Nedēļas dziesmas 16/02
Florence + the Machine — How Big How Blue How Beautiful/What Kind of Man
Kad gada sākumā no zila gaisa vienā mūzikas festivālā pēc otra sāka parādīties Florence + the Machine vārds, bija skaidrs, ka no britu dziesminieces Florences Velšas drīzumā gaidāms jauns muzikālais materiāls. Pagājušajā nedēļā šīs aizdomas tika pilnībā apstiprinātas, izziņojot jaunu albumu un atrādot divas jaunas dziesmas — episko How Big How Blue How Beautiful un melanholisko What Kind of Man. Kā skaidro Velša pati, ja iepriekšējais albums bija veltīts nāvei un ūdenim, tad jaunā plate cenšas izprast kā dzīvot un mīlēt. Ar ne mazāk grandiozām instrumentu partijām kā līdz šim jaunais materiāls tik tiešām izklausās pēc atdzimšanas, kas iedvesmojusi Velšu nebaidīties un stāties pretī dzīvei, tverot to ar jaunām krāsām un neizmēģinātām skaņām — How Big How Blue How Beautiful ietērpts diženā pūšaminstrumentu sekcijā, savukārt What Kind of Man no eksistenciāli skumjas ambiences pārtop skaļā rokdziesmā. Ļoti spēcīgs pieteikums uz vienu no gada albumiem!
/Jana Udovenko/
Kendrick Lamar — The Blacker the Berry
Lai gan oficiālu ziņu par Kendrika Lamāra jauno albumu joprojām nav, šonedēļ tikām jau pie otrā tā singla. Ja rudenī izlaistais i skanēja visai pozitīvi un sevī nesa vēstījumu par nepieciešamību mīlēt pašiem sevi, tad The Blacker the Berry ir kā pilnīgs pretstats — piepildīts ar naidu pret rasistiem, citiem melnādainajiem amerikāņiem un arī pašam pret sevi. Tajā kārtējo reizi lieliski atklājas viņa liriķa talants un spēja izstāstīt stāstu dziesmas garumā, pie tam šoreiz tas ir stāsts ar visai negaidītām beigām (ko gan ļaušu jums atklāt pašiem). Kopumā rodas iespaids, ka Kendriks ir apņēmies radīt iespaidīgāko konceptalbumu hiphopa vēsturē, un atliek tikai cerēt, ka viņam tas arī izdosies.
/Lauris Anstrauts/
Prāta Vētra — Ziemu apēst
Ja dzīvo Latvijā un kaut nedaudz saskaries ar mūsu valsts medijiem, no šīs kompozīcijas izvairīties iepriekšējās nedēļas laikā bijis neiespējami. Katrs Prāta Vētras jaunais singls vienmēr ir liels notikums, tomēr reizēm tie mēdz likt vilties. Par laimi, par Ziemu apēst to teikt nevar, jo man gribētos apgalvot, ka šis ir labākais jelgavnieku veikums kopš Mumiņa nāves. Jā, tas ir gana skaļi teikts, bet šādus viņus gribējās dzirdēt jau sen. Pamata meldiņš ir šausmīgi lipīgs, teksts — gana spēcīgs, turklāt šobrīd viņi izklausas pēc klasiskiem Prātiniekiem (man personīgi atmiņā nāk Maybe un Colder) modernā mērcē. Jācer, ka viss albums būs šāds!
/Normunds Vucāns/
Speedy Ortiz — Raising the Skate
Speedy Ortiz nav vienkārša grupa, kas mīl un cenšas kopēt deviņdesmito gadu indie skanējumu un Pavement. Galvenā atšķirība no citām šada veida grupām ir tāda, ka Speedy Ortiz galīgi nav slikti. Un viņi nav kaut kādi garlaicīgi jaunieši keponos, bet īstas personības. Raising the Skate ir kārtējā klasiskā grupas dziesma — lielisks teksts, virpuļojošas ģitāras, laba melodija un klibojošs ritms.
/Rūdolfs Sietiņš/
Joanna Gruesome — Last Year
Joanna Gruesome ir viens no amizantākajiem grupas nosaukumiem, ko spēju iedomāties, un nereti tikpat amizanti ir arī viņu dziesmu nosaukumi (Anti-Parent Cowboy Killersjoprojām ir mans favorīts). Viņu jaunā albuma pirmajam singlam gan ir visai garlaicīgs nosaukums - Last Year — tomēr muzikāli viss ir tikpat aizraujoši kā parasti. Tajā darbojas viņu jau pārbaudītā formula, ātru un agresīvu pankroku un noise rock sajaucot ar cukursaldiem piedziedājumiem, kas aizgūti no klasiska indie popa. Šādi skan pilnīgi visas viņu dziesmas, kas varbūt arī ir nedaudz uzkrītoši, tomēr viņi to dara tik labi un ar tik lielu degsmi, ka tas nebūt neliekas apnicīgi.
