DIIV: Bruklinā vairs nav labu rokgrupu!

Aizvadītajā otrdienā, neilgi pirms DIIV koncerta Palladium Rīga, man bija iespēja satikt jaunos ņujorkiešus, lai nedaudz ar viņiem aprunātos. Sarunas laikā puiši par sevi atstāja ļoti labu iespaidu — viņi bija draudzīgi, brīvi un nepiespiesti, patiesi un uzreiz bija skaidrs — viņi saka to, ko domā, un necenšas sevi parādīt tādus, kādi viņi nav.

— Laipni lūgti Rīgā! Kā pašlaik jūtaties?

Zaharijs: Patiešām labi. Aptuveni pirms divām stundām ielidojām [intervija notika divas stundas pirms koncerta sākuma — aut.], tikko bija soundčeks, un esam gatavi koncertam.

— Pirms nedēļas sākāt savu Eiropas tūri. Kā līdz šim tā ir aizritējusi?

Z: Lieliski!

Endrū: Jā, Eiropa ir lieliska vieta, kur uzstāties, es noteikti teiktu, ka daudz labāka, nekā ASV!

— Kāpēc gan?

E: Tāpēc, jo šeit pret cilvēkiem izturas daudz labāk.

Kolbijs: Tevi daudz vairāk respektē. Tur viss ir daudz sliktāk organizēts.

Z: Es nezinu, kāpēc tā. Varbūt tāpēc, jo ASV vienkārši ir vairāk grupu.

E: Jā, tas tiešām ir savādi, bet fakts. Jebkurā valstī, izņemot Ameriku, pret tevi izturas daudz labāk. Paskaties — viņi mums te ir sadevuši tik daudz dažādu ēdienu un dzērienu!

Z: Tas noteikti ir jāizmanto, jo bieži mūs nebaro! [visi kolektīvi smejas, jo Zaharijs tikko ir atvēris čipsu paku un to saka, piebāzis muti pilnu ar čipsiem]

E: Štatos regulāri ir tā, ka tu parādies, un labākajā gadījumā organizatori iedod kuponus, ar kuriem, izstāvot rindu pie bāra, vari dabūt alus sešpaku.

Devins: Turklāt bieži vien vietās, kurās uzstājamies, nemaz nav beksteidža, un tad savas mantas mums nākas atstāt pie bārmeņiem, piemēram.

— Cik lieliem pūļiem parasti uzstājaties Eiropā?

 Z: Iepriekšējā Eiropas tūrē ikviens no mūsu koncertiem bija pilnībā izpārdots, bet šoreiz mēs spēlējam daudz lielākās zālēs, kā, piemēram, šajā, tāpēc pat neceram, ka biļetes tiks izķertas — te tomēr mierīgi satilpst vismaz 1200 cilvēku, turklāt ir otrdienas vakars. Bet kopumā šī tūre ir bijusi ļoti veiksmīga, un vidēji 400 cilvēku ir katrā mūsu koncertā.

E: Es varu tikai piekrist — man liekas, ka Eiropā mēs esam vismaz tikpat populāri kā ASV. Mums ir ļoti paveicies ar visu mūsu komandu — tie ir cilvēki, kas dara neticamu darbu, lai par to, kas ir DIIV būtu dzirdējuši ļaudis abos okeāna krastos.

K: Uzskatu, ka esam lieli veiksminieki — šī ir mūsu otrā tūre šajā okeāna krastā šogad, iepriekš mēs te bijām vasaras sākumā, un mēs nopietni koncentrējamies uz sevis popularizēšanu Eiropā.

Z: Cik gan daudz grupas, kuras kopā spēlē tikai gadu, var teikt, ka ir uzstājušās Latvijā?! To var uztvert kā zināma veida investīciju, strādājot un popularizējot sevi, arī tiekoties ar faniem, bet mēs zinām, ka to vēlamies darīt, lai cilvēkiem būtu skaidrs, kas mēs esam un ko mēs darām. Tas vienkārši ir tas, ko mums patīk darīt!

— Pagājušajā nedēļā jūs uzstājāties Pitchfork festivālā Parīzē. Pastāstiet par šo pieredzi!

E: Tas bija neticami!

