Annas Kalvi koncerta apskats

Ikkatrai leģendārai koncertzālei ir daži īpaši šovi, ar kuriem tā ikvienam asociējas, dēļ kuriem tās iegūst šādu kulta statusu. Nezinu, vai Palladium kādreiz (plašākā par Latvijas) mērogu varēs saukt par leģendāru zāli, bet viens nu ir skaidrs — tai ir savs pirmais patiesi leģendārais koncerts, par kuru tiks runāts, un kuru ikviens tā apmeklētājs atcerēsies vēl ilgi.

Līdz pat šim vakaram Annas Kalvi mūzikas burvību tā pa īstam izprast nemācēju — jā, viņas debijas albums, kas nosaukts pašas mūziķes vārdā bija diezgan labs un interesants, bet ne tik ļoti, lai spiegtu aiz sajūsmas, kā to dara daži ārzemju kolēģi. Bija, protams, dzirdēti arī stāsti par lieliskajiem koncertiem, tomēr arī tie nepārliecināja, jo šķita kaut nedaudz, bet pārspīlēti. Negribējās ticēt, ka viss ir tik lieliski, kā daudzi apgalvo. Līdz šim vakaram.

Ja nebūtu to piedzīvojis, nekad tam neticētu, tomēr Annai vajadzēja aptuveni pusminūti, lai visus sanākušos (starp citu, koncerta publika lielākoties bija cilvēki ap 30 un uz augšu, tā kā liekas, ka visi zināja, uz ko un kāpēc nāk) pārņemtu savā varā. Viņas virtuozā ģitāras spēle, kas tik ļoti krasi disonē ar dāmas kopējo, pietiekami trauslo tēlu pārsteidza ikvienu, un arī man to redzot atkārās žoklis. Jau tobrīd bija skaidrs, ka tas noteikti nebūs parasts koncerts.

Interesanti, ka Anna atstāja ļoti kautrīgas personas iespaidu — viņa maz iesaistījās sarunās ar pūli, bet kad to darīja, tas izskatījās patiesi bikli. Ja citās reizēs tas būtu kā traucēklis, kas liedz pilnībā izbaudīt to, ko mūziķis var piedāvāt, tad šoreiz jāsaka pretējais — kautrība piešķīra koncertam vēl lielāku intimitāti un noslēpumainību. Jauki, ka arī pūlis noķēra šīs sajūtas, un visu koncertu pavadīja klusējot, izbaudot to, ko viņa piedāvā, vienīgo troksni veidojot ar aplausiem un ovācijām pēc katras dziesmas. Starp citu, tik skaļas ovācijas tur vēl nevienam nebija izdevies gūt!

Kā jau varēja gaidīt, arī muzikālajā ziņā nekādas pretenzijas izvirzīt nevar — viņa un abi divi pavadošā sastāva mūziķi, šķiet, vakara gaitā nevienu noti nenospēlēja vai nenodziedāja šķībi. Kārtējo reizi jāpaslavē arī skaņas tehniskais izpildījums — kaut gan viss notika precīzi un akurāti, elektriskā ģitāra netika nogludināta vai apstrādāta, tādējādi nekur nepazaudējot Kalvi mūzikai tik ļoti svarīgo nelielo nenoslīpētību un raupjumu. Arī fakts, ka tika izmantotas dubultas bungas (viens īstais bungu komplekts un viena dažādu mazāk tradicionālu sitaminstrumentu kolekcija), jāvērtē ar lielu plusa zīmi, jo tādējādi mūzika ieguva tai nepieciešamo dziļumu un daudzveidību.

Cita starpā daži vārdi noteikti ir jāvelta arī setlistei, kurā varēja sadzirdēt gan vienīgo līdz šim izdoto singlu, kurš nav iekļauts Anna Calvi — Moulinette, gan visus desmit albuma gabalus (jā, mēs nopelnījām arī The Devil, kurš visu koncertu dziesmu listēs ir ievietots kā pirmais no piedevām un ar jautājuma zīmi galā, bet tiek spēlēts gaužām reti), gan arī trīs brīnišķīgas kaverversijas. Kaut gan tās visas bija no, tā teikt, smagā gala, gan ar Elvisa Preslija Surrender, gan TV On The Radio Wolf Like Me, gan arī Edītes Piafas Jezebel viņa tika galā godam, un tos izcili iesaistīja savā programma.

Nedēļas sākumā pat iedomāties nespēju, ka šobrīd to apgalvošu, bet Annas Kalvi koncerts ir labākais, ko līdz šimPalladium ir piedzīvojis. Kā jau minēju, tas noteikti kļūs par leģendu, kuru atkārtot nebūs iespējams, un par kuru runās vēl ilgi!

9.5/10

Izpildīto dziesmu saraksts:

1. Rider To The Sea

2. No More Words

3. Blackout

4. I’ll Be Your Man

5. First We Kiss

6. Surrender

7. Morning Light

8. Wolf Like Me

9. Suzanne And I

10. Moulinette

11. Desire

12. Love Won’t Be Leaving

Piedevas:

13. The Devil

14. Jezebel

Foto: Jānis Grosbahs