Ceļš uz Positivus 2013 - Sigur Ros
Festivāls pavisam noteikti vairs nav aiz kalniem, atlicis nedaudz mazāk par mēnesi. Tieši tāpēc ir pienācis laiks iepazīstināt festivāla apmeklētājus ar otro hedlaineri — islandiešiem Sigur Ros, kas pavisam noteikti būs īpašs piedzīvojums ikvienam.
Kas?
Lai arī var droši apgalvot, ka Sigur Ros ir pieredzējušākie šī gada festivāla hedlaineri, tomēr daudzi par viņiem neko daudz nezina. Tāpēc noteikti ir jāsāk ar pašu svarīgāko — tā ir visu laiku vispopulārākā Islandes grupa, kas ir ieguvusi klausītājus visās pasaules malās. Savas pastāvēšanas 19 gados viņi ir paguvuši izdot septiņus studijas albumus, vairākas izlases un izveidot arī divas filmas.
Grupas pirmsākumi ir meklējami 1994. gada augustā, Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā. Toreiz apvienojās trīs vīri — Jons Birgissons jeb Jonsi (vokāls un ģitāra), Georgs Holms(bass) un Agjusts Gunnarssons (bungas). Līdz mūsdienām sastāvs ir piedzīvojis vairākas pārmaiņas, vispirms 1998. gadā to papildinot ar taustiņnieku Kjartanu Sveinsonu. Četrus gadus vēlāk blici pameta Agjusts, kuru turpmāk aizvietojis Orri Pall Dirasons. Tieši šādā sastāvā kolektīvs aizsniedzis savas karjeras pagaidām augstākās virsotnes, tomēr 2013. gada sākumā no apvienības aizgāja Kjartans, iemeslus neminot.
Tiešajā tulkojumā Sigur Ros nozīmē „uzvaras roze”, un šāds nosaukums tika izvēlēts par godu Jonsi jaundzimušajai māsai, kura, starp citu, piedzima tajā pašā dienā, kad tika likti pamati grupai. Tā kā māsu sauc "Sigurros", puiši nolēma šo vārdu izmantot arī savām vajadzībām, vien sadalot to divās daļās. Kaut gan dziesmas pamatā ir islandiski, dažas dziesmas tiek izpildītas arī izdomātā valodā, sauktā par vonlenska jeb latviski — cerību valodā. Pirmo reizi tā parādās trešajā albumā (). Interesanti, ka līdzi ierakstam nāca klāt arī tukša grāmatiņa, kurā katrs varēja izpausties un pierakstīt katrai dziesmai savu teksta versiju, interpretāciju.
Līdz šim lielākos panākumus Sigur Ros guvuši 2005. gadā, kad dienas gaismu ieraudzīja albums Takk.... To izdeva viena no pasaules ietekmīgākajām ierakstu kompānijām EMI, turklāt plate iekaroja ne tikai kritiķu simpātijas, bet arī klausītāju sirdis. Tas daļēji skaidrojams ar faktu, ka grupa nedaudz pamainīja savu rokrakstu, kompozīcijas padarot īsākas un vieglāk uztveramas vienkāršam klausītājam, tajā pašā laikā necenšoties koriģēt skanējumu. Sekojošā koncerttūre bija veiksmīga un ilga, kas pēcāk tika atspoguļota dokumentālajā filmā Heima (tulk. — mājas), kurā atrodami gan koncertieraksti, gan arī komentāri par grupas darbību un tās dalībnieku savstarpējām attiecībām.
Pagaidām garākā radošā pauze Sigur Ros vēsturē ilga no 2009. līdz 2012. gadam, kuru laikā netika publiskoti jauni skaņdarbi. Pilnīgi rokas klēpī salikuši islandieši gan nesēdēja — tika publiskota otrā koncertfilma Inni. Tieši reklamējot šo darbu dažādos kinofestivālos, mūzikas presē sāka cirkulēt baumas par to, ka jau pavisam drīz pasauli aplaimošot jauns albums. Mūziķi gan visas runas noliedza, atklājot, ka atgriešanās studijā plānota vien 2011. gadā, kas, kā vēlāk atklājās, bija tiesa. Valtari dienas gaismu ieraudzīja pērn, starp citu, iekļūstot arī eRoks.lv2012. gada labāko albumu topā. Tieši pirms nedēļas tika publiskots jau septītais kolektīva disks — Kveikur, kas izklausās daudz agresīvāks nekā apvienības iepriekšējie darbi.
Ko spēlē?
Nav viegli vārdiem aprakstīt to, ko spēlē Sigur Ros, taču vistuvākais žanriskais iedalījums varētu būt postroks. Pirmajos albumos viņi bija brīvāki — dziesmām nosaukumus neliekot, arī skaņdarbu garumiem uzmanību nepievēršot, tomēr pēdējā laikā atkāpes no mūzikas biznesa vispārpieņemtajām normām netiek veiktas. Noskaņa ir ļoti islandiska — mierīga, mīklaina un drūma, tomēr reizēm vīri atļaujas būt nedaudz rotaļīgāki, kā rezultātā mūzika kļūst vieglāka, saprotamāka un arī pozitīvāka. Lai vai kāda arī nebūtu izteiksmes forma, visu vienmēr caurvij emocijas — tās ikkatrā grupas dziesmā ir jūtamas caur un caur. Par to liecina arī spēlēšanās ar izdomāto valodu — ļoti nozīmīga ir kopējā emocionālā nokrāsa, ko noteikti varēs just arī priekšnesuma laikā.
