Roskildes festivāls 2016: 2. un 3. dienas apskats
Nu jau otro gadu pēc kārtas mums bija tas gods viesoties vienā no Eiropas lielākajiem mūzikas festivāliem — Roskildē. Diemžēl loģistikas dēļ šoreiz varējām palikt tik uz divām festivāla dienām, taču nevarējām atteikties vilinājumam vēlreiz izbaudīt Roskildi, kaut uz īsu brīdi.
Jāatzīst, ka par spīti pilnīgai izgāztuvei un visuresošajai urīna smakai, šajā festivālā mīt īpaša noskaņa. Dāņi paši to sauc par orange feeling jeb „oranžo izjūtu” par godu galvenajai, Oranžajai skatuvei. Pēc novērotā gan jāatzīst, ka uzturēt šo oranžo izjūtu visu astoņu festivāla dienu garumā ir nedaudz izaicinoši, jo būsim godīgi. Dāņi dzer. Daudz. Un smagi dzert, pīpēt zāli un negulēt vairākas dienas pēc kārtas ir diezgan grūti, tādēļ ap piekto vai sesto dienu spēki sāk izsīkt, kas diemžēl ir tieši tad, kad sākas oficiālās mūzikas dienas. Tā rezultātā koncertu publika ļoti bieži ir pusdzīva, kas ir stipri žēl, jo mākslinieki, kas tur spēlē, ir pelnījuši daudz labāku atdevi. It īpaši žēl, kad tas notiek pirmajās rindās, jo gadās arī tā, ka tur stāvošie knapi spēj pakustēties, kur nu vēl aplaudēt.
Mēs savukārt ieradāmies festivālā pavisam svaigi, tādēļ izlikām visu enerģiju, lai varētu pagūt redzēt pēc iespējas vairāk koncertu. Arī savu pirmo mūzikas dienu iesākām pavisam enerģiski ar amerikāņu mūziķi Santigold, kas ar saviem regeja un dancehall ietekmētajiem bītiem centās atmodināt sanākušos un iekustināt viņu gurnus. Tas viņai padevās īpaši labi pie viena no viņas pirmajiem hitiem Creator, kad Santigold drosmīgi uzaicināja vairākus desmitus cilvēkus no pūļa pievienoties viņai uz skatuves. Četrdesmit cilvēku enerģija vienmēr ir lielāka nekā piecu, tādēļ ballītes izjūta beidzot bija jūtama kā uz skatuves, tā sanākušajā pūlī. Pati Santigold arī izskatījās ļoti apmierināta ar koncertu un īpaši uzjautrinājās par Roskildes talismanu Alien and Cow, kur uz gara kāta neķītrā pozā salīmēti citplanētieša un govs baloni. Kā atzina dziedātāja pati, viņa vairākas reizes gandrīz iespurgusies dziesmas vidū, un nosauca to par vienu no visu laiku smieklīgākajiem festivāla karogiem.
Pēc Santigold dejām sekoja nedaudz mierīgāka atmosfēra pie kanādiešu hameleoniem Destroyer ar Denu Bejaru priekšgalā. Šis, šķiet, bija viens no koncertiem, kur publikas nogurumu varēja just visvairāk. Jā, ne visa Destroyer mūzika ir tā dejojamākā, taču pat pie ugunīgā pagājušā gada singla Dream Lover lielākā daļa sanākušo tā arī nespēja atmosties. Paldies dievam, pūlī pagadījās divi traki holandieši, kuri vismaz bija gatavi dejot pie absolūti katras dziesmas un centās savā dejā iedabūt arī apkārtstāvošos. Kaut gan, iespējams, vaina nemaz nebija pūlī, bet mūziķos pašos. Kā zināms, Bejars ir mākslinieks ar lielo burtu, uz kuru ir ļoti grūti atstāt iespaidu un kuru ne vienmēr viegli izprast, un arī koncertu laikā viņš ir diezgan noslēgts un koncentrējas uz sevi un mūziku nevis publiku, tādēļ nebrīnītos, ja daudzi šādu uzvedību nolasītu kā garlaikotu un neieinteresētu, tādējādi paliekot pēc koncerta ar nelielu tukšuma piegaršu.
