Positivus 2023 otrās dienas apskats
Ar vēl sešpadsmit dzīvās mūzikas koncertiem sestdien Lucavsalā savu 2023. gada izlaidumu noslēdza Positivus festivāls. Kā jau rakstīju privātā ziņā kolēģiem ap 23:17, principā, šo aprakstu varētu sākt un beigt ar Sema Smita pieminēšanu — tieši tik iespaidīga bija šī performance.
Nav noslēpums, ka pēdējo dienu laikā skaļi un plaši izskanēja fakts, ka Sema Smita koncerts ir visu laiku dārgākais Positivus vēsturē, izmaksāja teju miljonu, kā arī aizpildīja aptuveni 70% festivāla budžeta. Pat abstrahējoties no “labs-slikts”, “patīk-nepatīk” un “pelnījis-nepelnījis” kategorijām, šāds fakts pats par sevi ir ievērības cienīgs. Un jā, neliegšos, manā prātā jau pirms festivāla bija radījis sajūtu, ka to varēs vainot pasākuma kopējās kvalitātes trūkumā. Diemžēl vai par laimi, bet jau ar pieminētajām pirmajām Smita koncerta sekundēm man vajadzēja apēst savus vārdus un atzīt — ikviens, kurš kaut censtos apgalvot, ka šis priekšnesums nav absolūti dominējošs pār visu citu festivālā, vai nu melo, vai arī absolūti neko nesaprot no mūzikas.
Man personīgi Sema koncerta laikā gaidīta bija precīzi viena dziesma — viņa un Normani 2019. gada hits Dancing With a Stranger, kamēr viss cits bija iespēja dzirdēt vairāk vai mazāk pazīstamas, bet ne tuvu ne personīgi pārāk interesantas kompozīcijas. Tiesa, es neesmu visi apmeklētāji, un jau kopš pirmajiem akordiem bija skaidrs — daudziem no viņiem šīs skaņas ir potenciāli visu laiku vissvarīgākais Positivus hedlaineris. Arī man jāatzīst, ka vēsturē nav daudz festivāla galveno vārdu, kas būtu izklausījušies labāk par vakar redzēto.
Pusotras stundas garumā tika nomainīti 11 tērpi un veikta karjeras retrospektīva no soulmūzikas lielmeistara līdz šī brīžapiedauzīgajam popmūzikas provokatoram. Koncerta laikā Smitu varēja redzētvisdažādākajās lomās no svētā gara līdz pat velnam, vienlaikus ne mirkli nezaudējot pilnīgu kontroli un varu pār pūli. Tā ir mūzika, kas piesaistīja cilvēkus, un pamatīgi uzrunāja ikvienu atnākušo.
Līdz ar Semu Smitu festivāla sestdienas programmā bija vēl kāds ļoti patīkams un negaidīts pārsteigums — britu duets O.. Kad piektdien ap sešiem kļuva zināms, ka veselības problēmu dēļ ir atcelts Anna B. Savage priekšnesums, diez vai kāds būtu gaidījis, ka, pirmkārt, viņu aizstās jebkāds ārvalstu mūziķis, un, otrkārt, tas kļūs par šī festivāla otro labāko koncertu. Par laimi, abas šīs neticamās lietas piepildījās, pateicoties Annas ierakstu kompānijai, kas ātri vien noreaģēja un piedāvāja O. doties uz Rīgu, kaut šovakar viņu plānos bija baudīt Coldplay koncertu Amsterdamā.
Duets savā skanējumā apvieno bundzinieci un saksafonistu, kura instruments ir izlaists caur tik daudz efektu pedāļiem, ka izklausās pēc ģitāras, radot patiesi unikālu un nekad iepriekš nedzirdētu skanējumu. Pat cilvēki, kuri ikdienā absolūti nespēj novērtēt instrumentālo mūziku, minēja, ka šis ir kaut kas tāds, kurā ir vērts ieklausīties, tāpēc, ja nebiji viņu koncertā Lucavsalā, vismaz paseko līdzi grupas tālākajai darbībai ierakstā — tas ir tā vērts.
Bez abiem pārliecinoši dominējošajiem dienas priekšnesumiem vēl kā ļoti labi jāizceļ arī Mauku Sencis & Grandmasters Neons, Wiesulis un Might Delete Later. Pirmie sava priekšnesuma beigās sarīkoja potenciāli lielākos dziesmu svētkus festivālā Piepist seju izskatā, otrais sniedza, visdrīzāk, labāko repa perfomanci šogad, savukārt dziedātājas Annna jaunais alter ego radīja patiesi jauku festivāla noslēguma sajūtu, sajūtās aiztransportējot sanākušos uz Salacgrīvas Zvejnieku parku. Tāpat šajā kategorijā jāmin arī Fiņķis — kaut koncertu izbaudīt nedaudz traucēja skaņa, kas, stāvot skatuves priekšā, bija par skaļu, sniegtās enerģijas ziņā tas noteikti bija starp festivāla labākajiem. Reperis ar savu pavadošo sastāvu piedāvāja interesantas un rokmūzikas vēsmām piesātinātas variācijas gan par jaunākam, gan vecākām dziesmām.
Dienas gaitā nedaudz vairāk varētu gaidīt no Alt-J, Gustavo un Sleaford Mods, kuru visu koncerti bija ļoti solīdi, taču ne tuvu tik labi, cik potenciāli būtu iespējams. Tāpat arī pamatīga vilšanās bija Little Big, kas, vismaz manām ausīm bija daudz par slāvisku un atgādināja pēdējo gadu Salacgrīvas neatņemamu sastāvdaļu Ivanu Dornu. Līdzīgi kā ukrainis tur, arī labie krievi šeit publiku pavilka izcili, taču muzikāli (un arī šova ziņā) vismaz es šo noķert nespēju.
Šobrīd, atskatoties uz Positivus otro dienu, pārņem dīvainas sajūtas — patiesi izcili bija divi koncerti, lieliski bija vēl četri, savukārt pārējie desmit bija vai nu viduvēji, vai arī ne pietiekami nozīmīgi, lai taptu pieminēti šeit. Uz iepriekšējo gadu fona varētu domāt, ka ar to nav gana, lai nodrošinātu labu festivālu, taču šoreiz, par pārsteigumu sev, gribas šādam apgalvojumam nepiekrist. Protams, man arī gribētos redzēt lielāko vidējo ārzemnieku kvalitāti un kvantitāti, kas varbūt rezultētos mazāk spilgtos pašos episkākajos momentos, taču izskatās, ka publika sagaida ko pavisam citu. Un ja jau tā, tad nekas cits neatliek kā vien sekot šim modelim, cenšoties no tā izspiest maksimumu. Manuprāt, šis bija labākais Positivus kopš 2018. gada. Un neliegšos — vēl piektdienas rītā ko tādu patiesi nebūtu gaidījis!
Foto: Gundars Zaburdajevs