Intro.lv 2016. gada labāko albumu TOP 25

Albumu tops — Intro.lv kolektīvam šie vārdi jau labu laiku saistās gan ar strīdiem, gan sāpīgām izvēlēm, gan citām emocijām, kuru spektrs ir tikpat plašs, cik plašs ir topā iekļauto albumu klāsts. Ejot cauri gadiem, esam pilnveidojuši gan topa apjomu, gan metodes, ar kurām varam nonākt pie gala versijas, par kuru kauns noteikti nebūs. Process jau ir kļuvis par savdabīgiem svētkiem. Apkopojot visu iepriekš pateikto, arī mūsu 2016. gada TOP 25 absolūti nav izņēmums.

Šogad mūsu izvēļu vidū ir gan vairāku mūzikas smagsvaru ieraksti, gan ne viens vien iespaidīgs otrais albums, ar kuru mākslinieks vēl vairāk nostiprinājis savu vietu mūzikas pasaulē un izpelnījies arī mūsu uzmanību. Tāpat nav izticis arī bez spilgtus notikumus definējošiem un aprakstošiem albumiem — sajaukums ir daudzveidīgs un aizraujošs, tieši tāpēc par katru no izvēlēm esam arī pastāstījuši sīkāk.

25. Conor Oberst — Ruminations

36 gadus vecais Konors Obersts ar mūziku nodarbojas jau kopš bērnības. Tīņu gados izveidotā grupa Commander Venus tika pie ierakstu kompānijas līguma un dažus gadus vēlāk izveidotais projekts Bright Eyes daudzu acīs ir viens no indie mūzikas labākajiem kolektīviem. Taču laiks nestāv uz vietas un Konora radošums nevar tikt apslāpēts, tādēļ Ruminations ir jau septītais viņa solo ieraksts. Ierakstīts Omahas ziemā, kamēr Obersts atkopās no Desaparecidos tūres izraisītā stresa, šis albums ir ieskats prātā, kurš vēl aizvien cer uz labāku nākotni, bet vairs neskatās uz priekšā esošo ar rozā krāsas brillēm, bet gan ar nobriedušu skatījumu. Nedaudz pazudusi sevis sodīšana, un to ir aizstājusi refleksija par tagadni. Albums ir loģisks turpinājums iepriekšējam ierakstam Upside Down Mountain.

24. Sturgill Simpson — A Sailor's Guide to Earth

Stērdžils Simpsons tiek dēvēts par kantrī mūzikas mesiju, spožāko mūsdienu talantu un galveno cerību. Kāds varētu teikt, ka šādi apgalvojumi ir pārāk skaļi, taču tam negribētos piekrist — A Sailor's Guide to Earth ir uzskatāms piemērs, kā kantrī var izklausīties mūsdienīgi, inovatīvi un aizraujoši, tajā pašā laikā saglabājot pilnīgi visus tos elementus, kurus tik ļoti iemīlējuši žanra fani Teksasā, Montanā un Bauskā. Simpsons savā mūzikā meistarīgi ir sakombinējis kantrī, dziesminieku, arī roka un blūzroka elementus, tam visam pa virsu vēl pievienojot vienu no labākajām Nirvana kaverversijām, kāda jelkad ir dzirdēta, lai piedāvātu mums vienu no gada pārsteidzošākajiem ierakstiem.

23. James Blake — The Colour in Anything

Par Džeimsa Bleika producenta spējām neviens īsti nešaubās jau sen, tomēr šķiet, ka vispārējā mūzikas cienītāju sajūsma par viņu pēdējā laikā bija nedaudz noplakusi, līdz ar to uz šī gada maijā iznākušo The Colour in Anything liela ekspektāciju nasta nemaz nebija likta. Tieši tāpēc ir vēl lielāks prieks, ka šis albums lieliski turpina viņa iepriekšējo albumu iestrādnes, sagādājot ne mazumu spilgtu mirkļu gan viņa skumjās balss, gan interesanto producēšanas ideju cienītājiem. Ir gan dzirdēti pārmetumi, ka šis albums ir par garu, kas nevajadzīgi sarežģī tā klausīšanos (un savā ziņā var piekrist, ka tas ir šī albuma lielākais trūkums), taču ne par vienu no tā dziesmām nerodas iespaids, ka tā šeit neiederētos. Līdz ar The Colour in Anything, Bleika kontā ir jau trīs lieliski studijas albumi pēc kārtas, kas vēl vairāk nostiprina viņa statusu kā vienam no šībrīža spilgtākajiem mūziķiem.