Pavisam pretēju attieksmi varēja manīt jaunās austrāliešu mīlules Kortnijas Bārnetas koncertā, kur viņa atdeva sevi pilnībā un kārtējo reizi pierādīja, ka arī sievietēm ir vieta rokmūzikā. Viņas asprātīgie dziesmu teksti mijās ar griezīgiem ģitāru rifiem, kas aiznesa publiku patīkamā 90. gadu nostalģijā, kad grunge mūzika bija savā plaukumā un sintezatori vēl nebija pārņēmuši ģitāras. Kopā ar stilizētām multfilmiņām grupas fonā Kortnija izstaroja bērnišķīgu patiesumu, jo dziedāja par visu, kas vien nāk prātā, un necentās izlikties par lielu rokzvaigzni, un tieši ar to viņa parādīja, kādam jābūt īstam roka paraugskuķim.
No griezīgiem ģitārrifiem pārcēlāmies pie kaut kā nedaudz elektroniskāka jeb uzlecošā britu producenta Floating Points, kam līdzi uz skatuves bija vēl pieci mūziķi, kas viņa ierakstos diezgan elektronisko mūziku padarīja ļoti dzīvu. Ātras bungas, maigas klavieres un trīs dažādas ģitāras piešķīra modernā džeza skanējumu, kas ar savām neskaitāmajām detaļām un netradicionālajiem aranžējumiem ļāva prātam lēkāt no vienas skaņas uz otru un būt nepārtraukti aizrautam mūzikā. Tieši šī spēja iegremdēt publiku skaņu jūrā padarīja Floating Points koncertu tik īpašu, jo tas sniedza pavisam jaunu skatījumu gan uz viņa pagājušā gada debijas albumu Elaenia, gan viņa komponēšanas prasmēm.
Daudz izteiktāku elektronisko mūziku varēja baudīt vēlāk vakarā, kad ap pusnakti uz skatuves kāpa skotu trijotne Chvrches. Līdzīgi kā ar Floating Points, arī viņu skanējums ir daudz izteiktāks koncertos, jo piesātinātie sintpopa un elektroniskie bīti izklausās spēcīgāk nekā ierakstos, liekot pūlim lēkāt un padarot to par īstu ballīti. Arī vokālistes Lorenas Mejberijas enerģija ir satriecoši lipīga — te viņa griežas ap savu asi, te skraida no viena skatuves gala uz otru un te spēlējas ar mikrofona vadu kā ar vingrošanas lentu. Turklāt augstais enerģijas līmenis saglabājās visa koncerta garumā, padarot šo par labāko un dzīvīgāko dienas uzstāšanos.
Nākamā festivāla diena savukārt tika aizvadīta mikslī starp britu rokmūziku un hiphopu. Visupirms gājām lūkoties uz skotu skaistuļiem Biffy Clyro, jo no viņiem vienmēr var sagaidīt lielisku rokkoncertu, un šis nebija izņēmums. Kā nekā Biffy Clyro ir ideāla festivālu grupa, kuras bagāžā ir lērums ar līdzidziedamām dziesmām un zvērīga enerģija, kas spēj iekustināt lielu pūli, jo, līdzīgi kā citi mākslinieki Roskildē, arī Biffy Clyro dzīvajā izklausās daudz skaļāk un spēcīgāk. Pa starpu līdzidziedamajām himnām skotu vīri nospēlēja arī dažas jaunas dziesmas no nule izdotā septītā studijas albuma Ellipsis, kurām jau tagad ir liels potenciāls kļūt par fanu iemīļotiem gabaliem, un tādējādi grupa pierādīja, ka arī nākotnē varam rēķināties ar Biffy Clyro un viņu spējām sarakstīt labas rokdziesmas.
