Ielūkojoties Roskildes festivāla aizkulisēs

Parasti Roskildes festivāls izvēršas par maratonu no viena koncerta uz citu, tādēļ bieži vien sanāk aizmirst vai neiedomāties, cik milzīgs darbs tiek ieguldīts ikgadu, lai šis festivāls noritētu gludi. Šogad mums bija vienreizēja iespēja doties tūrē pa Roskildes aizkulisēm, kur tad arī uzzinājām, kas slēpjas festivāla puncītī, kā arī paguvām gan uzkāpt uz galvenās Oranžās skatuves, gan dzirdēt par vairākiem kurioziem. Par tiem vairāk lasi zemāk.

Oranžā skatuve

Tūre iesākās ar Roskildes zīmolu — Oranžo skatuvi — kuru šoreiz varējām skatīt no otras puses. Ikoniskā Oranžā telts pirmo reizi tika iegādāta tālajā 1977. gadā un, pirms tā nonāca Roskildes festivāla rokās, to savos koncertos paspēja izmantot leģendārie The Rolling Stones un Queen. Protams, saglabāt oriģinālo telti vairāku gadu desmitu garumā, festivālam strauji augot, būtu diezgan grūti, tādēļ tā tikusi nomainīta jau divas reizes, un ir plānots pasūtīt jaunu telti jau pavisam tuvā nākotnē. Viens no galvenajiem šībrīža telts izaicinājumiem ir tās augstums jeb, pareizāk sakot, zemums. Tā kā telts griesti ir ļoti zemi, neatliek diez ko daudz vietas gaismām, kas savukārt ierobežo to, cik lielu šovu var uztaisīt uz šīs skatuves. Tieši tādēļ jaunā telts būs lielāka un cerams atnesīs neaizmirstamus priekšnesumus jau nākamgad uz festivāla 50. jubileju.

Foto: The Rolling Stones uz pašas pirmās Oranžās skatuves 1975. gadā (no Jeremy Thom personīgā arhīva)

Lai tiktu aizskatuvē, visiem bija jāievēro divi ļoti stingri noteikumi — pirmkārt, nedrīkst lietot alkoholu un, otrkārt, nedrīkst fotogrāfēt. Kaut arī no sākuma, šo izdzirdot, kļuva nedaudz žēl, ka nevarēsim jums parādīt šo unikālo pieredzi (domāju, ka tā jutās arī čalis, kas uz tūri bija paņēmis līdzi lielu foto objektīvu), iemesli šiem noteikumiem ir gaužām saprotami. Tā kā aizkulisēs diezgan bieži uzturas mūziķi, festivāla rīkotāji nevēlas, lai viņu sejas pēkšņi parādītos sociālajos medijos. Šie ierobežojumi gan pilnībā neaizēnoja sajūtas, kas pārņēma, kāpjot uz skatuves, jo pāri kājām lēnām sāka skriet skudriņas, iedomājoties cik daudz leģendāru cilvēku ir spēruši šos pašus soļus.

Šī festivāla ietvaros vien uz Oranžās skatuves jau bija pabijis Bobs Dilans, par ko tad arī izdzirdējām pirmo kuriozu. Tā kā šis gads ar labu laiku diez ko nelutināja, Dilanam uz skatuves bija speciāli uzlikti sildītāji, lai viņam nebūtu auksti. “Vecs vīrs kā nekā,” noteica skatuves menedžeris, kas saticis teju visus lielos viesus, sākot no Brūsa Springstīna līdz The Rolling Stones. Viņš gadu gaitā arī piedzīvojis, cik ļoti mainījusies mūziķu uzvedība aizkulisēs. Ja 80. gados mūziķi varēja labi uzdzīvot un pirms savas uzstāšanās malkot dziras un ne to vien, tad mūsdienās, līdz ar mūzikas ierakstu pirkšanas lielo kritumu, koncerti ir kļuvuši par mūziķu galveno iztiku, un tādēļ tiek uztverti par ļoti nopietnu darbu, kur izklaides aizkulisēs ne vienmēr ir vietā.

Festivāla drošība

Zinot Roskildes bēdīgo vēsturi, kad 2000. gadā Pearl Jam koncertā līdz nāvei tika samīdīti deviņi cilvēki, drošība šajā festivālā kopš tā laika ir bijusi visupirmajā vietā. Tieši tādēļ Roskilde algo pati savu drošības priekšnieku (atceramies, ka Roskilde ir bezpeļņas festivāls, kur gandrīz visi strādā brīvprātīgi), kas ikgadu dodas uz drošības konferencēm un gadu pēc gada turpina uzlabot Roskildes drošības sistēmu. Piemēram, pitu sistēma un drošības barjeru izvietošana tiek mainīta teju katru gadu, lai uzlabotu apmeklētāju pieredzi festivālā. Tieši tādēļ pagājušajā gadā tika ieviesta aproču sistēma, lai cilvēki nestāvētu rindā uz vēlamo koncertu cauru dienu un tādējādi nebloķētu pārējos festivāla apmeklētājus. Tostarp arī tika izņemta drošības barjera no pita vidusdaļas, jo tika novērots, ka drūzmēšanās un pūļa virzība notiek ne tikai no aizmugures uz priekšu, bet arī uz sāniem.