22. The 1975 — I Like It When You Sleep, for You Are So Beautiful yet So Unaware of It

Ja pirms kāda laika The 1975 vēl rakstīja visai vidējas kvalitātes popdziesmas, spītīgi proklamējot, ka tomēr nav popgrupa, tad šis ir tas gads, kurā viņi šķiet, pilnībā pieņēmuši savu mīlestību pret popmūziku un atraduši to, kā viņiem trūka — kārtīgu identitāti. Lai arī šis albums, tāpat kā tā nosaukums, ir nedaudz par garu, nevar noliegt, ka I Like It When You Sleep... ir ne tikai pilns ar atsevišķām spilgtām dziesmām, bet ir arī ārkārtīgi muzikāli daudzveidīgs un galu galā, interesants. Gluži kā grupas līdera Meta Hīlija patērēto apreibinošo vielu sarakstā, šeit ir viss — sākot no lipīgas, pārsātinātas popdziesmu cukurvates līdz bēdīgai skumīgai paģiru melanholijai.

21. Frightened Rabbit — Painting of a Panic Attack

Nonākuši jau līdz piektajam studijas albumam, Frightened Rabbit joprojām lieliski izmanto savu iepriekšējo panākumu formulu un spēj aizraut. Grupas tumšais indīroks šoreiz ir vēl tumšāks, jo Painting of a Panic Attack producējis Ārons Desners no The National — citas grupas, kuras skanējums ir reizē skumīgs un reizē pacilājošs. Tieši šie vārdi lieliski raksturo šo ierakstu, jo caur smagām ģitārām, lieliskiem bungu ritmiem un sirdi aizkustinošām klavierēm ikviens var atrast saistošus un pārdomas raisošus elementus. Tas šajā gadījumā arī ir galvenais, jo Painting of a Panic Attack ir albums, kurš var gan likt uz mirkli apstāties, gan doties uz priekšu ar jaunu sparu.

20. Jamie T — Trick

Tiem, kas nepārzina Jamie T daiļradi, Trick varētu šķist visai dīvains albums, kurā īsti nav kopsaucēja, un kurā ir tik daudz visa kā, kas izklausās, ka šo albumu būtu rakstījušas apmēram piecas dažādas grupas kopā. Taču tie, kas šī britu dziesminieka gaitām seko jau ilgāku laiku, bija patīkami pārsteigti — Trick ir albums, kurā ne tikai ir daudz kā jauna un interesanta, bet jūtamas arī atsauces uz teju visu viņa iepriekšējo daiļradi. Tomēr tā nav gremdēšanās pagātnē — Džeimijs vairs nav un nemēģina būt ne tas jaunietis, kas kompulsīvi repojot, stāstīja stāstus basģitāras pavadījumā, ne arī tas, kurš pirms gada izdeva pārsteidzoši viengabalainu un melodisku indie albumu. Viņš iet tālāk, un eksperimentē gan ar agresīviem rifiem, gan personiskām balādēm, taču nevienā brīdī nepazaudē sev raksturīgo aizrautību un enerģiju, padarot to par viņa kārtējo lielisko albumu.

19. Chairlift — Moth

Amerikāņu indie grupa Chairlift ir atgriezusies ar savu trešo studijas ierakstu, kurā, kā ierasts, indie pops savijas ar sintpopu un emocionāliem vokāliem. Šoreiz nedaudz pazudis agrīnais trauslums un aizrautība — klausītājus sagaida nopulēts ieraksts, kurš kalpo kā ceļvedis modernā sintpopa ābecē. No emocionāli vārīgā Crying in Public līdz mainstream radio tuvajam Ch-Ching albumā ir viss, kas 2016. gadā asociējas ar sintpopu. Šāda dažādība padara šo albumu par interesantu klausāmvielu un aicina atgriezties pie tā vēl un vēl.

