Roskildes festivāls: 1. un 2. dienas apskats

It kā festivāls norit jau kopš sestdienas, bet pa īstam tas sākās tikai trešdienas vakarā, kad pēc četrām ilgpilnām dienām mūzikas kārie apmeklētāji beidzot tika ielaisti galvenajā festivāla teritorijā. Svētku izjūta nepameta jau no paša rīta, kad visi modās pie nebeidzami zilām debesīm un siltumsiltas saules. Arī aizskatuves zonā bija jūtams pacilāts satraukums, festivāla darbiniekiem pulcējoties pirms lielās atklāšanas. Līdz ar vārtu atvēršanu pirmie viesi metās skriet iekšā, lai ieņemtu labas vietas pie galvenās — Oranžās — skatuves, kuru atklāja dāņu grupa The Minds of 99. Šī apvienība ir festivāla paraugstāsts, pierādot, ka gada laikā grupa var izaugt no uzlecošajiem jaunpienācējiem uz mazās Rising skatuves līdz festivāla atklājējiem uz lielās galvenās skatuves.

Par spīti Oranžās skatuves lielumam un nozīmīgumam, daudz interesantāku programmu todien piedāvāja Apollo skatuve, kas atvēlēta elektroniskajai mūzikai un hiphopam. Pašu pirmo festivāla koncertu tur spēlēja Losandželosas producentu apvienība Future Brown, pieaicinot britu grime MC Rapid. Šāds savienojums varēja būt spridzinošs, bet diemžēl izvērtās par lielu vilšanos. Kaut arī mākslinieki jau bija uzkāpuši uz skatuves un mūzika jau skanēja, šķita, ka Future Brown vēl tikai gatavojas sākt un saslēdz tehniku. Kā izrādās, nē. Koncerts tik tiešām bija sācies, bet abas meitenes stāvēja pie pults pilnīgi neieinteresētas un spēlēja ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, kamēr abi čaļi stāvēja viņām aizmugurē un, šķiet, nezināja, kur likties. Tā nu viņi visi neveikli stāvēja, čaloja savā starpā, uzpīpēja zālīti un spēlējās ar telefonu, pilnībā neliekoties ne zinis par publiku. Šāda neveikla dirnēšana uz skatuves lika sanākušajiem justies tikpat neveikli, taču koncerta vidū uzstāšanās sāka uzņemt apgriezienus, kad MC Rapid beidzot izdomāja beigt stutēt skaļruņus un vērot publiku un tā vietā sāka visus uzrunāt un bērt enerģiskas grime rīmes. Pie beigām arī no pārējiem producentiem beidzot izdevās dabūt ārā kādu smaidu, taču ar to nebija pietiekami, lai pēc koncerta nepaliktu nepabeigtuma piegarša.

Apollo skatuves programmu turpināja hiphopa apvienība Ratking no Ņujorkas. Tas, ka puiši nāk no Lielā Ābola, bija ļoti izteikts viņu estētikā, sākot no Wiki jeb Patrika Moralesa krekliņa ar uzrakstu ‘aNYthing’ līdz Ņujorkas urbāno rajonu un basketbola spēļu kadriem uz skatuves ekrāna. Arī viņu mūzikā jūtama Ņujorkas un Wu-Tang Clan ietekme, taču Ratking hiphops pavisam noteikti neietilpst tajā pašā kategorijā. Kā izteikušies puiši paši, viņu vēlme ir pārmainīt repa un hiphopa žanru, un viņiem tik tiešām ir savs unikālais rokraksts, lai spētu to ietekmēt. Jāsaka gan, ka pie tā ir jāpierod, jo līdzīgi kā ar Future Brown, viņu koncerta sākums bija nedaudz lēns, taču pie beigām publika bija kārtīgi iekustināta un aizrautīgi lēkāja līdzi.

Par dienas kulmināciju bez jebkādām šaubām kļuva skotu trijotnes Young Fathers mežonīgi dominējošā performance. Šie vīri izlika uz skatuves sevi visu un kopā ar saviem unikālajiem elektroniskajiem trokšņiem un afrikāniskajiem ritmiem atstāja publiku mēmu. Līdz šim esmu aprakstījusi viņu elektronikas, hiphopa, popa, indie un r’n’b sajaukumu kā tribal exorcism, un katra koncerta sekunde pierādīja, ka šis apzīmējums ir simtprocentīgi trāpīgs. Young Fathers šajā pasākumā bija īsti pavēlnieciski kungi, un publika pakļāvās un sludināja, cik vien spēja. Unikāls skanējums, milzīga mākslinieku atdeve un ļoti profesionāls un kvalitatīvs izpildījums. Pagājušajā gadā pēc Mercury balvas saņemšanas Young Fathers atklāti paziņoja, ka vēlas iekarot pasauli. Pēc Roskildes festivāla viņi šim mērķim ir vienu soli tuvāk.

