eRoks.lv 2012. gada albumu top 25

Ir grūti atrast iespējami precīzāko veidu kā pieteikt mūsuprāt šī gada 25 labākos mūzikas albumus. To atlases process norisinājās samērā lietišķi bez kādiem dramatiskiem ekscesiem, varbūt kāds pie sevis kādu asaru notrauca, par to, ka viņa favorīta šeit nav, varbūt arī klusībā saviebās par kādu šeit esošo ierakstu, bet kopumā visi kā rūdīti pokera spēlmaņi ar betona cietām sejas izteiksmēm ļoti konstruktīvi nonācām līdz maģiskajam finālam, kas mūs pašus ļoti intriģēja.

Iespējams, ka šāda gaisotne nav nejaušība, bet likumsakarīga un piederīga vispārējai šī gada tendencei, ka savās emocijās mēs esam ļoti rezervēti un vairāk vērsti uz sevi un savām personiskajām pārdomām kā ārēju izrādīšanos, bezjēdzīgu klaigāšanu vai nepārdomātu enerģijas šķērdēšanu.

Mēs kā sabiedrība esam daudz sašķeltāki un kaut kur arī vientuļāki, mēs vairāk cenšamies tikt galā vai nu ar personiskajiem dēmoniem, vai meklējam veidu kā atkal nostāties uz kājām pēc kādām personiskām traģēdijām. Apkārtējā realitāte mūs ir tik ļoti nogurdinājusi, ka ar lielāko prieku mēs aizbēgtu uz kādu iedomātu pasauli kur ikdiena nav tāda kāda tā ir šobrīd.

Tas viss parādās un atspoguļojās arī šī gada mūzikas ierakstos, starp kuriem ir gan salauzto siržu un šķiršanās albumi, gan romantisks sapņu pops, kas mūs vedina uz laimīgo zemi, gan realitātes nogurdināti dīvaiņi, kuri eksperimentē ar sajūtām, gan apokalipses vēstneši, gan parasti puikas un meitenes kuriem lieliski padodas radīt skaistu mūziku.

Mixtape ar vienu dziesmu no katra albuma variet noklausīties šeit.

25. Sigur Ros — Valtari

Sigur Ros albumi vienmēr liek laikam mazliet apstāties. Tā ir apbrīnojama maģija, kuru ne visām grupām ir spēja iemantot. Šis grupas albums liek visam pasaulīgajam, laicīgajam un briesmīgajam izskatīties skaisti un jēgpilni. Varbūt daudzi gaidīja tādus priecīgus un pacilājošus gabalus kā Hoppipolla vai Gobbledigook, tādēļ nedaudz vīlās šajā albumā, taču jāņem vērā grupas dalībnieku dažādās personības. Arī tas, iespējams, ir kalpojis par iemeslu šādam albumam — to klausoties, nevar iedomāties sajūsmā spiedzošu cilvēku pūli, kuri vai jūk prātā no tā, cik visas dziesmas gaisīgi un priecīgi skan. Izklausās, ka Valtari nav nācis viegli, tomēr tas ir šeit un tagad. Šim albumam vajag dot laiku, lai tas uzrunātu katru personīgi. To klausoties, rodas sajūta, ka notiek paisums un bēgums vienlaicīgi.

24. Chairlift — Something

Chairlift ir iestrēguši kaut kur pa vidu starp meinstrīmu un avantgardu, brīžam koķetējot te ar vienu spārnu, te ar otru, tā līdz galam nespējot tikt ne pie vieniem, ne pie otriem. Neskatoties uz to, Something ir pietiekami vienots un labskanīgs ieraksts, kurā ir pa kādam patīkamam atklājumam. Albums vairāk klasiskas popmūzikas cienītājiem, kam reizi pa reizei patīk pagaršot arī kaut ko ārpus ierastā piedāvājuma.

