Sigur Rós - Kveikur

Pirms kāda laika rubrikā “Ceļš uz Positivus” jau stāstījām par to, kas tad īsti ir Sigur Ros un ko no viņiem gaidīt. Šovasar viņi nav aktuāli tikai ar to, ka viesosies pie mums ciemos, Salacgrīvā, bet arī ar to, ka izdevuši jaunu albumu. Pirms divām nedēļām klajā laistais Kveikur prasīja laiku, lai to kopumā aptvertu un saprastu, jo islandieši ir nolēmuši ieviest lielas pārmaiņas.

Valtari, kas tika izdots pagājušajā gadā un iezīmē Sigur Ros atgriešanos pie dziesmu radīšanas, mani kopumā nepārliecināja un, jāsaka godīgi, es šajā ierakstā vīlos. Ir skaidrs, ka pēc trīs gadiem nav viegli atsākt iepriekš darīto un laikam arī nevajadzēja neko daudz gaidīt. Ieraksts arī pēc vairākām noklausīšanās reizēm neatstāja atmiņā tādus spilgtus brīžus, kādus atstāja iepriekšējie albumi. Pavisam iespējams, ka virzīšanās uz ambient žanru nebija prātīgā lieta, un viņi paši to saprata.

Tad, kad tika izziņots Kveikur, radās cerība, ka tomēr mēs vēl varēsim sagaidīt lielas lietas no šiem puišiem. Šobrīd to var droši arī apgalvot, jo radītā plate ir kaut kas iepriekš nedzirdēts un atmiņā paliekošs. Kopējā noskaņa ir kļuvusi vēl drūmāka, bet skanējums noteiktāks, skaļāks. Rodas sajūta, ka, ieejot studijā, uzstādījums bija katram izspiest maksimumu no sevis. Tieši tāpēc mēs dzirdam skaļo Orri Palla Dīrasona bungu rīboņu, pārliecinošu Georga Holma basu un tīro Jonsi falsetu visā krāšņumā. Tas viss neatbilst tam, kas tika radīts iepriekšējos, gandrīz divdesmit gados, kad mūzika bija drūma, bet viegla.

Jaunais virziens noteikti nepārsteigs tos, kuri bija pazīstami ar Sigur Ros daiļradi tās pirmssākumos. Kā spilgtu piemēru var nosaukt Í Gær, kas ietilpa EP ar nosaukumu Hvarf/Heim. Tas gan oficiāli tika ierakstīts un izdots vien 2007. gadā, bet koncertos jau izskanēja deviņdesmito gadu beigās. Šo skaņdarbu šobrīd var nosaukt arī par šīs apvienības raksturojošo, jo tas iesākas mierīgi, bet turpinās negaidīti skaļi. Par pārsteigumu Kveikur skanējums nekalpos arī tiem, kuri ir pazīstami ar koncertierakstu Inni. Arī tas tiek ieturēts melnbaltos toņos un iepriekš ierakstītās dziesmas tika pārveidotas smagākā versijā.

Arī tiem, kuriem mūzikā mēdz ielūkoties dziļāk, šis albums varētu patikt, jo daudzi kādreizējie motīvi ir saglabāti. Šajā gadījumā par piemēru var nosaukt Ísjaki, kas, starp citu, bija arī viens no šī albuma pirmajiem singliem. Lai gan tas iederās kopējā plates kompozīcijā, tajā ir saklausāmas atsauces no senākiem laikiem — stīgu aranžējumi, dziedājums un sitamo instrumentu pielietojums. Vēl noteikti ir jāmin Hrafntinna pūšamo instrumentu noslēgumu, jo arī pirmā ieraksta dziesmā Ný Batterí bija šāda veida noslēgums.

Paralēlās taisnes ar pagātni var vilkt pietiekoši daudz, bet tas nemainīs to, ka šis ieraksts kopumā ir kas nebijis. Tieši tāpēc var neapstrīdami teikt, ka arī pēc vairāku albumu ierakstīšanas un ilgiem darbības gadiem, viņi ir spējuši pierādīt savu talantu. Kveikur palīdzēs arī pierādīt cilvēkiem to, ka Sigur Ros koncerta laikā viņi nevis aizmigs, bet iegūs enerģijas lādiņu. Ar šo ierakstu gan man, gan daudziem citiem tūkstošiem klausītāju ir atgriezta cerība, ka islandiešu spēki nav izsīkuši.

8,5/10