Roskildes festivāls 2017: 3. un 4. dienas apskats

Kad atgriezāmies Roskildē uz trešo dienu, festivāls bija pilnībā izmainījies. Visu teritoriju bija pārklājusi bieza dubļu kārta, kas padarīja pārvietošanos apkārt diezgan apgrūtinošu un ļoti, ļoti slidenu. Par spīti tam, cilvēku koncertos netrūka, un visi turpināja izbaudīt pacilāto festivāla atmosfēru. Tajā dienā nolēmām pieturēties pie Oranžās skatuves un uz tās izsludinātajiem māksliniekiem.

Kā pirmo skatījām Father John Misty, kam šoreiz tika piešķirta lielākā skatuve, jo pirms diviem gadiem viņa koncerts uz Avalon skatuves bija tik ļoti pārbāzts, ka pat labi gribot un stiepjoties uz pirkstgaliem, nebija iespējams saskatīt pat viņa matus. Arī abi viņa koncerti pērn Kopenhāgenā bija acumirklī izpārdoti, tādēļ festivāla organizatoriem bija labs pamats domāt, ka pieprasījums pēc Father John Misty būs pietiekami liels, lai attaisnotu viņa vietu uz Oranžās skatuves. Kaut arī apmeklētāju ziņā tas tik tiešām attaisnojās, jāatzīst, ka līdz ar masām pazuda arī šī koncerta šarms. Father John Misty nepiestāvēja būt uz šīs skatuves, jo viņa mūzika nav domāta meinstrīma masām un daudz labāk piestāv tumsai, ko rada telts skatuve. Nepārprotiet, Father John Misty sniegums bija vienlīdz labs, bet priekšnesumam kopumā pietrūka atmosfēras, kas padarītu šo koncertu īpašu.

Par atmosfēras trūkumu galīgi nevarēja sūdzēties, kad dažas stundas vēlāk uz šīs pašas skatuves kāpa roka grandi Foo Fighters. Kā jau pieredzējām viņu koncertā Lucavsalā, šie vīri bliež ne pa jokam un turpina bliezt ilgi. Kaut arī čaļi nespēlēja tik ilgi cik Latvijā, viņi tik un tā pamanījās sagatavot divu stundu un 15 minūšu garu programmu, kas vidējam festivāla koncerta garumam nav maz. Foo Fighters netērēja šo laiku lieki un uzlādēja publiku, uzreiz metoties iekšā savos slavenākajos un roķīgākajos singlos: All My Life, Times Like These un Learn to Fly. Arī pārējā koncerta programma bija veidota tā, lai sanākušajiem 40 tūkstošiem cilvēku nebūtu jāgarlaikojas. Vīri ļoti aktīvi iesaistīja publiku sadziedāšanā, roku vicināšanā un gaismiņu jūras veidošanā, kas lika koncertam paskriet garām ļoti ātri. Deivs Grols arī pakavējās atmiņās, atceroties, kā pirmo reizi šajā festivālā uzstājās ar Nirvana, un apsolīja braukt uz Roskildi vēl un vēl.

Tad pavisam nemanāmi pienāca pēdējā festivāla diena, un tas arī bija labi manāms cilvēku sejās, kas Roskildē jau bija pavadījuši veselu nedēļu un pamazām sāka sapņot par mājām un siltu gultu. Diemžēl šo enerģijas trūkumu varēja manīt arī daudzos koncertos, kas bija pelnījuši daudz labāku publikas atdevi. Par laimi, dienas pirmā puse piedāvāja diezgan mierīgus koncertus, tādēļ publikas nogurums nebija tik acīmredzams. Kā pirmo redzējām norvēģieti Jenny Hval, kas pagājušajā gadā satrieca mūzikas pasauli ar savu albumu par vampīriem, mēnešreizēm un 70. gadu šausmu filmām. Tikpat neparasts kā šīs tēmas, bija arī viņas priekšnesums. Sākot jau no sevis filmēšanas ar trīcošu mobilo telefonu un beidzot ar lielām trepēm, kas, apklātas ar lielu sarkanu lakatu, atgādināja asiņojošu vagīnu (jāsaka, diezgan tematiski). Diezgan neordināra šķita arī dejošana ar milzīgām baltām plēvēm un tas, ka viena no dejotājām kādu brīdi vienkārši sēdēja uz jau pieminētajām trepēm un dzēra alu, bet par spīti visām īpatnībām, muzikāli Jenny Hval izklausījās ļoti labi un ļoti svaigi, tādējādi padarot šo koncertu par jauku atklājumu.