23. Django Django — Django Django

Pirmais vārds, kas ienāk prātā, noklausoties šo albumu, ir — spēle. Spēle ar sintezatoriem, vokāliem, sitamajiem instrumentiem. Vienā vārdā sakot — spēle ar visu, kas pagadās pa rokai. Un tā ir tik veiksmīga, aizraujoša, ka tajā ierauj arī tos, kuri nolēma albumu paklausīties. Puiši ir mācījušies no daudziem grandiem, visu sagremojot un izspļāvuši ārā tieši šo debijas albumu. Ja šoreiz viņiem nesanāca iekarot mūsu topa augšgalu, tad jāatzīst, ka viņiem ir visai liels potenciāls to izdarīt nākotnē. Django Django var izmantot, kā vienu no argumentiem sarunās par britu mūzikas vājināšanos, pierādot to, ka tas viss ir muļķības, un pērles ir atrodamas arī tagad.

22. Alabama Shakes — Boys & Girls

Šķiet, ka tikai retais nespētu pateikt, no kurienes nāk Alabama Shakes — un ne jau tikai grupas nosaukuma dēļ, kas nodevīgi atklāj štata nosaukumu. Apvienības debijas albums skan tieši tā, kā būtu jāskan rokam no ASV dienvidu daļas ar visām no tā izrietošajām pozitīvajām sekām. Šoreiz var arī pievērt acis uz to, ka šeit nav nekādu pārsteigumu. Piemēram, ka patiesībā grupas dalībnieki nāk no Igaunijas. Atstājot jokus malā — Boys and Girls jūtams gan rokenrols, gan souls, gan blūzs, bet to visu kopā satur pamatīga deva emociju. Tāpat nevar nesajust arī palielu daudzumu smeldzes. Ārkārtīgi patiess un pārdomas raisošs skanējums, kas prot ieskatīties tieši klausītāja dvēselē.

21. The Smashing Pumpkins — Oceania

Šoreiz nerunāsim par grupas vārdā neminamo līderi, bet gan par pašu albumu, kurā pietrūkst ģeniālu dziesmu un pat tikai dažas (patiesībā nevienu) var uzskatīt par patiesi labām, tomēr albums spēj noturēt uzmanību un ir neticami vienots. Man pat gribētos teikt, ka šis ir konceptuāli noturīgākais albums grupas diskogrāfijā. Lai gan skanējumā un tematikā vienots, tomēr tas ir neticami krāsains, atgādinot par Mellon Collie dienām, kad nebija citu variantu, kura ir labākā grupa pasaulē. Šeit ir katrai grupai fāzei atbilstoši skaņdarbi, kā arī kaut kas jauns tikai šim apvienības modelim piestāvošs. Un ja rodas jautājums — kāpēc šis albums ir starp gada labākajiem? Kā galveno iemeslu gribētos minēt, ka tas ir pelnījis vietu topā tāpēc, ka tas rada gaismu un cerību nākotnē grupai, kura šo gaismu bija pazaudējusi un ieslīgusi mokošā, izsmiekla pilnā tumsā.

20. Muse — The 2nd Law

Muse — tā ir sava veida firmas zīme sagaidāmam gala produktam, kas atbilst visaugstākajiem lielbudžeta stadiona grupas kritērijiem. Nevar noliegt, ka albumam nedaudz (varbūt pat vairāk) spiežas cauri fakts, ka tas ir rakstīts ar domu par gaidāmo koncerttūri un neizbēgamajiem šoviem. Savā ziņā The 2nd Law ir kā absolūta deklarācija par pilntiesīgu piederību A līmeņa hedlaineriem, kur Muse vairs nav puišeļi starp U2, Radiohead un Coldplay, bet paši raksta savus visuma likumus. Lai vai kā, viens ir skaidrs — tā izklausās nākotnes mūzika!

19. Crystal Castles — III

Šī gada Pasaules gala tematikai būtu grūti atrast piemērotāku albumu, kā Crystal Castles III. Atšķirībā no sapņu pop žanra līdzbiedriem Beach House, Crystal Castles nepiedāvā iespēju aizbēgt, bet pastāvīgi Tev baksta acīs ar to cik pasaule ir nežēlīga un sadirsta vieta, kur upuri nesaņem taisnīgu mierinājumu un korupcija valda. Ieraksta sižetiskā līnija ir kā pārguruša sargeņģeļa neizpildīto solījumu grēksūdze. Albums ir drosmīgajiem, kas nebaidās no skaudrās realitātes un ir gatavi sameklēt, ko skaistu neglītuma un ļaunuma pārņemtajā pasaulē.

