Festivāla apskats: Positivus 2025

Aizvadītās nedēļas nogalē ceturto reizi Lucavsalā, bet jau septiņpadsmito kopumā norisinājās Positivus festivāls. Šogad pat vēl pirms pasākuma sākuma tas tika īpaši daudz pelts un kritizēts, taču sestdienas vakarā pēcgarša palika daudz labāka, nekā varētu gaidīt. To pašu gan nevarētu teikt par piektdienu, tāpēc šoreiz ļoti vietā to būtu dēvēt par festivālu ar divām sejām.

Man liekas, ka pērn es bija teju vai vienīgais, kurš Positivus patiesi izbaudīja, neskatoties uz to, ka tas objektīvi bija visu laiku neveiksmīgākais festivāla gads. Atgādināšu, ka globālo lidojumu problēmu dēļ liela daļa no galvenajiem māksliniekiem nevarēja ierasties, kas radīja diezgan lielu haosu, vienlaikus dodot foršas iespējas citiem. Tāpat arī pasākuma kopējā atmosfēra vismaz man patika — biju saņēmis daudz vairāk, nekā gaidīju, tāpēc ar gana atvērtu prātu devos Lucavsalas virzienā arī šogad, kaut gaidas bija daudz zemākas nekā pirms divpadsmit mēnešiem.

Diemžēl piektdiena ļoti lielā mērā apstiprināja pirms tam apkārt klīstošās bažas, ka vai tik šis nebūs pēdējais Positivus festivāls. Kaut teritorija bija iekārtota labi un viss izdarīts profesionāli, festivāla sajūtu noķert neizdevās nemaz. Cilvēku kopumā bija ļoti maz, savukārt mūzika līdz galam nepārliecināja, turklāt, kā privātās sarunās atklājās, ne mani vien. Īpaši liels akmentiņš jāmet abu dienas galveno vārdu dārziņā — ja par Elderbrook kāds draugs izteicās, ka “šis ir Elderbrook sets” (ar to domājot, ka normāls priekšnesums, bez īpašām ekstrām, bet noteikti ne tuvu ne labākais, ko mūziķis spēj piedāvāt), tad par Mura Masa dzirdēju precīzi vienu pozitīvu atsauksmi, kamēr pārējie, mani ieskaitot, viņa priekšnesumu vērtēja kā garlaicīgu. Tajā īsti nekas nenotika un nelikās, ka arī lielākā daļa no auditorijas būtu super aizrauta priekšnesuma laikā mesties dejas virpuļos. Ja katrs no viņiem uzstātos savā dienā kā priekšpēdējie mūziķi, domāju, ka kopējā sajūta paliktu daudz labāka.

Dienas labākā koncerta godu noteikti izpelnījās Tautumeitas, pulcējot ļoti solīdu pūli pie galvenās skatuves. Nebiju dāmu uzstāšanos redzējis vairākus gadus, progress ir izcili jūtams, un nākamreiz viņas vajadzētu noķert pēc daudz īsākas pauzes. Divi iepriekšējie galvenās skatuves mākslinieki — Chris Noah un Laika suns — arī bija starp dienas labākajiem, taču vienlaikus īpaši nepārsteidza un kopumā var izklausīties labāk. Tikmēr uz Lāčplēša skatuves izcelšanu ir pelnījis gan galeniex, kurš kopumā sevi pierādīja ļoti pārliecinoši, gan Emilija, kura ar nedaudz īsāku programmu izklausījās daudz labāk nekā pirms nedēļas Summer Sound. Visbeidzot, dažus vārdus gribas veltīt manai pirmajai tikšanās reizei dzīvajā ar Yūt. Skaidrs, ka atklāt festivāla programmu piektdienas gana agrā pēcpusdienā lietus laikā ir sarežģīts uzdevums, taču no viņiem biju gaidījis vairāk. It kā viss bija labi un kvalitatīvi, bet gribētos ieteikt, lai puiši piesaista vēl pāris cilvēkus, kas ļautu dziesmas izpildītu pilnībā dzīvajā, neizmantojot iepriekš sagatavotas pavadījumu fonogrammas — šķiet, ka tieši tas pietrūka visvairāk.

Kā jau minēju iepriekš, piektdiena kopumā neradīja labu festivāla iespaidu un nebaidos teikt, ka tā bija vājākā diena Positivus vēsturē. Tieši tāpēc sestdien festivāla teritorijā ierados bez jebkādām nopietnām gaidām, bet uzreiz tiku patīkami pārsteigts, jau ap četriem redzot teju tikpat daudz cilvēku, cik piektdienas kulminācijā. Arī muzikāli NOFUN! iedeva lielisku devu enerģijas un cerības tālākajai dienai, tāpēc žēl, ka viņus neredzēju pilnā garumā. Uzreiz pēc tam sekojošais Wiesulis, pat neesot savā vislabākajā formā, pārliecinoši kontrolēja pūli, principā jau tobrīd liekot atkal visiem izjust īstu festivāla atmosfēru.