18. DIIV — Is The Is Are

Pēc debijas albuma izdošanas varēja šķist, ka DIIV savu skanējumu būs izsmēluši. Kad iepriekšējā gada beigās vēl tika paziņots, ka albums būs vairāk nekā stundu garš, likās, ka tas ir grupas gala sākums un vai vispār viņi spēs noturēt klausītāja uzmanību tik ilgi. Taču daudzi maldījās, jo Is The Is Are ir viens no labākajiem šī gada ģitārmūzikas ierakstiem, kas baudāms no sākuma līdz galam. Viņi vēl joprojām ir spējīgi radīt lipīgus un melodiskus skaņdarbus, kas no rīta līdz dienas galam nepamet prātu, dziesmām galvā skanot vēl un vēl. DIIV izdevies atrast veidu, kā saglabāt skanējumu, to atsvaidzinot ar nelielām, toties būtiskām detaļām. Rezultātā var apgalvot, ka Is The Is Are ir viens no gada patīkamākajiem pārsteigumiem.

17. Kanye West — The Life of Pablo

Jau gada sākumā, kad The Life of Pablo tika izdots, rakstījām, ka šis ieraksts ir precīzs Kanjes Vesta dzīves attēlojums. Arī iepriekšējie albumi deva labu priekšstatu par to, kādā stāvoklī ir izcilā mūziķa dzīve, piemēram, 808s & Heartbreak atspoguļoja Kanji pēc savas mātes zaudēšanas, My Beautiful Dark Twisted Fantasy sekoja pēc visiem zināmā incidenta ar Teilori Sviftu. Gada sākumā spriedām, ka The Life Of Pablo norāda uz haosu, grūtībām, nekārtību mūziķa dzīvē un karjerā, kas gada beigās apstiprinājās. Neaizmirsīsim, ka šī ieraksta izdošana, kad albums tika slīpēts līdz pat pēdējam brīdim un arī pēc tā publicēšanas, bija vēl kas neredzēts mūzikas industrijā. Arī muzikāli albumā var novērot vēlmi mainīties un meklēt jaunus izteiksmes veidus, kas vienmēr bijis raksturīgi šim mūziķim. Domājams, ka šī ieraksta vērtība līdz ar gadiem tikai augs un ar laiku mūziķa diskogrāfijā tas ieņems nozīmīgāku vietu nekā šobrīd.

16. Danny Brown — Atrocity Exhibition

Denijs Brauns turpina pierādīt pasaulei, ka ir viens no interesantākajiem reperiem pēdējo gadu laikā. Viņa jaunākais veikums Atrocity Exhibition nav albums, kurā iemīlēties līdz ar pirmo klausīšanās reizi. Tas tik daudzslāņaini atspoguļo Denija pasauli, ka ir nepieciešams vismaz piecas reizes noklausīties plati, lai vispār saprastu, kas tur notiek. Turklāt Denijs ir piemeklējis diezgan netradicionālus bītus, lai šo neparasto, tumšo pasauli uzburtu, kas lieliski parāda viņa spējas brīvi rīmot pat vissarežģītākajos bītos. Tieši tādēļ atvēlam šim albumam cienījamu vietu mūsu gada topā.

15. Deftones — Gore

Deftones ir grupa, kura pārsteidz klausītājus ar to, ka gandrīz nekad neliek vilties. Katrs albums ir kvalitatīvs un atklāj kādu jaunu šo veterānu radošuma šķautni. Gore skan kā rokmūzikas gospelis. Tas ir albums, kura radošums un garīgums savijas hipnotiskas mūzikas pavadījumā, pie kuras ir grūti nemāt līdzi ar galvu. Cilvēkiem, kuri nekad nav dzirdējuši Deftones, šis varētu būt viens no vieglākajiem viņu ierakstiem, ar ko uzsākt ceļojumu šī kolektīva daiļradē, un seniem faniem šī ir patīkama atkalredzēšanās ar sen nesatiktiem draugiem, kuri atkal iepriecina ar jauniem stāstiem, jaunām idejām un jauniem muzikāliem risinājumiem. Īpaši jāizceļ dziesmas Hearts/Wires un Phantom Bride.

14. Anderson .Paak — Malibu

Anderson .Paak šī gada sākumā parādījās kā no zila gaisa un ar lielu blīkšķi. Malibu bija viens no toņa noteicējiem kopš tā izdošanas janvārī. Tajā sastopamas patīkami sabalansētas neo-soul, funk un hip hopa melodijas. Albuma tonis ir nepārprotams jau no paša sākuma. To caurvij uzkrītošs feel-good vaibs. Tas pavada mākslinieka radošo vīziju, kas ir Malibu. Pat ja albums brīžiem liekas mazliet par ilgu, Anderson .Paak gludais vokāls to izdaiļo un padara pilnīgāku.