/Lauris Anstrauts/
Hot Chip — Huarache Lights
Hot Chip ir vieni no gudrākajiem mūziķiem pasaulē, un, klausoties Huarache Lights, tas ir jūtams caur un cauri. Viņi ir radījuši labāko deju mūzikas gabalu šogad, turklāt tam piemīt elektroniskajai mūzikai ne vienmēr esošā spēja vienlīdz lieliski izklausīties kā trakās ballītēs pārbāztos klubos, tā arī mierīgi sēžot ar tējas krūzi rokās pie kamīna. Nav tā, ka skaņdarbā būtu kādi īpaši pārsteigumi — tas joprojām izklausās pēc klasiska Hot Chip gabala grupas labāko kompozīciju tradīcijās, tomēr tajā pašā laikā sevis kopēšana nenotiek. Gatavojies tuvākajos mēnešos šo dzirdēt daudz un dikti ikvienā ballītē, ko apmeklēsi!
/Normunds Vucāns/
Olafur Arnalds & Alice Sara Ott — Verses
Pēc eksperimentālā aizpagājušā gada albuma For Now I Am Winter islandiešu komponists Olafurs Arnalds ir atgriezies pie savām muzikālajām saknēm un bērnības elka Frederika Šopēna. 16. martā gaidāmais The Chopin Project ir viņa mēģinājums pārrakstīt klasisko mūziku, ierakstot to neierastā veidā ar nepierastiem instrumentiem. Pirmais projekta vēstnesis Verses līdz nepazīšanai pārvērš poļu komponista trešo klaviersonāti, izpildot to ar stīgu instrumentiem, tādējādi ļaujot to ieraudzīt jaunā gaismā.
/Jana Udovenko/
Kathryn Calder — Take a Little Time
Būt “tikai taustiņu spēlētājai” tik zvaigžņotā supergrupā kā The New Pornographers ir grūts darbs. Varbūt ar jauno albumu Katrīnai Kalderei izdosies izlīst no šī nomācošā statusa. Visticamāk, ka nē, bet Take a Little Time ir tīri jauka indie pop oldskūl dziesma, kas izklausās pēc Stars dziesmas ar Garija Ņūmena sintezatoriem.
/Rūdolfs Sietiņš/
The Wombats — Emoticons
Visu janvāri es nebeidzu sajūsmināties par Greek Tragedy, kas kļuva par manu šī mēneša singlu, tomēr, kad pirmo reizi dzirdēji Emoticons, biju nedaudz vīlies. Dziesmu noklausījos, atliku malā uz piecām dienām, un šodien jau tā skan sasodīti forši! Protams, skaņdarbs nav tik gudrs vai spēcīgs kā pirmais singls, tomēr tieši Emoticons redzu kā to gabalu, kas daudz un dikti rotē dažādās komercstacijās, palīdzot par The Wombats atcerēties arī plašākai publikai. Turklāt tas ir gluži vai radīts koncertiem — nav taču grūti iedomāties, kā pūlis šim kauc līdzi, vai ne?
/Normunds Vucāns/
Makthaverskan — Witness
Būt skandināvam un spēlēt agresīvu, bet skaistu post-punk mūziku ir ļoti sarežģīti, jo tu esi nolemts neveiksmei un absolūtai cilvēku neizpratnei. Par šīs grupas ar neuzrakstāmo nosaukumu galveno trumpi var uzskatīt solistes balsi, kas iedur sirdī kā ļoti ass ierocis. Šajā dziesmā tā gan ir paslēpta aiz miljons efektiem, lai nesagatavotie nenomirtu no izbīļa un labi, ka tā, jo Makthaverskan solistes balss un prasme radīt lielas melodijas ir iespaidīgas un citi šī žanra mūsdienu censoņi nestāv klāt.
/Rūdolfs Sietiņš/
Jet Setter — Forget About It
Runā, ka britpops un vispār britu rokmūzika kā tāda ir mirusi. Kopēt The Strokes arī īsti vairs nav stilīgi. Daiļie zēni no Dublinas (iepriekš likās, ka daiļie zēni no Dublinas ir tikai U2, bet tā izrādās nav) spējuši radīt šarmantu ģitārpopa dziesmu, kas ir kaut kas no Supergrass, kaut kas no The Strokes un, protams, šis tas no viņiem pašiem.
/Rūdolfs Sietiņš/
Lightning Bolt — The Metal East
Iespējams, daudzi jau ir aizmirsuši par šo grupu, kas sen, sen atpakaļ spēja sacelt kārtīgu jūsmu tajā mūzikas vilnī, ko varēja dēvēt “divi fujaki, kas spēlē baigo noizroku”. The Metal East varbūt nav nekas jauns Lightning Bolt attīstības līknē, bet šobrīdējā mūzikas kontekstā tas skan svaigi un aizraujoši — kā kārtīgs fuck you visiem bārdainajiem sušķiem ar bandžo.
/Rūdolfs Sietiņš/
Football, etc. — Sunday
Dziesma ar svētdienai pieskaņoto nosaukumu no šīs grupas martā gaidāma EP Dissapear ir kaut kas jauns un svaigs emo žanrā. Precīzāk, tas paņem dažiem zināmos žanra noteikumus un pagriež tos pavisam citā gaismā. Rezultātā mēs varam runāt par vienu no siltākajām un sirsnīgākajām gada indie pop dziesmām.
Klausies dziesmu šeit.
/Rūdolfs Sietiņš/