18. Purity Ring — Shrines

Šī albuma lielākais mīnuss, šķiet, ir tas, ka aptuveni puse no tajā dzirdamajām dziesmām ir bijušas pieejamas jau iepriekš, dažas pat jau pirms vesela pusotra gada. Tas nedaudz apslāpē pārsteiguma efektu, kādu Purity Ring varētu būt spējīgi radīt, tomēr, ja to neņem vērā, Shrines ir pat ļoti solīds albums. Tajā dzirdamais grupas vokālistes Meganas Džeimsas rotaļīgais, dažbrīd pat bērnišķīgais, vokāls fantastiski kontrastē ar drūmajiem dziesmu tekstiem. Savukārt otra grupas dalībnieka Korina radītais hiphopa un elektroniskās mūzikas skaņu sajaukums pieliek treknu punktu grupas skanējumam. Manuprāt, Shrines var kalpot par lielisku piemēru apzīmējumam "Šīs desmitgades mūzika".

17. Bloc Party — Four

Sapratuši, ka koķetēšana ar elektroniku ir jāatstāj saviem solo projektiem, Bloc Party ir atgriezušies pie tā, ko pazīst vislabāk — ģitārām. Turklāt vēl kādām! Mums pilnīgi ir vienalga, ka albumam stipri trūkst viengabalainības, jo šķiet, ka katrs grupas dalībnieks ir radījis savu daļu no tā, par pārējām pat nepainteresējoties. Noklausoties visu albumu, uzreiz rodas sajūta, ka, lai cik haotiski tas skanēja, tas skanēja labi un tā, kā vajadzēja. Lai vai kā — ja kāds mūsdienās ir spējīgs radīt tādas ģitāras un basa partijas, mēs piedodam jebko!

16. Japandroids — Celebration Rock

Grupas otrais albums Celebration Rock ieturēts lieliska indīroka tradīcijās. Skanējums ir spēcīgs, taču reizē arī jautrs un samērā vienkāršs — neko vairāk par ģitārām un bungām dzirdēt nevar. Albumā netrūkst smaguma, tiesa, neiztiek arī bez nelielas vienveidības, taču varbūt šoreiz nekādi eksperimenti nemaz nav vajadzīgi. Viena traka un lēkājoša dziesma nomaina citu, līdz ar to ģitārroka cienītājiem noteikti garlaicīgi nav. Izteiktas virsotnes albumā grūti pamanīt — tas ir ļoti viengabalains un grūti noklausīties tikai vienu dziesmu, pārējās atstājot novārtā. Turklāt ieraksta garums ir tikai 35 minūtes — tieši tik, lai šī izklaide neapniktu, bet roka nemanot piespiestu repeat.

15. Wild Nothing — Nocturne

Šķiet, sapņaināka albuma par Nocturne šogad mūsu topā nav. Džeks Tatums jeb Wild Nothing kopš sava debijas albuma Gemini ir manāmi audzis. Šajā lauciņā ar pienākumiem viņš tiek galā labāk par citiem. Dziesmas vēl joprojām ir melodiskas, vienkāršas, sapņainas, bet šoreiz rodas pabeigtības un vienotības sajūta. Džeks Tatums ir kļuvis nedaudz nopietnāks un līdz ar šo ierakstu arī pamanāmāks. Caur šo ierakstu viņš piedāvā klausītājam, galvenokārt, iepazīt sevi. Daudzi to noteikti arī tagad klausās pirms došanās gulēt. Albums rada patīkamu atmosfēru, kuru nav vēlme pamest.

14. Norah Jones — Little Broken Hearts

Pasaulē nemaz nav tik daudz izpildītāju, kuri arī rakstot par tēmu, par ko ir dziedājis ikkatrs mūziķis visā mūzikas vēsturē, spētu piedāvāt klausītājiem ko jaunu, interesantu, nebijušu un svaigu. Little Broken Hearts ir perfekti izstāstīts stāsts, kura laikā gribas smieties un raudāt, dusmoties un nomierināties, un vienkārši just līdzi stāsta varonei. Nora Džonsa, bruņojusies ar vienu no pasaules labākajiem producentiem Danger Mouse veidolā, tik labi nav skanējusi kopš leģendārā Come Away With Me!