Z: Jā, pilnīgi traki! Zini kā — Pitchfork nav liela kompānija — tur strādā kādi 20 cilvēki, un mēs ar daudziem no viņiem esam sadraudzējušies, jo regulāri piedalāmies viņu rīkotajos pasākumos, tāpēc ir apbrīnojami vērot, cik nozīmīgi viņi ir visapkārt pasaulei. Mēs bijām Parīzē, un aptuveni 20000 skatītāju ieradās uz koncertu! Tas ir neticami, cik aktīvi viņi bija, un to sajūtu nevar aprakstīt! Tieši tāpēc arī es tik ļoti cienu ikvienu, kurš piedalījās festivāla organizēšanā, jo zinu, cik patiesībā daudz viņi ir paveikuši.

E: Ir grūti izskaidrot, kāpēc, bet es tiešām uzskatu, ka Pitchfork ir pasaules labākais mūzikas medijs. Viņi ir ļoti nozīmīgi gaumes noteicēji.

Z: Protams, tas nav labākais variants, ja ir tikai viena tāda autoritāte, bet tā nu tas ir.

— Tad, kad Pitchfork jūsu albumu ļoti atzinīgi novērtēja, noteikti izjutāt to, ka uzreiz jums tika pievērsta daudz lielāka uzmanība. Vai līdzīgu efektu jutāt arī pēc ne mazāk slavējošās publikācijas NME?

K: Pitchfork noteikti bija lielisks atspēriena punkts.

Z: Arī NME devums ir ļoti nozīmīgs. Ar viņiem tomēr ir nedaudz citādi — viņi mazāk atklāj grupas, tā vietā vairāk pievēršoties tam, ko cilvēki jau zina. Turklāt — Pitchfork ievērojami mazāk baumo vai noliek grupas, kamēr NME visi zina tieši šī iemesla dēļ, kā rezultātā viņiem ir citādāka auditorija.

Bet visādi citādi — protams, tas bija liels pluss mūsu atpazīstamībai visā Eiropā, jo īpaši — Lielbritānijā.

E: Nevajag aizmirst arī The Guardian — arī viņi deva nozīmīgu artavu, lai pirmā tūre būtu veiksmīga un izpārdota. Liekas, ka arī pāris festivāli mūs paņēma tieši šo rakstu dēļ.

— Atceros, ka ap 2006. — 2008. gadu, teju katra otrā jaunā un lieliskā indie grupa nāca no Ņujorkas, bet pēdējos gados tās skatuve ir ievērojami pieklususi. Kāda izskatās Ņujorkas alternatīvās mūzikas pasaule pašlaik?

Z: Tā noriet, tā pilnībā noriet. Tas ir šausmīgi — Bruklinā vispār vairs nav labas mūzikas, itin nemaz!

D: Bruklinā nav labu rokgrupu.

Z: Jā, precīzi — tur nav neviena, kurš mācētu spēlēt kaut ko kaut nedaudz roķīgu. Un vispār — vienalga kurā žanrā, bet ja arī kāds parādās kā nākamā zvaigzne no Bruklinas, patiesībā tā nemaz nav — viņš noteikti uz turieni ir pārvācies pēdējā pusgada laikā.

Mēs sākām šo grupu kā atbildi tam, ka Ņujorkā nebija nevienas labas rokgrupas. Kolbijs tagad ir sācis dziedāt grupā Weekend, kas tikko ir sākusi spēlēt Ņujorkā. Cerams, ka viņi sāks atdzīvināt šo pamirušo skatuvi.

E: Domāju, ka, ja tur būtu vēl kādas labas grupas, mēs kopā piestrādātu, lai atjaunotu Bruklinas skatuvi, bet tur tādu vienkārši nav. Mēs pat nevarējām atrast nevienu, kas varētu būt par mūsu koncertu iesildītājiem! Lielākā daļa ir ļoti, ļoti slikti, tikko iemācījušies spēlēt, bet uzskata, ka viņi uzreiz ir lielas zvaigznes.

— Pievēršoties jūsu mūzikai, nevaru nepajautāt — vai jau esat sākuši darbu pie jauna materiāla?

K: Jā, mums ir jau aptuveni 20 demo ierakstu, ko esam piefiksējuši koncertu starplaikos. Tuvākajā laikā to skaitu vēl vairāk papildināsim, un tad starp janvāri un martu sāksim domāt, ko ar to visu darīt, un kā to visu pieslīpēt.

— Kā tas izklausīsies?

Z: Tas noteikti izklausīsies citādi. Cerams, ka ne ļoti atšķirīgi, bet izmaiņas būs.