Foto: Jaunais barjetu un pitu izkārtojums (Manish Ajgaonkar)

Kā izrādās, ļoti lielu lomu pūļa drošībā spēlē skaņas kvalitāte, jo, ja koncerta skaņa būs par zemu, cilvēki sāks grūstīties un mēģināt tik uz priekšu, lai dzirdētu labāk. Ar šo faktu saistās vēl viens kuriozs, jo pagājušajā gadā Eminema menedžments uzstāja uz ASV pieņemto skaļuma līmeni, kas simts tūkstošiem cilvēku bija daudz par zemu. Tad nu Roskildes priekšniecībai bija jāpiesit kāja pie grīdas un jāizskaidro, ka drošības apsvērumu dēļ skaļuma līmenis bez kompromisiem būs jāpaaugstina, citādāk koncertam nenotikt.

Vēl viens iemesls, kāpēc pūlis sāk drūzmēties uz priekšu ir ne tikai zemās skaņas, bet arī sliktās redzamības dēļ. Tieši tādēļ par milzīgajiem ekrāniem skatuves malās atbild nevis radošais departaments, bet gan drošības cilvēki. Lai nodrošinātu labu redzamību visiem, viņi pieturas pie likuma, ka mākslinieks jārāda uz ekrāniem vismaz 45 sekunžu garumā ar maksimums 15 sekunžu atstarpi. Tajā pašā laikā nedrīkst izmantot pārāk daudz vizuālo efektu, lai mākslinieks regulāri un skaidri būtu redzams visiem sanākušajiem. Līdz ar to šīgada festivālā tika aizliegts uzstāties grupai Tool, kas spītīgi uzstāja spēlēt tumsā, kur grupas dalībnieki nebūtu skaidri redzami. Tad nu pie Tool tika Kopenhāgenas metāla festivāls Copenhell, kas šogad svinēja savu desmit gadu jubileju un visticamāk ļoti priecājās, kas viņiem atkrita šāds labums no Roskildes.

Mūziķu bukošana

Protams, neatņemama daļa no festivāla pa vidu mežonīgajām ballītēm un sociālo problēmu apskatīšanai ir tā muzikālais lainaps. Roskildē katru gadu uzstājas aptuveni 188 mākslinieki, no kuriem 146 festivālā spēlē pirmo reizi. Lai nodrošinātu šādu lērumu mūzikas vienas nedēļas laikā, bukošanas darbi bieži vien jāuzsāk jau 18 mēnešus pirms festivāla sākuma, kas nozīmē, ka Roskildei visticamāk jau tagad ir zināmi daži no lielākajiem vārdiem, kas uzstāsies nākamajā gadā.

Festivāls parasti cenšas nodrošināt ļoti plašu mūzikas žanru dažādību, taču tajā pašā laikā to diezgan stirpi ietekmē arī mūsdienu tendences. Ja 70. gados visi pārsvarā klausījās rokmūziku, tad mūsdienu jauniešu gaumē dominē bīti — hiphops, elektronika, pops, kas arī atspoguļojas festivāla programmā. Neskatoties uz žanriem, Roskilde māksliniekus galvenokārt atlasa pēc viena kritērija — cik lielisku uzstāšanos šie mūziķi spēj sniegt, un šī kvalitātes latiņa ir diezgan augsta.

Foto: Pats pirmais Roskildes festivāla plakāts 1971. gadā (Azziur / CC-BY-SA licence)

Kad programma gadam ir sakomplektēta, ir laiks sarežģītākajam uzdevumam — salikt visus māksliniekus pa skatuvēm, pa dienām un pa laikiem, un prasījumu no mūziķiem ir daudz. Daži atsakās spēlēt dienas gaismā, citi negrib spēlēt nakts vidū. Vismaz Apollo skatuve ir daudz maz viegli atkožams rieksts, jo tā nodrošina izcilu skaņu sistēmu basu piesātinātai mūzikai, kas nozīmē, ka uz šīs skatuves pārsvarā sastapsiet elektronisko mūziku, hophopu un r'n'b. Ar Oranžo skatuvi, savukārt, ir nedaudz sarežģītāk, jo uz tās jānodrošina mākslinieki, kas spēj strādāt ar ļoti lielu publiku. Ne visiem ir pietiekami liela harizma, lai spētu kontrolēt milzīgu pūli, tādēļ hedlaineri ir jāizvēlas it īpaši piesardzīgi, un dažbrīd jābūt nedaudz politiskiem. Jo visticamāk tā nebija sakritība vien, ka mūsdienu sociālajā klimatā Silvana Imam bija pirmā sieviete, kas atklāja Oranžo skatuvi pēdējo 34 gadu laikā.

Runājot par muzikālo programmu, mūsu atskatu uz šī gada festivālu vari lasīt te.

Skaties mūsu fotoreportāžu no festivāla mūsu Instagram kontā @Intro.lv vai arī izmantojot tēmturi #IntroRoskildē.

Raksta foto: Jana Udovenko