Komplimentus noteikti ir pelnījuši arī Carnival Youth — viņi bija sagatavojuši kārtīgu stāstu ar audio ievadu, noslēgumu un pārdomātām vizualizācijām, cenšoties maksimāli izmantot sev pieejamos apstākļus uz lielās skatuves. Ja vēl nebūtu notikušas nelielas tehniskās problēmas skaņdarba Puķes pirmatskaņojuma laikā (tas tapis kopā ar Fiņķi), šis ļoti iespējams būtu dēvējams par labāko grupas koncertu, ko esmu redzējis.

Pats sev īsto festivāla kulmināciju gan atradu vēl aptuveni stundu vēlāk, kad uz galvenās skatuves kāpa amerikānis Two Feet. Šis bija ļoti izteikts “vecā Positivus” koncerts, līdzīgi kā Caribou pirms dažiem gadiem, kura laikā domās ļoti viegli ir teleportēties uz Salacgrīvu, lai šādu mūziku dzirdētu saulrieta laikā. Domāju, ka pēc šī priekšnesuma uz Lāčplēša skatuves daudz labāk iederētos Hippie Sabotage, nevis The Helpp, lai šī noskaņa tiktu paturpināta, bet esmu drošs, ka tieši šādai programmas secībai bija kāds loģisks iemesls. Man personīgi The Helpp koncerts šķita ļoti aizraujošs, kamēr Hippie Sabotage noskaņa bija pārāk vienmuļa — tiesa, publikas daudzums un aktivitāte noteikti liecināja, ka es savās sajūtās biju pārliecinošā mazākumā.

Pienākot vakara kulminācijai, nezinātājs pat nepateiktu, ka pirms 24 stundām kādam varēja rasties jautājumi par festivāla noskaņu. Visa teritorija, kaut nedaudz mazāka nekā iepriekš, bija teju vai pārpildīta, rindas pēc ēdiena sasniedza pat stundas garumu, taču visādi citādi viss ritēja teicami. To lieliski apliecināja arī Milky Chance koncerts, kas šoreiz noteikti bija gan visapmeklētākais, gan labākajos mirkļos skaļākais visā festivālā. Grupa skanēja precīzi un kvalitatīvi, arī mazliet vienmuļi, taču publikas uzmanību spēja noturēt lieliski, noteikti kļūstot par vienu no Lucavsalas gadu ievērojamākajiem Positivus koncertiem.

Visdrīzāk viņi arī jāsauc par šī Positivus īstajiem hedlaineriem, jo līdz Rag’n’bone Man koncerta sākumam publikas apmērs pie lielās skatuves bija samazinājies par aptuveni trešdaļu, turklāt šķita, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem bija devušies no teritorijas prom pavisam. Gribētos domāt, ka šie cilvēki apzaga paši sevi, jo brits izklausījās ļoti labi, tiesa — viss priekšnesums bija ļoti statisks un nedaudz garlaicīgs tieši vizuāli. Domāju, ka viņš varētu būt satriecošs izpildītājs koncertā ar sēdvietām, savukārt festivāla ietvaros — perfekts otrās skatuves hedlaineris, nevis galvenais mākslinieks.

Tagad, kad kopš festivāla izskaņas ir pagājušas jau gandrīz divas diennaktis, jāsecina, ka kopumā velns ne tuvu nebija tik melns, kā to mālēja viedokļi pirms tam, vai pat kā tas izskatījās piektdienas vakarā. Positivus joprojām spēj būt ļoti jauks festivāls, taču nevar noliegt, ka šogad tika pieļautas gan kļūdas, gan izvēles, ko vispār nespēju saprast. Vienlaikus gribētos atgādināt, ka šeit vēl tieši pirms paša festivāla biļetes maksāja vien 80 eiro, kamēr, piemēram, Niks Keivs pēc dažām dienām Siguldā būs redzams par vairāk nekā 90 eiro. Ar to negribu teikt, ka, piemēram, dubultojot biļešu cenu, pēkšņi programma būs daudzkārt labāka, taču ir muļķīgi noliegt, ka tas visā visumā ir gana pieejams festivāls ar ārzemju zvaigznēm, kurām katrai ir vismaz pa kādam megahitam azotē. Tagad, kad Positivus organizators Ģirts Majors jau ir paspējis ietvītot “Bye, Bye, Lucavsala”, tādējādi šķietami norādot, ka nākamgad pasākums atkal mainīs norises vietu, gribētos jo īpaši cerēt, ka festivāls turpinās notikt un spēs gūt jaunu uzrāvienu. Gan tāpēc, ka man vienkārši gribētos, lai Positivus turpinās, gan arī tāpēc, šis Latvijai tik nozīmīgais un leģendārais pasākums ir pelnījis palikt cilvēku atmiņā ar vēl daudz pozitīvāku nokrāsu, nekā spēja radīt šī gada kopumā gana veiksmīgais sestdienas vakars.

Foto: Publicitātes foto