13. Deftones — Koi No Yokan

Visticamāk, smagākais no šajā topā iekļautajiem albumiem. "Koi No Yokan" ir japāņu valodas izteiciens, kas apzīmē mīlestību no pirmā acu skatiena. Katram, kurš noklausīsies Deftones jauno ierakstu, tas noteikti neiepatiksies uzreiz, taču tā kvalitāte nav noliedzama. Koi No Yokan ir gana labs sekotājs grupas iepriekšējam ierakstam Diamond Eyes, izceļas ar ierasti spēcīgu un agresīvu skanējumu un noteikti ir pelnījis atzinību.

12. Grimes — Visions

Albums, kurš ieviesa patīkamas svaiguma vēsmas 2012. gada elektroniskās mūzikas lauciņā. Lai arī tas ir jau trešais mūziķes karjerā, tomēr tieši šis ieraksts viņai ir kļuvis par ledlauzi uz popularitāti un panākumiem. Ļoti pārdomāts, daudzslāņains, tomēr neuzbāzīgs un viegls ieraksts. Tas ir gana jautrs un popmūzikas noskaņu pilns. Interesants ir mūziķes mēģinājums izveidot savu priekšstatu par japānisku noskaņu mūzikā. Grimes ir sanācis apvienot visu augstāk minēto tik veiksmīgi, ka viņu viennozīmīgi var dēvēt par aizgājušā gada stila un tendenču noteicēju.

11. Frank Ocean — Channel Orange

Reizēm ir jāspēj iziet no savas komforta zonas, sev ierastās vides, lai atklātu jaunu, nezināmu, bet ļoti skaistu pasauli. Channel Orange nav parasts albums, kurā vienkārši apkopoti teicami bīti un labi teksti. Nē, tas ir ieraksts ar konkrētām un loģiskām pretenzijām uz nozīmīga žanra stūrakmeņa lomu. Kaut kā tāda, uz kā balstīsies, uz ko atsauksies, un kam daudzi centīsies līdzināties vēl ilgi!

10. Dirty Projectors — Swing Lo Magellan

Ņujorkas indie popa eksperimentētāju Dirty Projectors šī gada veikums Swing Lo Magellan, šķiet, ir pieskaitāms pie grupas vieglāk uztveramajiem darbiem. Tajā krietni biežāk nekā apvienības iepriekšējos albumos ir saklausāmas popmūzikai tradicionāli raksturīgas melodijas (Stillness Is The Move neskaitās), un albums rada saulainu noskaņu gandrīz visā tā garumā. Tomēr tas nenozīmē, ka grupas idejiskais līderis Deivs Longstrets ir nolēmis atmest ar roku visam iepriekš veidotajam un radīt viegli saprotamu popmūziku. Swing Lo Magellan joprojām ir pilns ar tempu un muzikālo tēmu maiņām, dīvainiem dziesmu tekstiem un garām instrumentālām partijām, kas pārsteidzoši labi savijas ar grupas dāmu cukursaldajiem vokāliem. Albums, kas skan atšķirīgi no visa pārējā un vienlaikus tik pazīstami.

9. Chromatics — Kill For Love

Chromatics jaunais albums ir ievērojams ieraksts gan tā ilguma, gan arī līdz smalkākajām detaļām izstrādā satura ziņā. Tas pat būtu pelnījis tik skaļu apzīmējumu kā episks. Veidots pēc labākajām sintīpopa tradīcijām, tomēr tajā saklausāmas arī pavisam jaunas, mūsdienīgas skaņas šķautnes. Ierakstu var raksturot kā vēsu, skaudru pavadījumu dienas sapņiem, kuri ievelk klausītāju savā unikālā “Chromatics pasaulē”. Lai arī šis kinematogrāfiskais dziesmu kopums liek pasapņot par kādu iedomu pasauli, tomēr spēj saglabāt kontaktu ar esošo, ikdienišķo pasauli, kurā dzīvojam.

