Mēneša albums: maijs

Maijs mūzikā noteikti bijis viens no spēcīgākajiem, ja ne pats spēcīgākais, mēnešiem 2012. gadā. Gan albumu, gan dziesmu klāsts bija pietiekami plašs un kvalitatīvs, lai, izdarot izvēles, nāktos krietni vien palauzīt galvu. Nu esam apkopojuši savas domas un piedāvājam tās jūsu vērtējumam — lasiet, klausieties, uzziniet ko jaunu.

Uldis Goba

Mēneša dziesma: Best Coast — The Only Place

Betānija Kosentino, garāžroka grupas Best Coast līdere un milzīga Kalifornijas pielūdzēja, maijā atgriezās ar savu otro albumu The Only Place. Taču šoreiz runa ir nevis par viņas plati, bet gan par tās tituldziesmu. Kāpēc tā? The Only Place ir kļuvis par diezgan lielu "heita" objektu mūzikas mīļotāju vidū, it īpaši tad, ja to salīdzina ar grupas debiju Crazy For You. Itkā jau mūzika tā pati, bet, šķiet, pastāv tādas apvienības kā Best Coast, kurām labs producentu darbs nāk tikai par sliktu (paralēles ar šī gada Sleigh Bells?). Pilnīgi iespējams, ka lo-fi efekti kādreiz veiksmīgi noslēpa Kosentino problēmas mūzikas radīšanas lauciņā, taču jaunā albuma titulskaņdarbu gan es gribētu izcelt kā brīnišķīgu gabalu un himnu visam vasarīgajam. Ja es būtu kādas populāras latviešu rokgrupas vokālists un mūzikas žurnālists kādā populārā latviešu portālā (nemeklēt reālas līdzības), tad es The Only Place ieliktu savā rubrikā par lieliskām dziesmām no diezgan švakiem albumiem. Veltījumi saulei un pludmalei taču vienmēr uzlabo garastāvokli.

Mēneša albums: Sigur Rós— Valtari

Godīgi sakot, es nebiju gaidījis, ka islandiešu grupas Sigur Rós turpinājums tās sestā studiju ieraksta veidolā būs tieši šāds. Pēc 2008. gada plates Með suð í eyrum við spilum endalaust, kas mūziķu skanējuma mūžīgās un Islandes skarbā klimata ietekmētās skumjas nomainīja ar jautrāku un daudz dzīvespriecīgāku folk-popmūziku, Valtari ir kā sigurrosiešu lēciens no klints atpakaļ ledainā fjordā. Grupas dienaskārtībā atkal ir gaisīgas šūpuļdziesmas, kas ir izteikti minimālistiskas un, šķiet, reizēm rada vairāk klusuma, ne skaņas sajūtas — nu gluži kā vecajos laikos. Tomēr jāatzīst, ka ir nepieciešama krietna devas pacietības, lai spētu sagremot gandrīz stundu garo 8 skaņdarbu albumu — pat ja mēs Valtari definētu kā miera mūziku, tas tomēr ir pilns ar Sigur Rós raksturīgo episkuma, pārpasaulīguma, "svētuma" un filozofisku pārdomu rosinājuma nastu. To, vai tas ir tā vērts, atstāju katra paša ziņā.

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: King Tuff — Bad Thing

Šo dziesmu jau paspēju nodēvēt par visu laiku absolūtāko no visiem grāvējiem... Vismaz šovasar tā noteikti liksies... Visticamāk tikai man. Nu bet ko darīt, ja ir lipīgs meldiņš. Patiesībā vairāk neko jau arī nevajag.

Mēneša albums: Mount Eerie— Clear Moon

Jau ar iepriekšējo albumu neremdināmais eksperimentātors Fils Elvrums (sen sen atpakaļ izdeva albumus kā The Microphones) mums dāvajā iespējams dīvaināko blekmetālu pasaulē. Ar jauno albumu Mount Eerie falšais blekmetāls palicis vēl drumāks, vēl noskaņas ziņā aukstāks un sajūta vēl joprojām ir tāda, ka tu atrodies aukstā rudens rītā, kādā spocīgā mežā vai pavisam vienkārši esi pārvācies uz Tvinpīksu. Ja vasara būs karsta, tad šāds skaudrs drūmums, depresija to padarīs nedaudz vieglāk izturamu.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Baauer — Haarlem Shake

