Blogs: Positivus 2024. Caur atcelšanām uz…

Positivus nedēļas nogale ir aizvadīta. Lucavsalas putekļi ir nosēdušies, skatuvju demontāža aktīvi norit, bet mūsu uzdevums, kā ierasts, ir apkopot savas domas par aizvadīto notikumu. Pirms nedēļas šķita, ka šis būs klasisks raksts par pieredzēto festivālā — kopsavilkums par spilgtākajiem koncertu mirkļiem un citiem gūtajiem iespaidiem (to lieliski paveicis kolēģis pirmās un otrās dienas bloga ierakstos). Bet neviens nevarēja paredzēt, ka pirmo reizi festivāla vēsturē mēs piedzīvosim četrus atceltus ārzemju mūziķu koncertus. Pie tam vienas nedēļas ietvaros. Un kurš gan domātu, ka nu jau ikgadējo diskusiju — Rīga vai Salacgrīva — aizēnos sociālo tīklu vētras ap organizatoru pienākumiem un festivāla nākotni (vai tā beigām). Tāpēc šoreiz atkāpsimies no ierastā formāta. Tā vietā preparēsim to, kas tad īsti notika, kas tika izdarīts, un kā būt tālāk.

Jāatzīst, ka jau pirms sāgas ar atcelšanām bija zināmas bažas par šī gada programmu attiecībā uz ārzemju mūziķiem. Šis varētu būt pirmais gads, kad hedlaineru vidū trūka kāda patiesi aktuāla vārda. Jeb vismaz viens tāds mākslinieks, par kuru regulāri rakstītu rietumu mūzikas prese, vai bez kura daiļrades šodien neiztiek ne radiostacijas, ne TikTok satura radītāji. Bez šaubām, Džeisons Derulo ir izdevis daudzus numur viens hitus un pieprot veidot krāšņus šovus. Taču viņa reputācija ASV pēdējā gada laikā ir saļodzījusies tiktāl, ka nākas vairāk koncertēt ārpus savas dzimtenes nekā tās ietvaros. Arī šogad izdotais albums Nu King, kas ir pirmais gandrīz desmit gadu laikā, cieta neveiksmi čartos. Pat ar visu to, ka tajā iekļauti pāris salīdzinoši veiksmīgi jau iepriekš izdotie singli. Ar Offset savā ziņā ir cerīgāk, jo daudzu featuring ierakstu dēļ viņš var palepoties ar atzinīgiem strīmošanas rādītājiem. Taču viņš diemžēl arī nav gluži Migos. 

Tāpēc šogad daudz lielākas cerības bija uz vidējā līmeņa vārdiem. Royel Otis ir bez šaubām šī gada komerciāli karstākā indie grupa. Un arī Nothing But Thieves ir savā pīķī, ja vērtējam viņu izaugsmi Eiropas un Apvienotās Karalistes kontekstā. Šādā griezumā nevar arī noliegt Džeikoba Koljēra panākumus. Vēl arī mazo vārdu vidū varēja atrast mūziķus ar visai lielu potenciālu izaugsmei nākotnē — Andželika Garsija, Džordans Vards un Vils Batlers ar kompāniju (visiem trim bija brīnišķīgi koncerti). Un šie apsvērumi kliedēja radušās bažas. Līdz brīdim, kad ienāca ziņas par pirmo atcelto koncertu (Royel Otis — viena dalībnieka veselības likstu dēļ), drīz vien par otro (Ski Mask the Slump God — loģistikas izaicinājumu dēļ), un jau festivāla dienās kā dubulttrieciens nāca paziņojums par nākamajiem atceltajiem koncertiem (Offset un Nothing But Thieves — globālo IT problēmu iespaidā).

Ja pēc pirmā paziņojuma par izmaiņām programmā Positivus sociālajos tīklos īsti nekādu reakciju no sekotājiem nebija, tad pie sestdienas ieraksta lasāmi jau simtiem dažādu komentāru. Emociju spektrs ir visai plašs — sākot no izturības vēlējumiem rīkotājiem, līdz visai absurdiem komentāriem par festivāla galu, krāpniecību un nepieciešamību pēc morālajām kompensācijām. Kaut kur plašajos soctīklos lielu atsaucību guva “asprātīgs” ieraksts par to, ka nākamgad tad rīkotāji var neiespringt un izziņot programmā Boviju, Džeksonu un Merkūriju. Cauri lielāko daļu ierakstu pavīd doma, ka atceltie koncerti ir rīkotāju vaina, kā arī tas, ka netiek darīts gana daudz, lai radušos situāciju atrisinātu. Bet ko organizatori darīja un ko vēl īsti varēja pasākt šajā krīzes situācijā?