8. The Shins - Port Of Morrow

Ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš The Shins aktīvi darbojas. Beidzot viņi ir devuši kādu ziņu par sevi. Jāsaka godīgi, viņi nāk ar labām ziņām, respektīvi, ar labām skaņām. Port of Morrow ir grupas ceturtais albums vienpadsmit gadu laikā. Liekas jau ka visi grupas albumi allaž ir bijuši gana priecīgi savā skanējumā, taču šis tomēr ir vispriecīgākais. Ja no vienas dziesmas uzmetas zosāda (labā nozīmē, protams), tad jau nākamā spēj aizraut uz citu dimensiju, The Shins dimensiju. Šķiet, ka šis albums nav ieliekams nevienā gadsimtā vai pielīdzināms vienam konkrētam mūzikas žanram. Ja pastāvētu tāds žanrs, tad to varētu likt pie "labs". Nevienas dziesmas vārdi nenozīmē ko konkrētu, jo tie vienkārši ir skaisti salikti kopā, tīrā veiksme. Un galu galā, tas taču ir viens no laba albuma.

7. Grizzly Bear — Shields

Šī grupa, kuru vairāk gribētos dēvēt par tādu izteiktu supergrupu, kur satiekas pāris milzīgi ego un plūcās savā starpā, līdz rodas kaut kas patiešām ievērības cienīgs, arī ir droši liekami starp “neaizskaramajiem” dieviem, kuri, pat necenšoties, var izdot tīri labu albumu. Šoreiz laikā iesprūdušo citplanētiešu apvienība gan ir rūpīgi piestrādājusi, lai individuālistu supergrupa beidzot izklausītos pēc kārtīgas, vienotas apvienības, kurā katram dalībniekiem ir noteikti vieta un loma un tas atmaksājās — Shields ir neticami harmonisks, silts albums, kurš tā vien dzirksteļo no grupas vājprātīgās, bet tomēr kontrolētās enerģijas. Varbūt tam pietrūkst hitu, bet tos mēs noteikti sagaidīsim nākotnē, jo beidzot grupa ir atradusi kopīgu nervu un to beidzot var izskatīt par īstu grupu.

6. Cloud Nothings — Attack On Memory

Izdzirdot pirmos akordus, ir vēlme piecelties un doties pie drēbju skapja, lai atrastu savu flaneļa kreklu. Kad tas ir uzvilkts, var turpināt uzsūkt to patīkamo kokteili ar deviņdesmito gadu ASV mūzikas kultūras vidi. Cloud Nothings jaunākajā veikumā jūs atradīsiet ne vien panku, noizroku, bet arī neograndžu. Pēc diviem albumiem tieši trešais bija spēcīgs pacelt puišus jaunā līmenī. Šis ieraksts patiks ne tikai tiem, kuri piedzīvoja deviņdesmitos gadus, bet arī pārējiem, jo albums ir mūsdienīgs un spēs paķert katru. Tas veldzēs radušās slāpes tieši pēc šāda, gandrīz izzudušā skanējuma, kas ir albuma svarīgākais uzdevums.

5. Tame Impala — Lonerism

Gandrīz katrā recenzijā tiek uzvērsts, ka Tame Impala, kas patiesībā ir viena patiesi ģeniāla cilvēka guļamistabas projekts, ir grupa, kas savā mūzikā nepiedāvā neko jaunu, tikai izmanto senus sešdesmitajos radītus psihodēliskās popmūzikas mītus un tēlus. Man vienmēr ir šķitis otrādāk, ka šī grupa, lai gan izklausās kā no sešdesmitajiem izkāpuši, piedāvā žanram kaut ko jaunu un nebijušu. Kaut ko tādu, ko iespējams radīt tikai tagad, ne agrāk un ne vēlāk. Lonerism ir iepriekšējā albuma Innerspeaker episkais brālis — tās pašas lipīgās melodijas, tie paši izteiksmes līdzekļi. Tikai tam visam klāt nāk lielāks vēriens, konceptualitāte un tā īpašā dzirkstele, kas labu mūziku padara par izcilu. Vai digitālās paaudzes Revolver?