Ja pie mēneša albuma aizceļojām uz skaistāku pasauli, tad ar mēneša dziesmu atgriežamies šīs pasaules netīrākajos nostūros. Jaunā producenta Baauer pirmais singls Harlem Shake ir apbrīnojami spēcīgs ballīšu gabals, kuram uzmanību pievērsuši jau daudzi no pasaules populārākajiem deju grīdu kustinātājiem. Tas ir ļoti prasmīgi veidots hiphopa un deju mūzikas sajaukums, papildināts ar lauvu rūcieniem un aicinājumiem "Do the Harlem Shake". Īsumā — gabals, pie kura youtube video komentāriem droši vien ir lasāms, ka tas varētu dejas ritmā iekustināt pat mironi vai dziļi Norvēģijas mežos mītošu nacistu zombiju armiju. Un kurš gan cits šo kontrolēto ārprātu varētu izdot, ja ne deju mūzikas pelēkais kardināls Diplo uz sava Mad Decent leibla. Ticiet maniem vārdiem, kad saku — Harlem Shake ir lielas iespējas kļūt par šī gada Pon De Floor.

Mēneša albums: Beach House — Bloom

Maijs ir bijis visai piepildīts ar labiem albumiem, tomēr viens starp tiem visiem izceļas visvairāk. Lai piedod visas pārējās grupas un izpildītāji, bet neviens cits no maija albumiem nav spējis mani saviļņot tā, kā Beach House jaunais ieraksts Bloom. Šis Baltimoras duets atzīstamus augstumus sasniedza jau ar iepriekšējo albumu Teen Dream, tāpēc viņu jaunais albums tika gaidīts ar lielu interesi, lai noskaidrotu vai viņiem ir izdevies radīt ko vēl labāku, kas šķita nemaz ne tik viegli paveicams uzdevums. Tomēr viņiem tas ir izdevies un Bloom pilnīgi noteikti ir viens no galvenajiem kandidātiem uz 2012. gada labākā albuma statusu. Lai gan šis albums dziesmu tekstu ziņā ir tumšāks par Teen Dream nedaudz naivajiem stāstiem, to klausoties nepamet sajūta, ka šī ir mūzika no citas, skaistākas pasaules.

Gundars Zaburdajevs

Mēneša dziesma: Soundgarden — Live to Rise

Jūnijā sākumā, atskatoties uz maiju, sāka likties, ka man īsti nav neviena spēcīga kandidāta mēneša dziesmai. Beigās sapratu, ka nevaru ignorēt Soundgarden pirmo īsto jauno dziesmu kopš 1990. gadu vidus. Tajā samanāmas gan grupas tipiskā skanējuma iezīmes, ir arī pāris mierīgāki posmi, tāpat Live to Rise ir visai dīvains (labā nozīmē) piedziedājums. Kopumā tas veido lielisku dziesmu, kuru noteikti nav kauns nosaukt par savu mēneša mīļāko.

Mēneša albums: Tenacious D — Rize of the Fenix

Mēneša albuma izvēlei nācās nedaudz palauzīt galvu — bija vismaz četri labi kandidāti, The Walkmen, The Cribs un Beach House ieskaitot. Beigās izvēlējos palikt pie komēdijroka un Tenacious D, kas arī sākotnēji bija mans pirmais variants. Grupas trešo albumu daudzi kritiķi jau nosaukuši par tās labāko veikumu un visticamāk nekļūdās — ieraksts tiešām ir ļoti spēcīgs. Netrūkst atsauču uz gandrīz visu iespējamo (Zvaigžņu Kari, The Beatles, Aksels Rouzs), tāpat arī jāizceļ žanru daudzveidība (līdz ar ierasto smagā roka skanējumu šur tur arī flamenko, pat nedaudz kantrī). Albuma beigās ir vairākas ļoti īsas dziesmas, kas gan rada nelielu sasteigtības sajūtu, tomēr nemazina pašu skaņdarbu kvalitāti.

Vai esam palaiduši garām ko svarīgu? Droši izsaki savas domas un ieteikumus komentāros.

Foto: nothingatall.com