Pēc šī koncerta enerģijas līmenis pie Apollo skatuves turpināja augt ar vēl viena skota palīdzību jeb elektronikās mūzikas producentu Rustie. Šoreiz publikas iesildīšana nebija nepieciešama, jo tā bija pietiekami uzkurināta vēl pirms koncerta sākuma un jau laicīgi sauca ‘Rustie, Rustie, Rustie!’. Paralēli šim koncertam lielākā daļa festivāla apmeklētāju atradās pie Oranžās skatuves, kur savu ‘labākā producenta’ statusu atpelnīja Pharrell Williams, tādēļ neiztika arī bez saucieniem ‘Fuck Pharrell, fuck Pharrell, fuck Pharrell!’. Roskildes festivāls no savām pagātnes kļūdām ir mācījies un šobrīd īpaši intensīviem koncertiem programmā pieliek sprieguma zīmi. Cerams, ka viņi mācīsies arī šoreiz no Rustie uzstāšanās, kurai šāda zīme nebija pielikta, taču beidzās ar asiņojošu (iespējams, pat lauztu) degunu, vairākiem drošības pārkāpumiem un tādējādi arī no koncerta izsūtītajiem apmeklētājiem. Kaut gan, ieraugot pūļa priekšā pa lielam tikai puišeļus pusaudžu gados, šāds rezultāts bija paredzams. Rustie koncerti pavisam noteikti nav vājajiem un visi tajā trako, lēkā un ārdās uz pilnu klapi. Spēcīgie basi plēš bungādiņas, savukārt intensīvie bīti, kā mēdz teikt mans Intro.lv kolēģis, spārda pakaļu. Gribējāt traku ballīti? Dabūjāt!

Domājams, ka Rustie koncerts nebūs vienīgā šīgada mācība Roskildes festivālam. Kaut arī nākamajā festivāla dienā bija tikpat nebeidzami zilas debesis un tikpat siltumsilta saule, tai pulciņā pievienojās ļoti spēcīgs vējš ar ātrumu 10 m/s. Ja jūs māc šaubas, cik ātrs un stiprs tas ir, teikšu tā — pietiekami stiprs, lai nolauztu milzīgus gaismas prožektorus, kas teju teju uzgāzās uz galvas skotu elektroniskās mūzikas duetam Dalhous. Ar šādu nāves sviru virs galvas mūziķi turpināja spēlēt vēl pāris minūtes, līdz sargi beidzot negadījumu pamanīja un noziņoja tālāk. Pēc pusstundas ilga seta mākslinieki tika aicināti skatuvi pamest, un koncerts vairs neturpinājās.

Kopumā ceturtdien Oranžā skatuve bija parūpējusies par daudz atraktīvāku mākslinieku sarakstu un ļoti augstas raudzes koncertiem. Par vienu no sirsnīgākajiem un pacilājošākajiem izrādījās Florence + the Machine. Kaut arī melodramatiskās Florences Velšas mūzika bieži vien ir ļoti smalka un ceremoniāla, dziedātājā mīt īsteni roķīgs un dumpiniecisks gars. Viņa par stipro vēju šķita ļoti sajūsmināta un enerģiski nēsājās pa skatuvi un iekšā skatītājos. Viņa arīdzan aicināja sanākušos piekāst drošības noteikumus un sēsties cits citam uz pleciem viņas singla Rabbit Heart (Raise It Up) laikā. Izpildot vienu hitu pēc otra, koncerts bija maģiski pasakains un pusotra stunda aizritēja nemanot. Atceraties tās nebeidzami zilās debesis? Šķiet, tās nevarēja iederēties labāk nevienā citā koncertā, īpaši dziesmas How Big, How Blue, How Beautiful laikā, kad Florence aicināja visus pacelt rokas pret debesīm un lūkoties augšup. Tikpat maģisks bija viņas aicinājums atzīties mīlestībā tiem, kurus mīlat, You Got the Love laikā, kad vairāki desmiti tūkstošu salika plaukstas sirsniņās un korī dziedāja līdzi. Visbeidzot, noslēdzošā dziesma Dog Days Are Over kļuva par milzīgu sadejošanu, kurā Flroence aicināja vicināt drēbju gabalus un aizdzīt prom visas nebūšanas. Pēc koncerta beigām vairāki skatītāji devās prom ar asarām acīs. Es arī.

Oranžās skatuves programmu noslēdza Dienvidāfrikas lepnie frīki Die Antwoord, pārvēršot festivāla teritoriju milzīgā reivā. Pat, ja jums nepatīk viņu mūzika, šī performance ir noteikti redzēšanas vērta! Tas, ko viņi dara ar pūli, ir kaut kas prātam neaptverams. Uz viņu skatuves neeksistē nekādas robežas un tieši tādu pašu attieksmi viņi projecē uz sanākušajiem. Parasti aktīvie skatītāji beidzas kaut kur ap pūļa vidu, taču pie Die Antwoord cilvēki griezās mošpitos vēl tālu no skatuves. Arī lielie ekrāni nospēlēja savu lomu, jo ātrā montāža padarīja koncertu vēl intensīvāku. Pēdējās dziesmas un lielā hita Enter the Ninja laikā Ninja iemetās pūlī un peldēja pa cilvēku rokām, kamēr Yolandi Visser savā spalgajā balstiņā dziedāja I, I, I, I am your butterfly, I need your protection, be my samurai. Kad Ninja nonāca atpakaļ uz skatuves, viņš nometa bikses un parādīja visiem savu pliko pakaļu. Die Antwoord savu darbu bija padarījuši.

Apskati Intro.lv foto gaitas no festivāla mūsu Instagram kontā @introlv.
Lasi par Roskildes festivāla iesildīšanās dienām šeit un par pēdējām divām mūzikas dienām šeit.

Raksta foto: SH luftfoto

Koncertu foto: Jana Udovenko