13. Car Seat Headrest — Teens of Denial

Ja pirms tam vārdu salikums Car Seat Headrest kaut ko izteica tikai Vila Toledo & co uzticamajam fanu pulkam, tad viņu šīgada albums Teens of Denial ir nodrošinājis grupai daudz plašāku atpazīstamību — albums ir gan saņēmis vispārēju kritiķu atzinību, gan iekļuvis daudzos gada topos. Par iemeslu tam varētu būt gan svaigais, “garāžīgais” skanējums, kurā nepārtraukti jūtama lo-fi DIY estētikas ietekme, gan albuma tematika, kas sevišķi tuva varētu būt grupas līdera Vila Toledo vienaudžiem — Teens of Denial ir albums par to, kā ir būt divdesmit-ar-kaut-ko gadniekam, kas, vienkārši sakot, mēģina tikt galā ar dzīvi. Lai arī viena no albumu caurvijošajām tēmām ir depresija un viss no tās izrietošais, ieraksta kopējā noskaņa tomēr nav ne skumja, ne sevi žēlojoša. If we learn how to live like this maybe we can learn how to start again? Vils dzied pāri enerģiskām ģitārām un šajā brīdī ir saprotams, kādēļ viņš ir kļuvis par depresīvās jaunatnes jauno Mesiju.

12. Michael Kiwanuka — Love and Hate

No britu soul mūziķa Maikla Kivanukas otrā albuma Love and Hate varbūt nevar gaidīt īpašas muzikālas inovācijas, taču tas noteikti ir viens no gada izjustākajiem un emociju pilnākajiem ierakstiem. Maikls nepiespiesti kombinē soul, blūzu un fanku ar dzejiskiem tekstiem, kuri melodiski plūst pāri pavadījumam, veidojot ārkārtīgi gaumīgu, nepārsātinātu un baudāmu skaņu, kas liek pie šī albuma atgriezties vēl un vēl. Vēlams vienatnē, vakarā un vismaz ar vīna glāzi rokā.

11. Beyonce — Lemonade

Bejonsē vārds daudz komentārus neprasa. Šī mūzikas dieviete kārtējo reizi paveikusi neiedomājamo — nevienam nenojaušot izdevusi jaunu albumu, kas satricinājis visu pasauli. Šķiet, kādas divas nedēļas no vietas vienīgais, kas virmoja interneta plašumos, bija citronu emoji un spekulācijas par to, kas tad ir Becky with the good hair. Lielas diskusijas izraisīja arī albuma muzikālais noformējums — vēl nekad līdz šim Bejonsē nav izklausījusies tik nikna un tik agresīva. Tieši šī neizsmeļamā enerģija padarīja Lemonde par tik īpašu albumu un ļāva visiem klausītājiem aptvert, ka arī tādas zvaigznes kā Bejonsē cīnās ar tādiem pašiem dēmoniem, kā mēs.

10. A Tribe Called Quest — We Got it from Here... Thank You 4 Your Service

Viena no visu laiku ietekmīgākajām hiphopa apvienībām šogad atgriezās pēc 18 gadu pauzes, taču klausoties We Got It From Here... Thank You 4 Your Service pārtraukums vispār nav jūtams. Vēl jo vairāk — grupa ir vismaz tikpat labā formā kā deviņdesmitajos, būtībā klausītāju ieliekot laika mašīnā uz gadus divdesmit vai pat vēl senāku pagātni. Tas gan nebūt nenozīmē, ka A Tribe Called Quest 2016. gadā izklausītos senili vai mūsdienām neatbilstoši, jo albumā netrūkst modernu skaņu, aktuālu rīmju un aizraujošu ideju. Viņiem jau sen vairs nekas nevienam nav jāpierāda, taču viņi jau atkal ir spējuši pārsteigt, parādot, ka arī pašlaik var būt modes un toņa noteicēji pasaules hiphopā. Pie tam, zinot, ka viens no apvienības biedriem — Phife Dawg — albuma ierakstīšanas laikā diemžēl devās aizsaulē, tas viss izklausās vēl jo vairāk iespaidīgi.

9. Angel Olsen — My Woman

Angel Olsen ceturtais solo albums ir viņas pirmais lielais ieraksts. My Woman ir pēdējais un interesantākais solis, ko viņa ir spērusi savā izaugsmē. Viņas dziesmu rakstīšana pārgājusi uz daudz augstāku līmeni tagad, kad tai pievienota augusī pārliecība par sevi. My Woman ir valdzinošs un burvīgs ieraksts, kas ir vairāk nekā tīri patīkams.

