Nedēļas dziesmas 03/02

Treefight for Sunlight — Come Closer

Dāņu mūzikas ierakstu kompānija Tambourhinoceros šogad nudien nesnauž. Pirmais mēnesis tik tikko beidzies, bet kārta jau trešajam nozīmīgajam singlam un video jeb šodien pasaulei tiek nodots jaunums no Treefight for Sunlight, kuri pēdējos divus gadus bija ierakušies otrā studijas albuma ierakstīšanas procesā. Come Closer ir pirmais singls no tā, un tajā dzirdams, ka puiši šoreiz uzdrošinājušies eksperimentēt daudz vairāk nekā savā debijas LP A Collection of Vibrations for Your Skull, kurā bija skaidri saklausāma indie folka un agrīnā roka ietekme. Kā izsakās paši grupas dalībnieki, Come Closer ir dziesma par dažādajām komunikācijas telpām cilvēku starpā un par to, kā robeža starp artikulēto un nepateikto var saplūst kopā un satuvināt mūs. Šis stāsts ir asprātīgi ietērpts arī pašu veidotā videoklipā, kuru mums ir tas gods šodien prezentēt jums.

/Jana Udovenko/

Banks — Brain

Katrs gads mūzikā nāk ar prognozēm par grupām un māksliniekiem, kuri šajā gadā sasniegs lielas lietas, un šogad viens no visbiežāk šajā sakarā pieminētajiem vārdiem ir Banks. Šī dziedātāja no Losandželosas uzmanību sev piesaistīja jau pagājušajā gadā ar vairākiem visai veiksmīgiem singliem, savukārt šobrīd strādā pie sava debijas albuma pabeigšanas. Viens no aspektiem no jau pieminētajiem pirmajiem singliem, kas lika viņai izcelties, bija viņas sadarbība ar elektroniskās mūzikas producentiem. Līdz ar to viņas popmūzikai un R'n'B raksturīgie vokāli ir apaudzēti ar krietni interesantākām skaņām, kā šajos žanros ierasts. Tas turpinās arī ar viņas jaunāko singlu Brain, ko producējis eksperimentālās elektronikas/hiphopa producents Shlohmo. Šī dziesma patiesībā ir ļoti raksturīga abiem māksliniekiem, lai arī viņu ierastie darbības lauciņi ir šķietami atšķirīgi. Brain diezgan labi iederētos Shlohmo pagājušā gada Laid Out EP blakus viņa kopdarbam ar How to Dress Well un vienlaikus tai ir arī visas Banks raksturīgās iezīmes — nedaudz tumšā noskaņa, emocionāls izpildījums un svelmaini vokāli. Banks pati apgalvo, ka viņas dziesmas lielākoties rodas no viņai svarīgiem personiskiem notikumiem, un to ļoti labi var just arī šeit, kad pēc vairākām noklausīšanās reizēm sāk šķist, ka Banks caur šo dziesmu (un arī citām) mēģina nodibināt tādu kā personisku kontaktu ar klausītāju, ļaujot ieskatīties savā iekšējā pasaulē, un mūsdienu mūzikā (kā arī pasaulē kopumā) šāda atklātība ir retums.

/Lauris Anstrauts/

Tears & Marble — We Don’t Like You

Iepriekšējā nedēļā iepazīstinājām ar jaunu daudzsološu duetu no Nīderlandes Tears & Marble, kuru pirmais pieteikums mūzikas pasaulei bija episki intīmā Haddaway — What Is Love kaverversija. Šonedēļ viņi vērtēšanai nodevuši savu pirmo oriģinālo singlu We Don’t Like You, kas nemaz nepieviļ. Tieši otrādi — We Don’t Like You ir ļoti patīkams pārsteigums, kas vērpj atmosfērisku tīklu ar maigiem elektroniskiem bītiem, kas līdzīgi kāWhat Is Love atsauc The xx minimālismu. Dziesmas tumsnēji saltā noskaņa ir kā izlutinātu, augstprātīgu bērnu sapnis, kuri stoiskā mierā paziņo, ka tu viņiem... nepatīc. Skarbi? Jā. Aizgrābjoši? Un kā vēl.

/Jana Udovenko/

Yuck — Athena

Par pagājušajā gadā izdoto plati Glow & Behold mūzikas vērtētājiem bija dažādi viedokļi. Solista aiziešana no grupas jebkurā gadījumā ir liels trieciens turpmākai radošai darbībai un pēc tā ir jāspēj atlabt. Tā daļa no Yuck, kas nolēma darboties tālāk, pierādīja, ka spēj turpināt savu pastāvēšanu. Pārmaiņas, protams, ietekmēja arī skanējumu, kas kļuva šūgeizīgāks, un tam vairs nevarēja pielikt lo-fi birku, un šonedēļ publicētajā singlā Athena tas tiek turpināts. Klausītājs tiek aicināts iekāpt deviņdesmito gadu mūzikas scēnā. Tas gan nav slikti, un Yuck izdodas to panākt, jo prātā uzplaiksnī vairākas tā brīža aktuālās grupas. Būtiski, ka tiek turpināts darbs pie jauna materiāla, jo viņi ar savas debijas panākumiem ir pierādījuši, ka spēj radīt augstvērtīgu mūziku. Dziesmas, kas tika ierakstītas Ziemassvētku laikā, apvienība sola publicēt jau tuvākajās nedēļās, jaunā mazalbumā.

