Kaiser Chiefs koncerta apskats

Jau ir gadījies iepriekš, ka to, cik uz koncertu Rīgā gaidāmie mūziķi patiesībā ir lieliski, mēs (vai vismaz es) apjaušam tikai šova dienā, vai arī pēc tā. Tieši tā man vakar gadījās ar Kaiser Chiefs, kurus pēc pirmās uzstāšanās Latvijā esmu atklājis no jauna.

Tieši stundu pirms vakara galveno varoņu kāpšanas uz skatuves sāka spēlēt Bērnības Milicija, kuri darbojās kā iesildītāji. Vārds „iesildītāji” šoreiz gan, manuprāt, nav īsti vietā, jo, lai gan grupa spēlēja labi un kvalitatīvi, man nešķita, ka tā ir mūzika, kas noskaņotu uz britu viļņa. Jau iepriekš esmu minējis, ka pagaidām tā arī neesmu izpratis Bērnības Milicijas burvību un līdz galam novērtēt viņus nemāku, tomēr šajā pozīcijā prasījās kas daudz aktīvāks, atraktīvāks un roķīgāks. Kaut vai jaunie Strong Mint, kuriem būtu tieši vietā, turklāt tas varētu kļūt par labu atspēriena dēlīti puišu turpmākajai karjerai.

Par laimi, nelielā neapmierinātība ar iesildītājiem, kura bija pārņēmusi lielāko daļu sastapto cilvēku, pazuda kā nebijusi jau ar pirmajām grupas nospēlētājam taktīm, jo grupa ar savu neticamo enerģiju, ļoti spēcīgo skaņu un neaprakstāmo eksplozivitāti visus sanākušos uzreiz pārņēma savā varā. Principā jau pēc trīs dziesmām man (un kā vēlāk noskaidrojās, ne man vienam) radās sajūta, ka jau biju paspējis piemirst, kas ir lielisks rokkoncerts, un kāpēc tieši šis žanrs dzīvajā izklausās daudz pārliecinošāk un spēj sniegt spilgtākas emocijas nekā jebkurš cits.

Cita starpā ļoti gribu izcelt grupas solistu Rikiju Vilsonu, kurš parādīja teicamu mācību stundu ikvienam solistam, kurš nespēlē nevienu instrumentu. Ja parasti tas liek dziedātājiem izskatīties muļķīgi vai vismaz neveikli, tad Rikija darbībās nebija ne vēsts no apjukuma vai neveiklības. Vienkāršas, bet enerģiskas kustības un paskraidīšana pa skatuvi, protams, neaizmirstot arī par pamatpienākumiem ir viss, kas nepieciešams.

Pievēršoties koncerta setlistei, jāsaka, ka viņi īpaši daudz neeksperimentēja, kā to bija iepriekš solījuši, tomēr tas nebūt nav slikti, jo tika izpildīta principā labāko dziesmu programma. Tas patiesi priecē, atceroties, cik kopumā neizteiksmīgs ir The Future Is Medieval, it īpaši salīdzinot ar pirmajiem albumiem. Taisnības labad gan jābilst, ka arī jaunās plates materiāls dzīvajā izklausījās pārliecinoši, daudz spēcīgāk un eksplozīvāk (kaut gan emocijas nav tās pašas, zemāk redzamajā video to varat manīt). Starp citu, koncerta garums bija vien aptuveni stunda (ja ieskaitām abas enkora dziesmas, tad garums bija stunda un piecpadsmit minūtes), tomēr tas šoreiz pat īpaši netraucēja, jo viss šovs bija ļoti koncentrēts, dinamisks un bez liekiem eksperimentiem.

Atgriežoties pie skaņas jautājumiem, arī savas trešās ugunskristības Palladium ir izturējis. Ir, protams, dzirdētas dažas sūdzības par to, ka zem balkona skaņa nebija pietiekami eksplozīva un spēcīga, taču gribētos to norakstīt uz neveiksmīgu (vismaz tā apgalvojot apskaņotāji) tumbu izvietojumu, jo gan uz balkona, gan zāles vidū viss skanēja lieliski. Interesanti, ka arī ar skaļumu bija trāpīts tieši mērķī — bija pietiekami skaļš, lai izbaudītu kārtīgu rokmūziku, bet tajā pat laikā pietiekami kluss, lai koncerts nekļūtu par mocībām ausīm uz visu atlikušo vakaru (kā tas reizēm ir Arēnā Rīga, īpaši jau pie skatuves).

Gan atmosfēras, gan mūziķu atdeves un izpildījuma kvalitātes ziņā šis pavisam noteikti bija viens no labākajiem koncertiem Latvijā pēdējo gadu laikā, un, kā jau iepriekš minēju, tas atgādināja, cik ļoti sen mums nebija bijusi iespēja baudīt kārtīgu rokšovu. Cerams, ka tādu iespēju organizatori mums piedāvās jau drīzumā, jo nu ir skaidrs, ka Palladium tam ir īstā vieta!

8.5/10

Izpildīto dziesmu saraksts:

1. Howlaround (Intro)

2. Everyday I Love You Less And Less

3. Never Miss A Beat

4. Little Shocks

5. Everything Is Average Nowadays

6. Problem Solved

7. Modern Way

8. Good Days And Bad Days

9. Ruby

10. Angry Mob

11. Na Na Na Na Naa

12. Starts With Nothing

13. I Predict A Riot

14. Kinda Girl You Are

15. Take My Temperature

Piedevas:

16. Love's Not A Competition (But I'm Winning)

17. Oh My God

Foto: Artis Burkevics