Ierakstot iepriekšējo albumu, ļoti liels uzsvars bija uz vienu skaņu, kura deva daudzu un dažādu virzienu mājienus, bet nevienā no tiem tā arī neaizejot. Tur varam sadzirdēt panciskas, melanholiskas, indie, šūgeiziskas un citas iezīmes. Šoreiz mēs gribam spert soli nedaudz citā virzienā, vairāk ietekmējoties no mūsu dzīvajiem koncertiem, jo dzīvajā mēs skanam citādāk, nekā ierakstos. Iespējams, arī studijā daudz vairāk ierakstīsim dzīvās sesijas, bet par to vēl pilnīgas skaidrības nav.

— Kā parasti notiek jūsu dziesmu rakstīšana?

Z: Tieši ar to mēs plānojam ļoti daudz eksperimentēt. Principā visuOshin materiālu sacerēju tikai es, ieejot studijā un ļoti ātri izdarot to, kas attiecīgajā mirklī bija ienācis prātā. Šoreiz mēs vairāk strādājam kā grupa, paņemot mazas idejas, kas ienāk katram no mums prātā, un tās apspēlējot un attīstot, līdz nonākam pie kaut kāda rezultāta. Es vienmēr vēlējos būt grupā, nevis darboties kā solo izpildītājs, tāpēc ir patiešām forši, ka mēs visi kopā varam radīt jaunu mūziku.

— Esmu dzirdējis, ka viens no jūsu zināmākajiem skaņdarbiem — Doused — tika izpildīts koncertos vēl ilgi pirms tās oficiālās sacerēšanas. Vai arī pašlaik koncertos reizēm darāt ko līdzīgu, eksperimentējot ar jaunajām iestrādnēm?

Z: Jā, tas bija jautrs periods — aptuveni pusgadu es katru reizi dziedāju citādākus vārdus vai vienkārši kaut ko murmināju, jo mēs vēl nebijām uzrakstījuši dziesmu, bet mums patika to izpildīt.

E: Setlistē bija rakstīts Punk Song, jo tai nebija pat nosaukuma!

D: Pirmā reize, kad es tās laikā divas reizes pēc kārtas nospēlēju vienādas partijas bija tikai pēc tam, kad mēs to bijām ierakstījuši studijā — bieži vien es ritmiski centos iesaistīt daļas no savām mīļākajām dziesmām!

Z: Tagad gan ar tāda līmeņa eksperimentiem mēs vairs nenodarbojamies, bet neviens mūsu koncerts nav identisks ar iepriekšējo. Mēs reizēm pamainām kaverversijas, kuras izpildām, reizēm — ļaujamies improvizācijai atsevišķās dziesmās.

E: Mēs atļaujamies pārbaudīt daudzas idejas, un, ja tās aiziet, mēs ar konkrēto variantu papildinām jau esošo repertuāru, lai cilvēkiem DIIV koncertos vienmēr būtu interesanti, un ikreiz varētu sadzirdēto ko jaunu.

— Man liekas, ka viens no lielākajiem jūsu trumpjiem ir tas, ka izklausās, ka jums patiešām nekas nerūp, jūs esat vienkārši džeki no Ņujorkas, kas dara to, kas viņiem patīk. Kā ar to visu ir pašlaik, kad kļūstat arvien populārāki — vai nav tā, ka kāds cenšas jūs ierobežot un ierāmēt?

Z: Tas viss tikai palielina mūsu brīvību! Tagad mums jau ir izveidojies kaut kāds vārds, kura dēļ mums ir iespēja vairāk eksperimentēt, darīt tādas lietas, kuras diez vai varētu tad, ja nevienam nebūtu ne jausmas, kas mēs esam. Vismaz es jūtos ieintriģēts, ne nobijies no visas šīs uzmanības.

E: Mums ir patiešām paveicies ar visiem apkārtējiem — itin neviens necenšas mūs iespaidot, ļaujot mums būt mums pašiem, meklējot savu ceļu un darot lietas tieši tā, kā uzskatām par pareizu.

— Nobeigumā — kur jūs redzat sevi pēc, teiksim, pieciem gadiem?

D: Mēs visi strādāsim pie saviem solo ierakstiem! [skaļi smiekli].

Z: Mēs būsim pašķīrušies, es gan jau būšu miris.

E: Es plānoju būt skolā.

K: Skolā? Kur un ko tu tur darīsi?

E: Es vēl nezinu, man ir gana daudz laika, lai to izlemtu! Būšu jebkas, kas es vēlos būt!

Z: Ja nopietni, mēs tik tālu nedomājam, tā vietā izbaudot mirkli un katru brīdi darot to, ko uzskatām par nepieciešamu. Nav jēgas sevi ielikt kaut kādos rāmjos vai lielos plānos!

Foto: Jānis Grosbahs