Brit Floyd koncerta apskats
Vakar Palladium koncertzālē visai plaša spektra publiku priecēja Brit Floyd, grupa, kas augstā līmenī reprezentē to, ko savulaik gan muzikāli, gan vizuāli uz skatuves rādīja viena no visu laiku svarīgākajām rokgrupām Pink Floyd. Lai arī sākotnēji ideja spēlēt svešas dziesmas un balstīt šovu uz jau bijušām idejām varētu likties visai primitīva, Brit Floyd pierāda, ka no vienkāršības šeit ir pat ļoti tālu.
Grupa pastāv kopš 2011. gada, taču jāizceļ, ka tās ģitārists, vokālists un muzikālais direktors Deimiens Dārlingtons iepriekš ilgstoši spēlēja identiski vērstā projektā The Australian Pink Floyd Show. Pēc 17 gadu ilgas dalības Dārlingtons izlēma, ka vēlas pievērst lielāku uzmanību detaļām un nodibināja savu grupu. Ir pilnīgi skaidrs, ka ideja noteikti tiek piepildīta, jo Brit Floyd šovs ir ārkārtīgi komplicēts un niansēts.
Muzikāli Dārlingtons pulcē sev apkārt daudzus citu meistarīgus mūziķus, kuri ļoti augstā līmenī spēj izpildīt Pink Floyd mūziku. Brīžiem, aizverot acis, pat varēja iztēloties, ka uz skatuves atrodas ikoniskais četrinieks, lai gan pārsvarā bija apstākļi, kas šo sajūtu "nodeva". Tas gan ir tikai saprotami un loģiski, jo arī Brit Floyd galvenais mērķis ir censties atainot Pink Floyd šovus, nevis vienkārši censties izlikties par iepriekš minēto grupu.
Papildus lieliskajam muzikālajam izpildījumam, augstā līmenī bija arī vizuālie elementi, sākot ar videomateriālu uz apaļā ekrāna, turpinot ar iespaidīgo gaismu šovu un beidzot ar lāzeriem. Viss bija pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, un ne uz mirkli neradās sajūta, ka kāds elements atkārtojas pārāk bieži. Taisnības labad gan jāatzīst, ka, salīdzinot koncertierakstus ar vakar dzīvē pieredzēto, jāsaka, ka Palladium skatuve Brit Floyd šovam noteikti ir par mazu — lielākā plašumā šie efekti ir vēl iespaidīgāki.
Šovs kopumā ritēja gandrīz trīs stundas. Lai arī pa vidu tika iekļauta 20 minūšu pauze, grupa spēlēja aptuveni divarpus stundas, kas pats par sevi ir ļoti vērā ņemams fakts, turklāt Brit Floyd šis bija jau trešais koncerts tikpat dienās un jau šovakar jāspēlē Kauņā. Izskanot daudziem jo daudziem hitiem, meistarīgi atveidotiem ģitāras solo (Deivids Gilmors noteikti nedusmojas) un videoklipiem, kas daudziem noteikti izraisīja nostalģiskas sajūtas, rodas svarīgs secinājums. Visu šo apstākļu kopums veido to, ka Brit Floyd tik tiešām ir tuvākais solis Pink Floyd, ko mūzikas pasaule var spert.
Foto: centennialconcerthall.com