4. Bat For Lashes — The Haunted Man

Šķiet, ka šis daudziem mūzikas cienītājiem bija viens no gada gaidītākajiem ierakstiem un jāatzīst, ka Bat For Lashes ir izdevies uz to liktās cerības nepievilt. Natašas Kānas interesantās balss un spēcīgo dziesmu apvienojums ar lieliskiem aranžējumiem rada albumu, ko gribas klausīties vēl un vēl. The Haunted Man nostiprina iepriekšējos albumos dzirdamo Bat For Lashes raksturīgo skanējumu, vienlaikus neraisot apnikumu. Droši vien tā arī ir viena no izcilu mūziķu pazīmēm. Jebkurā gadījumā, pēc trīs lieliskiem albumiem pēc kārtas Bat For Lashes var droši ievietot sarakstā pie mūsdienu klasikas.

3. Beach House — Bloom

Daudzi man neticēs, bet Bloom savā garlaicīgajā konceptualitātē, ģenialitātē un tajā pašā reizē vienkāršumā ir grupas labāk nostrādātais albums. Par gandrīz katru dziesmu jāsaka, ka tā ir kā slēpta pērle, kas sevī apvieno dažādus muzikālos laikmetus, radot pašiem savu muzikālo laiku, kuru grūti atdarināt. Daudzi saka, ka ieraksts paslīd garām savā sapņainumā, viengabalainībā un izteiktajā “albums pārspēj atsevišķas labas dziesmas” motīvā un tādēļ to var dēvēt par neizteiksmīgāku kā priekšgājējs Teen Dream, kas ir disks, kurā viegli iemīlēties. Bloom ir smags kumosiņš, kuram ir vajadzīga pacietība, lai to iemīlētu, bet pacietība un tolerance pret mūziku, kas tik viegli neatklājas, atmaksājās ar uzviju. Laika gaitā pacietīgākie spēs to iemīlēt ļoti neprātīgi un noturīgi, saucot to pat par vienu no saviem visu laiku mīļākajiem skaņdarbu kopumiem.

2. Jack White — Blunderbuss

Albums, kas līdz pēdējam cerēja iegūt pirmo vietu, taču beigās palika pussoli no uzvaras. Džeka Vaita pirmajā soloierakstā dominē stāsti gan par viņa izjukušo laulību, gan arī izjukušo grupu, kas viņam atnesa pasaules slavu — The White Stripes. "Musketē" var dzirdēt gan kliedzošu ģitārroku (Sixteen Saltines), gan ne vienu vien folka un kantrī skaņdarbu. Tas dažiem var likties nepierasti, taču tik un tā visu laiku "cauri spiežas" Vaita ierastā ietekme. Kopējā noskaņa apliecina, ka mūziķis ir sasniedzis līmeni, kurā var darīt gandrīz jebko, kas viņam ienāk prātā — gan eksperimentēt ar stiliem, gan spēlēt koncertus ar divām dažādām grupām, gan izdot dīvainus mūzikas video. Atradīsies tādi, kuriem tas nepatiks un kuri nesapratīs, taču Džeks tikai turpinās iet tālāk.

1. The XX — Coexist

Mums visiem ir palaimējies dzīvot laikā, kad savu mūziku rada The XX. Tā ir grupa, kas ar savu debijas albumu mainīja veidu kā cilvēki saklausīja mūziku, un arī ar savu otro veikumu Coexist turpina to darīt. Tā ir minimālisma paraugstunda un izcils piemērs, kad mazāk ir vairāk. Šis albums nav jaunu meklējumu pārpilns, bet nostiprina un izceļ grupas unikalitāti. Tas ir kā nebeidzams klejojums arktiskā tuksnesī, kur visapkārt ir absolūts klusums, ko ik pa mirklim pārtrauc kāds ritmisks ledus krakšķis vai brakšķis, kāda vēja auka. Tu aizturi elpu, lai nepalaistu garām mazāko niansi, jo to sev nevarētu piedot. Viņi nebaidās pārkāpt robežas, atteikties no komerciālās veiksmes un slavas, lai tikai darītu to, ko paši mīl. Albums estētiem un gardēžiem, turklāt, kas pārsteidzoši, arī snobiem. Ar prieku un lepnumu paziņojam, ka tieši The XX — Coexist ir 2012. gada labākais albums eRoks.lv versijā. Tā ir mūzika, kuru apbrīnos vēl gadiem!

Gada topa mixtape variet lejuplādēt šeit.