Nedēļas dziesmas 19/01
Waxahatchee — Air
Kamēr pie dažiem mūziķiem atzinība atnāk salīdzinoši ātri, citiem tas tomēr ir vairāk pakāpenisks process. Šķiet, ka Keitija Kračfīlda ar savu projektu Waxahatchee vairāk pieder otrajai grupai, jo viņas debijas albums lielākajai daļai paskrēja garām nepamanīts. Tas, ko neizdevās paveikt ar pirmo piegājienu, gan ar uzviju izdevās otrajā mēģinājumā — tam sekojošais Cerulean Salt kļuva par vienu no 2013. gada kritiķu slavētākajiem albumiem. Līdz ar to, ierakstot savu jauno plati, sajūta droši vien ir bijusi neierasta, jo, galu galā, ne mazums cilvēku no viņas kaut ko gaida, tomēr šķiet, ka ar šo spiedienu viņai ir lieliski izdevies tikt galā. Jaunā albuma pirmais singls Air skan nedaudz nopulētāk un niansētāk nekā viņas iepriekšējie ieraksti, vienlaikus nepazaudējot viņai raksturīgo DIY estētiku, kas liek to vērtēt kā kārtējo soli uz priekšu.
/Lauris Anstrauts/
Tittle Fight — Rose of Sharon
Tittle Fight var uzskatīt par grupu, kas reti skatās pagātnē un nemitīgi cenšas progresēt. Iespējams, gada nogalē varēsim par šo apvienību runāt kā par grupu ar vienu no spilgtākajiem gada emo albumiem azotē. Rose of Sharon ir otrais vēstnesis no februārī gaidāmā grupas albuma Hyperview un tas izklausās svaigi, kā arī interesanti. Muzikālais pavadījums atgādina Tame Impala bez elektroniskiem elementiem un citas līdzīgas modernā indie grupas, bet galvenais dziesmas āķis ir emocionālais un sāpju pilnais dziedājums. Tas gan ir dziļi paslēpts zem ģitārām, neradot traumatiskas izjūtas vārgi noskaņotajiem. Līdzīgi izklausās Deftones — apvienojot smagās mūzikas ietekmes ar sapņainām shoegaze noskaņām.
/Rūdolfs Sietiņš/
The Wombats — Greek Tragedy
Es šaubos, vai 2014. gadā kāds vēl gaidīja lielas lietas no The Wombats, tomēr šobrīd ir sajūta, ka viņiem ir visas iespējas kļūt par vienu no gada patīkamākajiem pārsteigumiem. Ir liels prieks, ka grupa ir modernizējusi savu skanējumu un tas izklausās ļoti atbilstošs 2015. gadam. Tāpat ir tiešām forši, ka šis ir viņu līdz šim gudrākais un spēcīgākais teksts, kurā atrodamas daudzas labas atsauces, kuras, neiedziļinoties domā, paviršākam klausītājam noteikti paliks apslēptas. Noteikti rekomendēju šo noklausīties, pievēršot lielu uzmanību detaļām, kā muzikālajām, tā tekstuālajām — ticu, ka arī tevi viņi ļoti patīkami spēs pārsteigt!
/Normunds Vucāns/
Natalie Prass — My Baby Don't Understand Me
Labākā mūzika ir tāda, kas liek nobirdināt kādu asariņu. Šī episkā dziesma ir tik gaumīgi pārbāzta un skaista, ka gribas raudāt prieka asaras un liek atcerēties labākos Džonijas Mičelas ierakstus, un viennozīmīgā kritiķu mīlestība liek prognozēt — šogad par Natalie Prass mēs dzirdēsim daudz un dikti.
/Rūdolfs Sietiņš/
Django Django — First Light
Visai labi atmiņā ir palikusi Django Django debijas plate, kas izcēlās ar skanējumu, kādu iepriekš īsti sastapt nevarēja. Ne velti viņiem izdevās nokļūt Mercury balvas nominantu vidū un daudzu mūzikas mediju gada topu sarakstos, tomēr pēc sasniegtā puiši nozuda un viņu vārds pa retam bija sastopams kādu Anglijas klubu afišās, kur viņi uzņēmās diskžokeja pienākumus. First Light ir dziesma, ar kuru pēc klusēšanas Django Django ir atpakaļ, lai sasniegtu vairāk nekā tas bija izdevies ar savu debiju. Lai gan viņu pieeja dziesmu rakstīšanai šo gadu laikā būtiski nav mainījusies, viņi skan vēl joprojām interesanti, kā arī aktuāli. Tiesa nelielas pārmaiņas ir saklausāmas, First Light skan elektroniskāk par iepriekšējo materiālu. Lielāks uzsvars tiek likts uz sintezatoriem un mazāk tiek lietotas ģitāras. Pavisam drīz mēs noteikti uzzināsim vairāk par gaidāmo albumu, bet līdz tam varam vēlreiz atskatīties uz viņu veiksmīgo pirmo ierakstu.