Par pirmo atcelto koncertu (Royel Otis) varētu teikt, ka tas ir ikdienišķs gadījums festivālu industrijā, un tā kā tas ir mazākas popularitātes mākslinieks, tad ierasti ar paziņojumu šādos gadījumos pietiek. Pie otrās ziņas gan uzreiz tika pateikts, ka risinājumi tiek meklēti. Skaidrs, ka divu dienu laikā ir grūti atrast līdzvērtīgu aizvietotāju priekš Ski Mask the Slump God, kurš bija paredzēts piektdienas vakarā uz lielās skatuves pirms galvenā mākslinieka. Drīz vien sekoja apvienības Olas izziņošana programmā. Vai bija iespēja atrast ko labāku? Iespējams, bet tajā pat laikā Olu koncerts bija viens no apmeklētākajiem pie otrās lielākās skatuves divu dienu laikā.

Un tad sekoja piektdienas globālās IT problēmas, par ko rakstīja visi pasaules mediji, un kas radīja lielas problēmas aviācijas industrijai. Nav pamata apšaubīt, ka rīkotāji centās izdarīt visu, lai rastu risinājumu šai situācijai. Iepriekšējos gados esam redzējuši, ka iespēju robežās viesis tiek atgādāts otrajā pasākuma dienā un programma tiek attiecīgi pārplānota. Pat par spīti finansiāliem zaudējumiem, ko nesīs čarterreisu organizēšana un piektdienas aproču pārtapšana par divu dienu biļetēm. Bet ko lai dara, ja pats mūziķis nevēlas doties uz festivālu, vai fiziski nav iespējams atgādāt visu nepieciešamo priekš koncerta veiksmīgas norises? Vēl piektdienas naktī bija cerība, ka Offset gadījums varētu būt tas pats, kas ar Megan Thee Stallion pirms diviem gadiem, un koncerts varētu notikt sestdienā.  Tāpēc pirmās dienas biļešu īpašnieki pie zināmas kompensācijas tika, gūstot iespēju baudīt arī otro dienu bez papildu maksas. Bet diemžēl šis nebija tas gadījums.

Vienīgais, kur var mēģināt spekulēt, ir Nothing But Thieves situācija. Vai tur varēja pagūt mazāk kā 24 stundu laikā atrast piemērotu aizvietotāju (pat vietējo mākslinieku vidū)? Iespējams, bet tas būtu bijis ārkārtīgi sarežģīti. Tas varētu notikt tikai ar pienācīgu atbalstu no saistītā aģenta vai ierakstu kompānijas puses, kā tas bija pirms gada ar Anna B Savage, kuras vietā pēdējā brīdī ieradās duets O. Vai būtu pienākums cilvēkiem atgriezt samaksāto naudu par biļetēm? Domāju, ka nē, jo viņi nebija dienas galvenie mākslinieki, un lielais vairums tās dienas koncertu veiksmīgi noritēja. Taču gadījumā, ja izdosies pierunāt britu grupu paviesoties Latvijā nākamā gada sākumā, kad viņiem ir paredzēta Eiropas tūre, tad šķistu korekti vismaz festivāla biļešu īpašniekiem piedāvāt kaut nelielu atlaidi vai citas priekšrocības biļešu iegādei.

Bet atgriežoties pie kopējās ainas — vai kaut viens no atceltajiem koncertiem bija organizatoru vainas dēļ? Netika nodrošināti pienācīgi apstākļi to norisei vai arī netika izpildītas kādas citas prasības? Nav pamata tā domāt, jo Positivus norisinājās jau sešpadsmito reizi un, šķiet, tikai vienreiz bijām piedzīvojuši to, ka galvenais mākslinieks pēdējā brīdī neierodas. Tas bija 2016. gadā, kad nevarēja ierasties Elija Goldinga. Bet arī toreiz tas bija mūziķes veselības apstākļu dēļ. Vai organizatori varēja laikus sagatavot citu pietiekami lielu aizvietotāju ārzemnieku vidū? Kā iepriekš izsecinājām, tik īsā laika posmā un ar esošo budžetu, tas ir teju neiespējami. Attiecīgi nākas secināt, ka organizatori darīja visu iespējas robežās, lai radušos situāciju risinātu.

Bet kas būs tālāk? Diemžēl, lai arī Positivus nav vainīgi pie globālajām IT problēmām, vai arī nevar novērst veselības problēmas vai citas grūtības, ar ko mākslinieki saskaras, galu galā ciest nākas festivāla zīmolam. Lai to uzspodrinātu atpakaļ, būs īpaši svarīgi parūpēties par aktuāliem vārdiem nākamā gada programmā. Budžeta iespēju robežās jāatrod tādi mākslinieki, kas spēs pārliecināt pat visspītīgāko šodienas protestētāju nopirkt biļeti nākamajam festivālam. Galu galā, lai arī kādiem izaicinājumiem festivāls neietu cauri, un lai arī kurā Latvijas pilsētā tas nenotiktu, ir daudz labāk, ka Baltijas lielākais mūzikas festivāls atrodams tepat mūsu pašu mājās, nevis kaimiņos. Sešpadsmit festivālu laikā, par spīti dažādiem izaicinājumiem, Positivus ir devis iespēju skatīt vaigā desmitiem, ja ne simtiem izcilu koncertu. Tādēļ atliek cerēt, ka jau šodien organizatoru birojā tiek kalti plāni nākamajam, iespējami labākajam tā vēsturē, festivālam.

Foto: Gundars Zaburdajevs