8. Skepta — Konnichiwa

Par grime žanra pēdējo gadu panākumiem esam rakstījuši visai daudz, tāpēc ir tikai loģiski, ka starp šī gada labākajiem albumiem var atrast arī Konnichiwa no Skepta, kurš ir bijis viens no šo panākumu galvenajiem iniciatoriem. Šis albums tika gaidīts jau ļoti ilgi — vismaz no 2014. gada, kad iznāca tā pirmais singls That's Not Me, ja ne vēl ilgāk — un ir liels prieks, ka Konnichiwa ir attaisnojis uz to liktās cerības. Šķiet, ka tas ir tieši tāds albums, kādu Skepta šajā brīdī vajadzēja izdot, proti, tas lieliski apvieno grime saknes ar žanra mākslinieku šībrīža globālajām ambīcijām, līdz ar to tajā vienlīdz iederīgi izklausās gan kopdarbs ar viņa biedriem no Boy Better Know, gan sadarbība ar hitu mašīnu Farelu Viljamsu. Šis albums šoruden pelnīti saņēma arī prestižo Mercury balvu, un tas ir vēl ievērojamāks sasniegums ņemot vērā to, ka Skepta principiāli izvēlas nesadarboties ar ierakstu kompānijām, tādējādi pierādot, ka panākumus var gūt arī bez to atbalsta.

7. Frank Ocean — Blonde

Četrus gadus. Četrus garus gadus mēs gaidījām R’n’B sensācijas Frenka Oušena atgriešanos. Jāatzīst, ka gaidījām ne velti, jo Blonde ir kārtējais šedevrs, kas līdzās viņa debijas albumam Channel Orange ierindosies gadsimta labāko ierakstu rindā. Blonde ir pilns ar pasakainiem aranžējumiem, skaistiem vārdiem un, pats galvenais, debešķīgu balsi. Tas, līdzīgi kā vairāki citi albumi šajā topā, atklājas arvien vairāk ar katru nākamo klausīšanās reizi, līdz gala rezultāts šķiet tik burvīgs, ka vairs negribas klausīties neko citu. Tādēļ arī nodrošināta vieta mūsu topa desmitniekā.

6. ANOHNI — Hopelessness

Domāju, ka daudzi mūzikas cienītāji ar ANOHNI iepazinās kā ar grupas Antony and the Johnsons līderi, bet šis projekts šobrīd ir nedaudz nolikts malā, un viņas jaunākais ieraksts ir izdots kā soloalbums, izmantojot vārdu, kuru viņa privāti jau ilgu laiku izmantojusi vecāku dotā vārda vietā. Lai gan noskaņas ziņā Hopelessness daudz neatšķiras no tā, kā skanēja Anthony and The Johnsons, muzikāli tas ir ļoti atšķirīgs ieraksts, jo, kopā ar ANOHNI, pie tā producēšanas ir strādājuši elektroniskās mūzikas producenti Hudson Mohawke un Oneothrix Point Never. Viņu sadarbība gan ir izdevusies negaidīti veiksmīga, apvienojot labāko no katru raksturojošajām iezīmēm, rezultējoties pamatīgā un majestātiskā mūzikā, kas lieliski sader ar ANOHNI trauslo vokālu. Komplektā ar drūmajiem un tieši politiskajiem tekstiem, tas viss kopā rada noskaņu, kas perfekti atbilst albuma nosaukumam.

5. Bon Iver — 22, A Million

Visu savu līdzšinējo karjeru Bon Iver radītā mūzika ir gājusi pa priekšu laikam, būtībā vienpersoniski radot iespēju veselai virknei līdzīgu un reizēm pat nebūt ne tik līdzīgu mākslinieku atrast savus klausītājus un iekārtoties slavas saulītē. 22, A Million šo tendenci turpina vēl izteiktāk kā jebkas, ko Džastins Vernons līdz šim bija radījis. Kopš Kid A nav bijis neviens ieraksts, kas tik ļoti pretnostatītos mūziķa pamatauditorijai, taču vienlaikus to nevis atrūžot, bet gan izglītojot. Jau pašlaik droši var teikt, ka šis ir viens no pāris nozīmīgākajiem ierakstiem, kas tapuši šajā tūkstošgadē, tā atskaņas un iespaids būs jūtams vēl ilgi un daudz, turklāt slāņu tam ir tik daudz, ka ko jaunu ikviens varēs saklausīt arī pēc vairākiem desmitiem 22, A Million drillēšanas reižu.