Pēdējos gados Sigur Ros piešķir ļoti lielu uzmanību tam, kā izskatās skatuves, uz kuras viņi uzstājas. Festivāla organizatori vēsta, ka to rotās dažādas projekcijas, bet paši mūziķi sev ir sagatavojuši atbilstošus tērpus. Tas ir krass kontrasts ar apvienības darbības sākumposmu, kad vizuālajam aspektam netika piešķirta nekāda nozīme. Trīs grupas dalībniekus uz skatuves pavada pāris stīgu instrumentu pārvaldītāji un pāris pūšaminstrumentu spēlmaņi, kuri palīdz radīt atbilstošo atmosfēru. Interesanti, ka savu elektrisko ģitāru Jonsi mēdz spēlēt ar čella lociņu, kas rada lielu troksni, raksturīgu postrokam. Ieteiktu pievērst uzmanību arī tam, ar kādu atdevi Orri spēlē bungas.
Pirms nedēļas tika izdots albums Kveikur, kas nozīmē, ka Positivus noteikti dzirdēsim daudz ko no tā. Atšķirībā no iepriekš izdotajiem ierakstiem, jaunais ir skaļš un enerģisks, kā rezultātā tie, kuri grasījās ignorēt islandiešus, baidoties iemigt, var būt droši, ka visu laiku tikai mierīgie un drūmi gabali neskanēs. Meklējot asociācijas starp iepriekšējo gadu festivāla viesiem, vislielākās paralēles varētu vilkt ar britiem Wild Beasts, kuri muzikāli ir gana līdzīgi.
Kāpēc jāredz?
Rūdolfs Sietiņš, eRoks.lv žurnālists:
Kad Islandes (tolaik tā vēl saucās Islande nevis Īslande) post-roka pelēkie kardināli deviņdesmito gadu beigās izdeva apbrīnojamo meistardarbu Ageatis Byrjun likās, ka mūs sagaida rokmūzikas revolucīja. Īstus mačo ģitāras solo aizstājot ar ambientām noskaņām, bet rūcošus kliedzienus ar elfiskiem falsetiem par neko kādā nesaprotamā valodā.
Pēc bez nosaukuma albuma 2002. gadā Sigur Ros centās sevi padarīt par popmūzikas prinčiem, brīžiem tas viņiem izdevās, brīžiem ne, bet likās, ka tā nav īstā mūzika ko mēs gaidām no šī kolektīva. Paldies, Dievam, ar jauno albumu Kveikur, kurš iznāca tikai pirms dažām dienām, grupa ir atgriezusies pie tā kā kas viņiem sanāk vislabāk. Piemetot klāt vēl kādu smagu un muskuļiem pārpilnu muzikālo spēku. Klausoties smagās Kveikur ģitāras, joks par mošpitu Salacgrīvas priedēs kļūst nedaudz patiesāks. Un es tiešām esmu gatavs līdz spēku apsīkumam kratīt galvu pie tādām dziesmām kā Brenninsteinn, bet brīžos kad nogurums darīs savu apgulties zālājā un baudīt romantiskās vecās dziesmas.
Staņislavs Fisenkovs, eRoks.lv žurnālists:
Islandieši pēdējo reizi Latvijā uzstājās 2008. gadā, kad diemžēl šo koncertu nācās palaist garām, un jau tad sāku gaidīt nākamo. Piecu gadu laikā ir notikušas vairākas pārmaiņas un Sigur Ros kļuvuši nedaudz citādāki, interesantāki un šobrīd viņi tiešām ir aktuāli. Jau šonedēļ jauns albums, kura vēstneši liecina par to, ka tas ir izdevies, un, neskatoties uz tā tumšo nokrāsu, tas lieliski varētu izklausīties Salacgrīvā, sestdienas naktī. Pieliekot tam klāt vēl arī to, kas redzēts abās izdotajās filmās un koncertierakstos, var droši apgalvot, ka tas būs īpašs koncerts, kādu Positivus un tā apmeklētāji piedzīvos pirmo reizi. Pats svarīgākais ir atviegloties un baudīt skaņas, kuras ceļos skatītāju rindās no lielākās fesitvāla skatuves.
Normunds Vucāns, eRoks.lv žurnālists:
Sigur Ros noteikti nav meklējama starp man tīkamajām grupām — nekad līdz galam kaut ko vairāk kā pāris dziesmas no viņiem neesmu spējis noķert, un pat atrodoties Islandē (un cerot, ka nu tik čakra atvērsies) klausīties apvienības ierakstus bija garlaicīgi. Tomēr es viņus ļoti, ļoti vēlos redzēt dzīvajā — pēc visiem tiem leģendu apvītajiem stāstiem par viņu Arēnas Rīga šovu un koncertiem citviet pasaulē, ir radusies pārliecība, ka kaut kam tur tomēr būtu jābūt, ja jau tiek dziedātas tik skaļas slavas dziesmas. Var jau būt, ka arī Salacgrīvā nekas nemainīsies un joprojām nesapratīšu, kas ir kas ziemeļnieku sakarā, taču tad noteikti zināšu, ka šo faktu diez vai kaut kas mainīs. Līdz tam neziņa urda pārāk daudz, kas raisa reālu vēlmi Sigur Ros noklausīties.
Iepriekšējie Ceļš uz Positivus sērijas raksti:
Foto: Publicitātes foto