/Staņislavs Fisenkovs/

Cloud Nothings — I'm Not Part of Me

Jauniešu posterbojs Dilans Baldī ir izcils modernā pusaudža, kurš safanojies par deviņdesmitajiem, arhetips. Tērpts modernizētā flaneļa kreklā, stilīgās brillēs un izaudzējis pašķidru bārdu, kas viņam patiesībā nemaz nepiestāv. Šķiet, ka laiki, kad mūziķiem obligāti bija jābūt stilīgākiem un smukākiem par tevi ir pagājuši, tādēļ Cloud Nothings kabatas panku simfonijas liekas īpaši sirdij tuvas. Ā, nu, runājot par pašu dziesmu, tā ir lipīga končaStay Useless garā, kas lieliski iederētos kādā hipsterizētā American Pie rimeikā ar dziļu mesidžu un mīningu.

/Rūdolfs Sietiņš/

St. Vincent — Digital Witness

Pēc neliela pārtraukuma, kura laikā izdots albums duetā ar grupas Talking Heads mūziķi Deividu Bairnu, pie solo karjeras atgriezusies amerikāņu multi-instrumentāliste Annija Klārka jeb St. Vincent. Līdz šim St. Vincent daiļrade atmiņā bija iesēdusies kā ģitāru vadītsindie un baroka pops. Digital Witness ir spilgts piemērs, ka izmaiņas ir skārušas ne tikai mākslinieces arējo izskatu, bet arī paspilgtinājušas tās daiļradi. Liels nopelns jaunā ieraksta skanējumā ir kopdarbam ar jau pieminēto Bairnu. Tieši strādājot pie Love This Giant, Klārka un Bairns saprata, ka spēj izveidot skaistas melodijas, kas ieskautas taures skaņās. Klārka šo savu prasmi veiksmīgi pārnesusi uz savu jauno singlu Digital Witness. Novārtā nav atstāta arī viņas ģitārspēles prasme, kas ik pa mirklim pavīd piedziedājumā. Pa īstam par St. Vincent ietekmi un prasmi veidot kompozīcijas, kas ievītas taures skaņās, varēs pārliecināties jau februāra beigās.

/Kristaps Zvirbulis/

We Have Band — Someone

Gada pirmajā pusē jaunu albumu gatavojas izdot pirms dažiem gadiem Rīgā pabijušie We Have Band (starp citu, tas ir viens no sliktākajiem koncertiem, ko esmu redzējis, tiesa gan, ne grupas vainas dēļ), un Someone ir tā pirmais singls. Jāatzīst, ka, lai gan atsevišķas dziesmas no viņu debijas albuma klausījos daudz un dikti, viņu otrais albums Ternion manu uzmanību nespēja piesaistīt gandrīz nemaz, līdz ar to par šādas grupas eksistenci bija nedaudz piemirsies. Tāpēc bija visai patīkams pārsteigums nejauši uzdurties jaunai viņu dziesmai un saprast, ka tā patiesībā izklausās ļoti labi. Tiesa gan, šeit visai maz palicis no viņu agrākās vizītkartes — enerģiskiem diskopanka ritmiem — tā vietā pievēršoties mierīgākam un mazāk dejiskam indie pop skanējumam, nedaudz atgādinot Metronomy vai, jo īpaši, Crystal Fighters. Tomēr šķiet, ka šī pāreja viņiem nav nākusi par sliktu, jo Someone var lepoties ar ļoti lipīgu melodiju, un, ja piemīt spēja tādas radīt, būtu grēks to nedarīt.

/Lauris Anstrauts/

Bibio — Down to the Sound

Pērn Bibio mums dāvāja vienu sapņaini lielisku plati Silver Wilkinson, taču Vilkinsona kungs tādēļ nesēž rokas klēpī salicis un jau ir atgriezies ar jaunu mūziku The Green E.P.veidolā. Pirmais ieskats tajā ir ne mazāk sapņainais Down to the Sound, kas turpina dārzā ierakstīto Silver Wilkinson dziesmu noskaņu, taču ietver sevī arī pērkonu un nemanāmi pārceļ klausītāju no vasarīgā dārza uz noslēpumainu mežu. Burvīgs papildinājums burvīgai platei. 

/Jana Udovenko/

Sales — Chinese New Year

Vēl pavisam nesen, lai veidotu un uzturētu noskaņu, kas atbilstu gada mijas svētkiem, ik uz stūra skanēja dažādas šīs tematikas dziesmas. Kamēr mēs svinēšanu esam jau noslēguši, Ķīnas iedzīvotājiem galvenie gada svētki vēl tikai norisinās. Par to, kādas dziesmas viņi klausās, lai radītu sev svētku izjūtu, runāt ir grūti, bet kāds duets no Ziemeļamerikas mums piedāvā singlu ar nosaukumu Chinese New Year. Ar ģitārām piepildīts viegls skaņdarbs, kurā smalkā un naivā balsī dzied viena puse no Sales — Laurena Morgana. Visnotaļ šaubos par to, vai šis skaņdarbs atbilstu ķīniešu gadu mijas mūzikas kanonam, bet mums, rietumniekiem, šī varētu būt dziesma, ko asociēt ar Tālo Austrumu draugu svētkiem.

/Staņislavs Fisenkovs/