4. Nick Cave & The Bad Seeds — Skeleton Tree

Viens no Austrālijas labākajiem muzikālajiem eksportiem Niks Keivs ir atgriezies ar ļoti personīgu ierakstu, kura alegorijās un improvizētajos tekstos ir atsauces uz viņa dēla Artura traģisko nāvi, kā arī iespaidu, ko šāda nāve atstāj uz apkārtējiem. Muzikāli albums ir eksperimentālāks, nekā 2013. gada Push the Sky Away, ar daudz raupjāku skaņu un lielāku uzsvaru uz avangarda skaņas risinājumiem, kā piemēram, disonantiem skaņu elementiem un nestandarta dziesmu struktūrām. Tekstuāli albums atšķiras no iepriekšējiem Keiva albumiem ar to, ka teksti ir daudz vairāk improvizēti un atkāpjas no ierastās naratīva struktūras, kas pazīstama ikvienam Keiva cienītājam. Pats Keivs intervijā atzina, ka pēc dēla nāves viņš ir zaudējis ticību tekstiem, kuri ir balstīti uz konkrētu sižetu, tādēļ šis albums šķiet daudz brīvāks, taču tanī pašā laikā arī daudz nomācošāks. Viennozīmīgi meistardarbs, kurš droši var ieņemt vietu starp Nika Keiva labākajiem ierakstiem.

3. Chance the Rapper — Coloring Book

Jauns solo ieraksts no Chance the Rapper tika gaidīts jau kopš viņš 2013. gadā izdeva lielisko miksteipu Acid Rap, bet tā vietā viņš izvēlējās vispirms ierakstīt albumu kopā ar savu grupu The Social Experiment (tas, starp citu, iekļuva mūsu pagājušā gada albumu topā). Vēl svaigā atmiņā esot šim ierakstam, Chance jau bija atgriezies ar ilgi gaidīto solo ierakstu, kam dots nosaukums Coloring Book. Šajā reizē ir piepildījusies paruna par to, ka labs nāk ar gaidīšanu, jo uz šo nākotnē pilnīgi noteikti atskatīsies kā monumentālu ierakstu. Albuma skanējums ļoti labi atbilst tā nosaukumam, jo šis tiešām ir pasakaini krāsains ieraksts, un to caurstrāvojošais pozitīvisms ir tieši tas, kas šajos drūmajos laikos ir nepieciešams.

2. Radiohead - A Moon Shaped Pool

Jau sen mūzikas pasaule ir nonākusi līdz brīdim, kad katrs jauns Radiohead albums ir ne tikai labi zināmas grupas svaigs ieraksts, bet arī liels notikums kā tāds. Viena no industrijas svarīgākajām rokgrupām šogad laida klajā jau savu devīto albumu un turpināja ceļu pretī jauniem apvāršņiem. A Moon Shaped Pool izceļas ar lielu uzsvaru uz orķestra aranžējumiem, melanholiskām melodijām un dziesmu tekstiem gan par mīlestību, gan par sabiedrībā valdošu procesu kritiku, atrodot balansu starp plašu cilvēkam apkārt esošu faktoru spektru. Tumšs un lieliski noslīpēts, šis albums ar katru skaņu apliecina savu nepārvērtējamo kvalitāti. Zinot, ka runa ir par Radiohead, šāds notikumu pavērsiens absolūti nepārsteidz.

1. David Bowie - Blackstar

Esam pietuvojušies mūsu albuma topa noslēgumam. Par šī gada Intro.lv labāko albumu ir kļuvis neapšaubāmi izcils, plaši aprunāts un neviennozīmīgi vērtēts ieraksts — Deivida Bovija atvadu meistardarbs Blackstar, albums, kurš satricināja mūzikas pasauli jau janvārī, turklāt šī trieciena sekas ir jūtamas joprojām. Atkāpjoties no tā, ka ir jāizceļ eksperimentālisma un savdabīgu struktūru pārbagātība, Blackstar ir atmosfēriski grūts, bet reizē arī iespaidīgs stāsts, kurš stāsta par Bovija mūža pēdējo brīžu radošo spēku un pārdomām. Lai cik daudz par šo albumu būtu runāts, beigu beigās jānonāk pie secinājuma, ka nekas nepasaka pat ne tuvu tik daudz kā pats ieraksts. Lai runā mūzika.