Vēlāk pārgājām uz daudz mierīgākiem ritmiem ar shoegaze klasiķiem Slowdive, kas pēc gandrīz 20 gadu pauzes ir atgriezušies ar jaunu albumu un jaunu koncertturneju. Viņu mūzika ieveda klausītājus vieglā transā ar intensīvām ģitārām un sapņainām melodijām, nospēlējot lielāko daļu no jaunā albuma, kā arī ļoti daudzus vecos gabalus no 90. gadu pirmās puses. Shoegaze leģendas vēlējās redzēt ļoti daudzi, tādēļ Avalon telts bija pārbāzta līdz malām un cilvēki pulcējās vēl tālu aiz tās.

Vakara nagla tomēr bija kanādieši Arcade Fire, kas bija galvenais vārds uz Oranžās skatuves svētdienas programmā. Ar nožēlu jāsaka, ka tieši šajā koncertā publikas nogurums bija jūtams visvairāk, jo neviens nedejoja līdzi un cilvēki bija knapi spējīgi pacelt rokas gaisā, lai aplaudētu. Šāda reakcija manī izraisīja diezgan lielu sašutumu, jo Arcade Fire Dānijā ir ļoti lielā cieņā un grupa spēlēja visus savus labākos un populārākos gabalus, neatstājot nevienu mirkli, lai garlaikotos. Vienu brīdi mums publikas kokainums apnika tik ļoti, ka izdomājām paiet maliņā un izveidot paši savu deju placīti dubļos. Tad nu koncerts bija sācies pa īstam un mūsu trakā lēkāšana un dziesmu vārdu izkliegšana, šķiet, nedaudz pabaidīja apkārtstāvošos, taču daudzi arī plati smaidīja un priecājās par mūsu entuziasmu, kas savukārt deva prieku arī mums, jo bijām spējīgi kaut nedaudz uzlabot publikas garastāvokli.

Dejiskais garastāvoklis saglabājās arī līdz nākamajam koncertam, kad uz skatuves kāpa vācu apvienība Moderat (Apparat + Modeselektor) ar speciāli atvēlētu vietu arī Modeselektor DJ setam. Čaļi Roskildes festivālam bija sagatavojuši īpašu trīs stundu programmu, kas ilga līdz pusčetriem naktī, tādēļ visiem dejotgribētājiem ballīte bija nodrošināta līdz pat festivāla beigām. Moderat vienmēr ir bijuši slaveni ar savu koncertu kvalitāti, un šis koncerts nebija izņēmums. Skaņa bija izcila, un basi bija zvērīgi spēcīgi un skaļi, un tam visam pa vidu bija maigā Sašas Ringa balss, kas piešķīra elektorniskajiem ritmiem dvēseli.

Ar šo īpašo priekšnesumu mūsu Roskildes piedzīvojums bija galā, un ar prieku varēja secināt, ka šis bija viens no labākajiem Roskildes gadiem gan mūzikas, gan atmosfēras ziņā. Visu četru dienu laikā mēs redzējām labi ja vienu viduvēju priekšnesumu, jo kopējā koncertu kvalitāte bija ļoti, ļoti augsta, par ko bija milzīgs prieks. Arī atmosfēra visu festivāla laiku bija īpaši pacilāta, un mums tik tiešām izdevās noķert unikālo Roskildes “oranžo izjūtu”. Jau tagad nevaram sagaidīt, kad atkal varēsim viesoties vienā no Eiropas lielākajiem festivāliem!

Skaties mūsu fotoreportāžu no festivāla mūsu Instagram kontā @Intro.lv vai arī izmantojot tēmturi #IntroRoskildē.

Par mūsu iepriekšējiem piedzīvojumiem Roskildes festivālā vari lasīt te.

Raksta un koncertu foto: Jana Udovenko
Snapchat foto: Barselona / Roskildefest