No vienas britu roka apvienības pārmetāmies uz nākamo jeb kārtējo reizi devāmies izbaudīt Foals, jo, tāpat kā Biffy Clyro, arī šie puiši nekad nepieviļ ar saviem priekšnesumiem. Šogad Foals gan tika uzticēts ļoti sarežģīts uzdevums, jo viņiem bija jāspēlē uz galvenās, oranžās skatuves, kur publikas lielums parasti grozās ap 30 līdz 40 tūkstošiem, kamēr viņu iepriekšējais Roskildes koncerts bija pirms pieciem gadiem un uz stipri mazākas skatuves. Par nelaimi, tieši pirms viņu koncerta sāka līt, tādēļ iekustināt publiku bija vēl jo grūtāk, un vēlāk dzirdēju, ka daudzi tieši tādēļ esot aizgājuši prom. Par spīti tam Foals turpināja spēlēt, cik vien labi varēja, un uz pēdējām trim dziesmām — Inhaler, What Went Down un Two Steps, Twice — sanākušie beidzot pārvarēja savu kautrīgumu un izveidoja lielu mošpitu skatuves priekšā. Iespējams, tas bija nedaudz ambiciozi likt Foals uz lielākās festivāla skatuves (būsim godīgi, tie paši Biffy Clyro tur būtu iederējušies daudz labāk), taču Oksfordas čaļiem, it īpaši Jannisam Filipakisam, ir pietiekami daudz harizmas, lai attaisnotu augstas ekspektācijas.
Publikas ekspektācijas par spīti lietum tika attaisnotas arī grime MC Stormzy koncertā. Par grime atdzimšanu tiek runāts jau kādu laiku, un Stormzy ir viens no šobrīd aktuālākajiem žanra māksliniekiem, tādēļ koncerts bija pārbāzts. Par to regulāri ieminējās arī pats Stormzy, neticībā stāstot, ka viņa pagājušā gada koncertā Kopenhāgenā bija labi, ja 100-200 cilvēku, savukārt šobrīd uz viņu lūkojās tūkstošiem galvu. Protams, vislielākā publikas atsaucība bija koncerta kulminācijā uz dziesmām Shut Up un Know Me From (silti iesaku noskatīties koncerta video!), taču tajā pašā laikā cilvēki pamazām arī sāka izklīst, lai paspētu uz nākamo koncertu, jo Roskildes hiphopa programma turpinājās ar Kalifornijas reperi SchoolBoy Q, kurš festivāla programmai tika pievienots pēdējā brīdī kā aizvietotājs reperim Future, kurš pēkšņi atcēla savu uzstāšanos. Tieši tādēļ koncerts iekavējās par kādām 15-20 minūtēm, jo pa lielam SchoolBoy Q uzleca uz skatuves pa taisno no lidostas. Jāatzīst, ka koncerts bija pat ļoti gaidīšanas vērts, jo SchoolBoy Q pilnībā uzspridzināja pārpildīto Arēnas telti un lika sanākušajiem levitēt. Neiztika arī bez sava ierakstu kompānijas TDE biedra Kendrika Lamāra pieminēšanas, nospēlējot viņa gabalus m.A.A.d city un Alright, kas arī pacēla publiku 15 centimetrus augstāk, taču nekas nestāvēja klāt noslēguma numuram Man of the Year, kas lika visiem ar milzīgu enerģiju lēkāt un mētāt rokas unisonā. Es nezinu, cik ļoti tam var ticēt, bet SchoolBoy Q aizskatuvē esot runājies ar Action Bronson, kurš uzstājās Roskildē pirms pāris dienām un nosauca Roskildes publiku par vienu no labākajām. SchoolBoy Q atlicis vien piekrist, un kaut arī šādas frāzes tiek izmestas teju katrā koncertā, pēc šī kaut kā šķita, ka tas patiešām varētu būt patiesi.
Apskati Intro.lv foto gaitas no Roskildes festivāla mūsu Instagram kontā @introlv vai izmantojot tēmturi #IntroRoskildē.
Koncertu foto: Jana Udovenko