DIIV - Is The Is Are
DIIV (izrunā kā Dive) 2012. gadā izdotais debijas albums Oshin saņēma dalītas atsauksmes. Daudzi grupu slavēja, saucot par tobrīd aktuālā hipnotiskās mūzikas viļņa labāko grupu, un pat par jauno Nirvana. Šis salīdzinājums būtībā nav pazudis arī 2016. gadā un šķiet, ka grupa ar to ļoti lepojas. Grupas līderis Zakarijs Kouls Smits kopē Kurta Kobeina stilu. Tāpat bija cilvēki, kuri nevarēja ciest grupas uzpūsti stilīgo tēlu un mūziku, dēvējot par “indie mūzikas boibendu” Tāpat grupai pārmetot absolūtu satura trūkumu un muzikālo vienveidību. Man patika Oshin, lai gan es to neuztvēru kā kaut ko lielisku. Tas parādīja grupas milzīgo muzikālo potenicālu, kuru tik pat viegli varēja arī sabojāt, veicot neapdomīgus soļus.
To, ka uz grupas pleciem uzlikts milzīgs slogs šķiet, apzinājās arī grupas “Džastins Timberleiks” Zakarijs Kouls Smits. Jauno albumu kārtīgi tapinot nepilnus četrus gadus, pa ceļam iekuļoties dažādās nebūšanās, atkal atgādinot par salīdzinājumiem ar Kurtu Kobeinu. Kārtīgs darbs atmaksājās, jo visas kļūdas, par kurām tika kritizēts grupas debijas albums, ir izlabotas. Varbūt grupas lielākie kritizētāji neaizvērsies, jo grupa nav diži mainījusi savu estētiku, bet iespējams kāds no tiem aizdomāsies “varbūt tomēr DIIV nav nemaz tik slikta grupa”
Grupu var pakritizēt par to, ka Is The Is Are ir septiņpadsmit dziesmas. Jo gari albumi liecina par sliktu gaumi. Bet es personiski to neuztveru kā kaut ko sliktu, jo man patīk visas. Tāpat grupas hipnotiskā mūzika prot radīt inficējošu transa stāvokli, no kura ir ļoti grūti tikt vaļā. Is The Is Are man iespējams patiktu, ja tajā būtu 30 dziesmas. Katrai no albuma dziesmām ir sava odziņa, tādejādi neviena no tām neizkrīt no kopējās bildes. Turklāt pamatīgi var just uzlabojumus skanējumā. Ģitāras, un it īpaši bass, skan tik lieliski, ka ir ļoti liela bauda to visu klausīties.
Albumam ir bipolāri haotiska noskaņa, jo tas dalās divās daļās. Priecīgajā un drūmajā pusē. Turklāt skumjās un priecīgās dziesmas albumā ir izvietotas pamīšus. Kas daudziem liks novērsties, saucot Is The Is Are par pārāk eklektisku sajūtu ziņā. Izklausās, ka grupa pa šiem 4 gadiem, spējusi sacerēt divus albumus, kurus nolēmusi izdot kā vienu. Līdzīgs albums ir The Cure klasiskais Kiss Me Kiss Me Kiss Me, kuru arī daudzi kritizē par pārāk nefokusētu un šizofrēmijas pilnu. Varētu teikt, ka DIIV mēģinājuši ierakstīt šīs paaudzes Kiss Me.. Šāds apgalvojums nepārsteidz, jo gandrīz katrā albuma dziesmā var saklausīt neskaitāmas muzikālās atsauces uz The Cure.
Patīkams jauninājums grupas mūzikā ir lielāks uzsvars uz dziesmu tekstiem. Tie joprojām ir naivi, minimālistiski un brīžiem pat jauneklīgi stulbi, bet grupas vokālista intonācija un izteiksme, tiem dod īpašu saturu un spēku. DIIV saturiski nebaidās būt emocionāli atklāti, pat brutāli, kas kombinācijā ar cinisko naivumu rada iespaidu, ka DIIV ir emo grupa. Šis emo elements, kā arī muzikālie uzlabojumi, manuprāt, grupu spējusi pacelt nākamajā līmenī. Līmenī, kas priekš tādas grupas, ir pārsteidzoši superaugsts.
DIIV līderis teicis, ka šis būs izšķirošs albums grupas karjerā un viņš centies radīt labāko, ko vien spējis radīt. To tiešām var just, jo šis albums skan ļoti iedvesmoti un centība ir atmaksājusies. Is The Is Are ir ļoti labs. Iepriekš izteiktais apgalvojums par "emo paaudzes Kiss Me Kiss Me Kiss Me" varētu būt patiess. Bet cerams, ka radošais potenciāls nav pilnībā izsmelts, jo pēc Kiss Me... sekoja Disintegration. Un zemie kritiķu vērtējumi? Led Zeppelin arī nepatika kritiķiem.
8.5/10
