārņēmušas katra pusaudža prātu. Lai gan dziesmu vārdi ir depresīvi, tomēr tajos ir neliela deva optimisma un šis emo sentiments ir nedaudz smieklīgs, tas izteikti parādās dziesmā numur divi Wasted Days, kad tā vietā, lai raudātu stūrī grupa mums piedāvā deviņas minūtes garu džemsesiju, atsaucoties uz veco teicienu, lai jaunieši spēlē grupās, nevis dauza stiklus telefonbūdiņām. Man šīs dziesmas laikā tirpas pārskrēja pāri pa muguru vismaz desmit reizes.
Ja izceļu pārējās dziesmas, tad jāizceļ gandrīz katra no tām, jo neviena no tām nav izteikti vāja un par katru no tām ir ko teikt, interesanta ir dziesma No Sentiment, kas ir agresīvākā no visām albuma dziesmām, kas piedien nedaudz ironiskajam dziesmas nosaukumam. Ja albumā ir kāda himna, tad tā ir Stay Useless — ģitāras rifs varbūt atgādina The Strokes vai Foo Fighters (arī citas atsauces uz šādām mainstream roka grupām rada tādu attieksmi kādu rada) un liek raukt pieri, bet jau nākamajā brīdī tu esi pārņemts ar lipīgo melodiju, ārdošajām bungām un nākas vien dziedāt dziesmas piedziedājumam līdzi cik skaļi vien tas ir iespējams. Nedrīkst aizmirst arī albuma ievadošo No Future No Past, kas līdzīgi kā Wasted Days spēj sagādāt daudz tirpu momentus.
Es apzinos šī albuma nozīmi gan gada, gan mūzikas vēstures kontekstā, kā arī tam ir ļoti daudz mīnusu, tomēr tas mani uzrunāja dziļi personiski un dziesmas no tā es klausīšos vēl ilgi ilgi. Gaidīsim kas notiks tālāk, jo grupa sola albumu, kas būs kā piedzīvojums, stāsts no sākuma līdz beigām. Kā raksta kāds cilvēks Youtube komentāros "Perfekts albums, lai gaidītu apokalipsi — tumšs un trokšņains"
8/10