/Staņislavs Fisenkovs/
Doldrums — HOTFOOT
Katra ārtrokera/ārtpopera mērķis ir izklausīties maksimāli līdzīgāk Radiohead. Doldrums ir projekts, kas 2013. gadā izdeva ļoti lielisku albumu Lesser Evil, un likās — ar nākamo albumu visi vārti šim projektam būs vaļā — un tiešām. Hootfoot ir aizraujoša dziesma un cerīgs vēstnesis no gaidāmā albuma, kuru izdos leģendārie Sub Pop.
/Rūdolfs Sietiņš/
Dutch Uncles — Decided Knowledge
Februāra beigās pie mums nonāks jau ceturtais Dutch Uncles albums O Shudder, no kura pagājušajā nedēļā tika atrādīta jauna dziesma Decided Knowledge. Gadu laikā viņiem ir izdevies izkopt savu rokrakstu, ko ir visai grūti sajaukt ar kādu citu. Ja Out of Touch in the Wind puiši savu skanējumu izmēģināja papildināt ar dažādiem, neskaitāmiem instrumentiem, tad šoreiz, šķiet, viņi mēģinās to padarīt elektroniskāku. Iekšēji ir cerība, ka Dutch Uncles vārds beidzot izskanēs skaļāk nekā iepriekš, jo viņi noteikti to ir pelnījuši. Atšķirībā no viņu agrīnajiem skaņdarbiem šis, manuprāt, ir vieglāk uztverams, tāpēc pastāv iespēja, ka daudziem O Shudder būs albums, ar kura palīdzību atklāt un iepazīt šo apvienību.
/Staņislavs Fisenkovs/
Nic Hessler — Hearts, Repeating
Kā tas ir labi zināms, īsta māksla top caur sāpēm un ciešanām. Nic Hessler 2010. un 2011. gadā izdeva divus singlus zem superīgākā hipsteru leibla Captured Tracks ar vārdu Catwalk. Tad diemžēl smaga slimība un ilgstošs atvaļinājums no mūzikas radīšanas. Atgriešanās singlu Hearts, Repeating var uzskatīt par triumfālu — tas ir perfekts saulains power pop, gluži kā no septiņdesmitajiem. Protams, pasniegts modernā mērcītē.
/Rūdolfs Sietiņš/
John Carpenter — Night
Šausmu filmu maestro Džons Kārpenters ir cilvēks, kurš savām filmām taisa arī mūziku. Šis skaņdarbs gan nav no kādas konkrētas filmas vai seriāla, bet gan no mākslinieka gaidāmā debijas albuma Lost Themes. Atmosfēriski spokainie un aukstie sintezatori burtiskā nozīmē sastindzina un liek priecāties tiem cilvēkiem, kuri nevar sagaidīt kaut ko jaunu no Oneohtrix Point Never.
/Rūdolfs Sietiņš/
Mark Knopfler — Beryl
Laikā, kad modē ir viss, kāpēc lai jaunieši nesāktu fanot par Marku Knofleru un Dire Straits? Beryl ir šarmējošs oldskūls — dziesma, kas mierīgi varētu skanēt pa Radio Skonto un SWH piecas reizes dienā. Tā neapnīk un silda sirdi kā kandža vasaras karstajās naktīs, šaujot ar bisi pīles. Ekselenti.
/Rūdolfs Sietiņš/
Blis. — Floating Somewhere High And Above
Vai es vienīgais ļoti vīlos jaunajā Modest Mouse singlā? Paldies Dievam, šī mūzikas puse nav palikusi tukšāka un mums atliek vien gaidīt jaunos Modest Mouse. Šī emo revival grupa pārsteidz ar skarbām, bet pārdomātām ģitārām, amizantu agresiju un nazālu vokālu, kas piedziedājumā pārvēršas nevaldāmos sāpju kliedzienos. Nu, gluži kā Modest Mouse grupas labākajos gados.
/Rūdolfs Sietiņš/